Vilkača stāsti. Pauls van Lons „Šausmu autobuss”

P. van Lona „Šausmu autobusu” (1991), kas ir stāstu cikla pirmā grāmata, 2013. gadā izdevis apgāds „Liels un mazs” (tulkotāja – Inese Paklone, ilustrāciju autors – Reinis Pētersons). Autors (kura uzvārds izrunājams ar garo „o”!) izvēlējies īpatnēju vēstījuma veidu, kura galvenais stāstītājs ir rakstnieks Nelgumurds – īsts „frīks”, kam ir „melns uzvalks un mētelis, no kura nokarājas kauli. Ap kaklu – saitē uzvērti zobi un ilkņi. [..] mirdzošs zelta riņķis kreisajā ausī”, turklāt viņš ievērojami klibo. Rit bērnu grāmatu nedēļa, un Nelgumurds tās ietvaros skolēniem piedāvā pabaisu izklaidi – braucienu Šausmu autobusā, kura laikā rakstnieks lasa priekšā savus stāstus. Autobusu parkā sadabūtais vecais autobuss ir pamatīgi pārbūvēts un attiecīgi izdekorēts – visi sēdekļi izvietoti ačgārni jeb pretēji braukšanas virzienam, autobusa aizmugurē imitēta skatuve ar priekškaru, visapkārt ir zirnekļu tīkli, un pie griestiem gumijās sakārti mākslīgi sikspārņi, turklāt šoferis Kauliņš patiešām atgādina (un ne tikai!) dzīvu skeletu.

Šoreiz Šausmu autobusā tiek vizināta Tulpes pamatskolas ceturtā klase un viņu lādzīgais skolotājs Moriss. Skolēnu tēli veidoti ļoti tipiski – klases kolektīvā ir gan bravurīgi puikas (Sanders un Mihils), gan pabailīgas meitenes (Anabella), gan „klusie ūdeņi” jeb „autsaideri” (Līzelore). Arī Nelgumurda grāmatas nosaukums ir „Šausmu autobuss” (kāds pārsteigums!), un tajā ir 10 stāsti – deviņi no tiem saistīti ar dažādiem sadzīviskiem priekšmetiem, kurus rakstnieks sakrāmējis uz paprāva galda, bet desmitais ir par viņu pašu. Šie priekšmeti ir: cilpa, bērnu rācija, kaķu zāle, torte, glezna, krēsls, zābaks, konstruktorkārba un koka gabals, turklāt katram no stāstiem dots konkrētā priekšmeta nosaukums, vienīgi desmitais nodēvēts par „Rakstnieka stāstu”. Savukārt autobusā notiekošais ir sadalīts vienpadsmit nelielos fragmentos – katrs no tiem vienīgi ievada konkrēto stāstu, taču ar šausmu stāstu sižetu nesaistās. Tātad, ja radīsies vēlēšanās grāmatu pārlasīt otrreiz, lasītājs zinās, ka bez šīm „prelūdijām” var arī iztikt.

P. van Lons centies būt oriģināls, veidojot neparastas sižeta līnijas un izvēloties šausmu stāstiem netipiskus tēlus, piemēram, mošķu ģimeni, kas uztic kaimiņiem viņu mazuļa miega uzraudzīšanu („Bērnu rācija”), tanti Doru, kas vietējos balamutes sacep tortē („Torte”), veco Šķieli, kam ciematnieku māņticības dēļ bērnībā aizšūta acs („Glezna”), kā arī Mārtenu, kas apmāts ar konstruktoriem („Konstruktorkārba”) u. c. Spokainā zooveikalā iegādāta kaķu zāle P. van Lona stāstos pārvēršas milzīgā, taustekļainā džungļu briesmonī, lietoto mantu veikaliņā pirkta pabaisa glezna pārvērš ģimenes galvu tajā attēlotajā pakārtajā slepkavā, kas nācis atriebt savu nāvi, savukārt krēsls, kuru mācību daļas vadītājs regulāri zvetē ar lineālu, galu galā „aprij” savu pāridarītāju. Priecē, ka grāmatā nav ierasto un sen apnikušo šausmu stāstu varoņu – miroņu, spoku un citu mistisku parādību. Ir gan mirušā tēvoča Angusa skelets, kurš atdzīvojas, kad māsas dēls to saliek pa kauliņiem, un dzīvais mironis kapteinis Mordehajs, kas pēc divsimt gadiem iedomājas savākt reiz viņa kuģa priekšu rotājošo koka nāru, taču abi vērtējami kā tipisku šausmu stāstu tēlu variācijas, precīzāk – uzlabotas versijas, jo viņu funkcija nav „plika” lasītāja biedēšana.

P. van Lona šausmu stāstus, kas vērtējami kā mūsdienīgo un tradicionālo motīvu kopums, tomēr ieteicams lasīt ar vieglu ironiju. Protams, arī šausmināties ir atļauts, taču 21. gadsmita bērni, skatoties „Zāģus” un „Kliedzienus”, ir tik ļoti norūdījušies, ka P. van Lona nekomercializētās šaušalas viņiem drīzāk liks pasmīnēt, nevis bailēs aizcirst grāmatas vākus. Man gan bija interesanti un likās – arī es esmu tajā autobusā un, ierāvusies kaktiņā, klausos stāstos un aizrautīgi sekoju līdzi notikumiem. Visai „popsīgas” likās vien pašas grāmatas beigas, kad rakstnieks Nelgumurds, izstāstījis atgadījumu no savas bērnības, pilnmēness apspīdēts, pārvēršas vilkacī un metas virsū autobusā braucošajiem bērniem. Bet te – „klusais ūdens” Līzelore, kuras brīnumsomā glabājas ne vien lukturītis, nazītis, mutautiņš un piparmētru konfektes, bet arī mazītiņa pistolīte ar sudraba lodīti, vēsi nogalina briesmīgo zvēru ar trāpīgu šāvienu tieši starp acīm. Beigas labas, viss labs – arī Reiņa Pētersona groteskā stilā ieturētās ilustrācijas!