Skriesim kā bērni, neievērojot gājēju pārejas,
Izrausim plaukstas no mammu ciešā tvēriena
Agnese Gusarova stāsta, ka rakstīšana (līdzīga dzejai, bet par dzeju to nevar saukt) sākās bērnišķīgajā vecumposmā ap 13-14 gadiem, kad lielai daļai pusaudžu liekas, ka pasaule brūk, dzīvei nav nozīmes, cilvēki bezjēdzīgi tērē savu laiku, neinteresējas par garīgām vērtībām u.tml. Šāda depresīva tintes tērēšana turpinājusies vairākus gadus, līdz gudri padomdevēji un skolotāji Agnesei norādījuši, ko būtu vērts lasīt, par ko aizdomāties, ja ir vēlme ar rakstīšanu nodarboties nopietnāk. Tādā nopietna ceļa sākumā Agnese sevi sauc par pavisam zaļu rakstnieci, kurai priekšā daudzi izaicinājumi, grāmatu kalni un pamatīgs dzīves kumoss, ko baudīt un kurā kost. Taču pamazām un palēnām var nonākt līdz mērķim, un Agnese noteikti solās uzsākto ceļu turpināt.
*
Es varētu par tevi pilnasinīgu romānu izstāstīt
Tas lidotu apkārt zemeslodei pa visu manu draudzeņu
Mēlīšu lielceļiem
Es varētu beidzot noģērbt spīdīgo čaukstošo iesaiņojumu
Padalīties arī ar saldskābo pildījumu
Es varētu tev plaukstās sasmelt jūru un vizuļojošus gliemežvākus
Lai tu varētu peldēties klausīties jūras balsi kad esmu projām
Un zīmuļus uzasinātus
Gaidīšu kā tavi kautrie vārdi pieskaras manām maņām
Gaidīšu vēstules
**
Man ir alerģija no svaigiem āboliem
No rudenī slīkstošajiem dubļiem
Varbūt (tikai varbūt) tevis dēļ
Mēs uzņemsim vēl vienu
dubli
Uz rudens lapu kalna virsotnes
Tu maini krāsas un krīti vēja pūsts
Nav taču vasara, bet es svīstu kā strādnieks
Es kūstu
Patiesībā es tomēr strādāju
Es ravēju tavas nezāles savā galvā
Tu maini krāsas kā hameleons
Kā kļavas lapa tintē slīkstoša putna spalva
Pareizi
Ļauj taču lai ikdienas burzma tevi nokrāso
Kā lieldienu olu pēc savas patikas
Kā mani izdaiļāja svešas otiņas
Es gribu tam pacelties pāri, tu arī
Mēs paliekam guļus zemē,
Jo
Mēs neesam trenēti
**
Ar mammas atļauju
Pārgriezu nabassaiti
Tā eleganti kā sarkano lentīti
Kad atklāj jaunu uzņēmumu
Saskandinājām ar viņu Cin Cin
Pat dejojām sadraudzības valsi
Bet uz lūpām palika piena putas
Kā plīša zvēriņš uz pamestas gultas
Viena es ceļos, viena es eju pie miera
Metos zem altāra, meklēju Dievu
Un taustu zemē iestigušos pēdu nospiedumus
Lai atgrieztos atpakaļ
**
Mēs baidāmies lekt pāri latiņai,
Tas kaut kas nepieredzēts,
Kaut kas augsts,
Varbūt
Tam pakaļ soļos kauns,
Ja mēs neveikli izmetīsimies garšļaukus
Un pasaule nogrozīs savu galvu no pirmā līdz pēdējam
Meridiānam.
Mēs taču esam tik jauni –
Skriesim kā bērni, neievērojot gājēju pārejas,
Izrausim plaukstas no mammu ciešā tvēriena
Šodien vairs nebūs ar rīkstēm pērienu.
**
Šokolādes mirklis izkusa uz mēles.
Jau tad man drebēja pirksti
Un sirdspuksti
Alka pēc zelta olimpiādē.
—Tāds salds rieciens,—Kāds man vēl pārmet,
—Varējāt taču kādreiz būt priecīga.
Samoku lūpas greizā smaidā,
—Neko jūs par mani neesat lasījuši,
Manus rentgenus neesat skatījušies.
Šokolādes garša uz manas mēles
Paliks mūžīgi mūžos un āmen.
**
Pazaudēt dzīves rokrakstu
Kaligrāfijas rišainos pantus
Un neveiklos ķeburus
Burtu pa burtam
Es zīmēju degošu melnrakstu
Uz virtuālas lapas
Un izdzēšu ... čiks
Nē drukātiem vārdiem
Nē iemītām pēdām
Nē atvērtiem logiem
Kuros iemaldās pukstošas vasaras elpa
Dzēšgumijas manos penāļos
Un pelēki pelēki zīmuļi
Visjaukākais punkts šajā izvēlnē
Nav jānovelk taisnas līnijas
Ja nu vienīgi rakstīt melnrakstus
Nav neapzināta līnija
Pārtraukta īsos kumosos
Man nekad nebūs sāta
**
Izmaksāsi man vienu dziesmiņu
Failu apmaiņas vietnēs
Paslēpsimies no pasaules atvērtās acs
Man tev ir viena klačiņa jāpastāsta
Ne tu Monteki ne es Kapuleti
Bet tev patīk ietērpties ēnā kad esam kopā
Un izģērbties saulē kad esam pa vienam
Izmaksāsi man vienu kinobiļeti
Failu apmaiņas vietnēs
Es apsolu neviens nemanīs
Tavas pēdas manās virtuālās ietvēs
Neviens nezinās ka noziedzies ar mani
Ka tava maigā elpa glāstīja manus nolaistos plecus
Neviens nekad es nestāstīšu nečukstēšu
Būs kā pa vecam