Academic Centre
Konferences atklāšanas sēdē Valdis Muktupāvels referātā „baltu baltu dvēselīte. Kāda kultūras vēstures mirkļa refleksijas” akcentēja, ka I. Ziedoņa pasaules skatījumā skaidri iezīmējas kultūras sakņu un lielo kopsakarību meklējumi, kur noteikta vieta interesei par folkloru un kultūras vēstures reālijām. Ausmas Cimdiņas referāts „Imanta Ziedoņa dzeja: mūžības temperaments un tagadnes poētiskās stratēģijas” klausītājiem lika domāt par retoriskiem jautājumiem, piemēra, kas ir ziedoniskais Ziedonī, kas ir ziedoniskie receptori mūsos. Roalda Dobrovenska referāts „Dzeja tev” kļuva par sēdes „naglu”, apvienojot dziļi izjustas emocijas Ziedoņa sakarā ar refleksijām par dzeju kopumā un tās popularitāti šodien, nebaidoties „aizrunāties nepareizi” kultūras ministres priekšā. Saistošs bija arī Janīnas Kursītes pētījums „Paradoksālais Ziedonis ortodoksālajā laikmetā un ortodoksālais Ziedonis paradoksālajā laikmetā”, atklājot, ka I. Ziedonim raksturīgi savienot nesavienojamo, saskatīt, ka riņķis stūriski stāv. Ziedonis runāja un domāja paradoksos, kas uzturēja spriegumu dzejā, arī sarunā, un radīja enerģiju, bet dažkārt tas radīja arī nepārvaramas uztveres grūtības apkārtējiem. I. Ziedonis padomju ortodoksālajā laikmetā ir ārpus, nav ne pret, ne par, bet meklē trešo aci. Savukārt kad Latvija, kas metaforiski ir māja, ir salauzta, I. Ziedonis dzejā meklē tai logus un durvis.
Otrajā konferences sēdē tika nolasīti pieci ziņojumi par Imanta Ziedoņa saikni ar citām zemēm. Rauls Čilačava piedāvāja ielūkoties Ziedoņa poētikā no krievu valodas perspektīvas referātā „Поетический мир Иманта Зиедониса”, skandējot I. Ziedoņa dzejas rindas Brodska intonācijās. Gintare Bernotiene sniedza ieskatu Imanta Ziedoņa un viņa poētikas līdzībās ar viņa lietuviešu laikabiedriem – Justīnu Marcinkēviču, Marcēliju Martinaiti un Jonu Meku – referātā „Who Looks Like Imants Ziedonis in Lithuania”. Laimas Kotas ziņojumu „Generation Pi – paralēlā dzīve” diemžēl neizdevās saprast, nedz arī uztaustīt tā domu, kas būtu saistīta ar Ziedoni.
Klātneesošā Jura Kronberga referātā tika subjektīvi un sirsnīgi izklāstītas Imanta Ziedoņa gaitas Zviedrijā. Ziņojums ietvēra personiskus, liriskus atmiņu fragmentus, ieskatu Ziedoņa izdevumos Zviedrijā un zviedru kritikā par tulkojumiem. J. Kronbergs sniedza potenciāli būtisku atslēgu Imanta Ziedoņa daiļrades izpratnei, salīdzinot Ziedoni ar pagājušā gada Nobela prēmijas literatūrā ieguvēju ķīniešu rakstnieku Mo Jaņu, kura darbos tāpat kā Ziedonim kritizētas dažādas nejēdzības, bet abi tomēr atteikušies no paša galvenā – komunistiskā režīma kritikas.
Savukārt Sergejs Moreino ievadīja klausītājus tulkošanas problemātikā, par pamatu ņemot Ludmilas Azarovas veikto I. Ziedoņa „Poēmas par maizi” atdzejojumu krievu valodā. Diemžēl laika trūkuma dēļ ziņojums bija tikai ievads plašajai un interesantajai idejai par valodas ainavu. S. Moreino uzsvēra, ka tulkojot svarīgi izjust konkrētās valodas ainavu – tās kalnus, ielejas, kurgānus, ieplakas, dziļlejas utt. – un ņemt vērā tajā pastāvošos lokālos spēkus, nevis tieši pieturēties pie teksta. Šo ideju lieliski ilustrēja Ziedoņa dzejas atdzejojuma lasījums R. Čilačavas referāta sakarā, kurā skanēja pavisam „cits Ziedonis” – ar viņam neraksturīgu noskaņu. Atliek vien gaidīt šīs Sergeja Moreino idejas plašāku publikāciju, lai pārliecinātos, ka nereti tiešs darbs un vēlme to darīt pēc iespējas labāk dzemdina lieliskas idejas, kuras, lai arī subjektīvas, tomēr spēj pārliecināt ar savu azartu, dedzību un oriģinalitāti.
Akadēmiskos lasījumus Baltajā zālē turpināja Silvija Radzobe ar referātu „Imants Ziedonis un teātris”, galvenokārt pievēršot uzmanību „Motocikla” iestudējumam 1967. gadā Pētera Pētersona vadībā Dailes teātrī. S. Radzobe sniedza ieskatu gan izrādes tapšanas vēsturē, gan arī izmantotajos skatuviskajos paņēmienos, kas tika vērtēti pasaules teātra kontekstā, apliecinot, ka iestudējums iekļaujas teātra tradīcijā, kas bijusi aktuāla 20. gadsimta sešdesmito gadu Rietumu kultūras telpā. Būtu bijis interesanti uzzināt vairāk par iespējamām ietekmēm, kas veidojušas P. Pētersona māksliniecisko darbību, tomēr referāta autore uzsvēra, ka „Motocikla” iestudējums ir tapis distancēti no tobrīd aktuālās teātra pieredzes. Aizrautīgais priekšlasījums tika papildināts arī ar fotogrāfijām, kas apstiprināja raksturoto iestudējuma vizuālo ainu. Lasījumus turpināja Ruta Čaupova ar referātu „Imants Ziedonis vizuālās mākslas kontekstā”. Interesantā tēma tika attīstīta detalizētā pārskatā, pieminot māksliniekus, kas veidojuši ilustrācijas un noformējumu dažādiem I. Ziedoņa grāmatu izdevumiem vai savos darbos attēlojuši pašu rakstnieku. Skaidrīte Lasmane klausītājus iepazīstināja ar ceļojuma motīva izpausmēm I. Ziedoņa daiļradē. Sarežģītais referāta nosaukums „Imanta Ziedoņa ceļojumu diskursa naratīvās identitātes” tika izvērsts visai abstraktos izteikumos par to, ka ceļošana paplašina pasaules uztveri un arī ceļojumu aprakstu lasīšana refigurē lasītāja apziņu, nenorādot, kā tieši tas funkcionē I. Ziedoņa tekstā. Turpinājumā Eva Eglāja-Kristsone priekšlasījumā „Mēs satiksimies iekšupvīdamies. Ziedonis un Erots” vērsa uzmanību uz kaislības izpausmēm I. Ziedoņa dzejā, tās ļoti precīzi raksturojot kā maskulīni piedienīgas. Sēdi noslēdza Evija Veide ar referātu „Poētiskā un praktiskā Latvija Imanta Ziedoņa darbos”, vēlreiz apliecinot, ka latviskā identitāte, kas veidojas I. Ziedoņa tekstos, balstīta harmoniskā dabas klātbūtnē.
Paralēli Līgo zālē notiekošo sēdi caurauda pieci unikāli un skatu padziļinoši Ziedoņa daiļrades lasījumi. Nedaudz bālāku ārējo iespaidu radīja Austras Gaigalas referāts „Poētiskās rotaļas Imanta Ziedoņa pasakās” piemēru sadrumstalotības un dažkārt arī domu fragmentalitātes dēļ. Savukārt iedarbīgāks un dramatiskāks bija Ilonas Miezītes referāts „Horizontāles un vertikāles koncepts Imanta Ziedoņa dzejas krājumā „Taureņu uzbrukums””, kurā smalko I. Ziedoņa dzejkrājuma telpas orientieru pētījumu papildināja izteiksmīga un ekspresīva dzejas deklamācija. Referātā tika akcentēta krusta nozīme, kas funkcionē arī tauriņu dejas izpratnē kā harmonijas simbols. Ar pētniecisko novitāti un neparastu pieeju I. Ziedoņa dzejai izcēlās Baibas Kauliņas referāts „Paradoksa poētika Imanta Ziedoņa dzejas atskaņu semantikā”, kas atklāja paradoksu dažādību atskaņās, iesaistot arī interesantus atskaņu sabalsojumu piemērus. Tāpat pieminami divi ne mazāk spilgti referāti, kuri radīja ieskatu I. Ziedoņa liriskā varoņa tieksmē uz dabas sfēru. Zitas Kārklas referātā „Imanta Ziedoņa „Poēma par pienu”: sievietes un sievišķā ievietošana diskursā” tika uzlūkots gan trejsieviešu tēls kā femīnā stabilitātes izpausme pretstatā sašķeltajam dzejnieka tēlam kā maskulīnajam un mainīgajam, gan arīdzan sievišķības loģika un sievietes rakstība. Savukārt Elīnas Kokarevičas referāts „Imanta Ziedoņa dzejkrājums „Motocikls” kultūrekoloģijas skatījumā” skaidroja kultūrekoloģijas jēdzienu un caur tā prizmu tiecās atklāt dzejkrājuma „Motocikls” unikalitāti – savulaik jauno ideju par cilvēka virzību no pilsētas dabā: dabas attīrīšanu kā cilvēka dvēseles attīrīšanu. Vienlaikus referātā tika aktualizēta humanitāro zinātņu krīze un labas dzejas noteikšanas problemātika.
Sēdes klausītāju auditoriju lielākoties veidoja skolotāji, tādējādi katra referāta klausījums, radot izteiktu robežšķirtni starp pētnieku kā literatūras dziļurbēju un klausītāju kā literatūras smēlēju, bija dzīvāks un spraigāks.
9. maija pirmā sēde Zelta zālē pulcēja kopumā 6 referātus par un ap epifānijām. Sēdi ievadīja interesantais un erudītais Ilgas Šuplinskas referāts „Patības arhetipa slogs Imanta Ziedoņa epifānijās”. Referente akcentēja I. Ziedoņa „Epifāniju” idejisko būtību: sevis un pasaules iepazīšanu, iešanu uz sevi, sabiedrības kopšanu, sabiedrisko principu uzturēšanu saistībā ar K. G. Junga arhetipos sastopamo iekšējā Dieva nojēgumu. Ceļš ir epifānijās visbiežāk sastopamais jēdziens, semantiski un simboliski piepildītākais vārds, norādot, ka tiek meklēts savas ceļš, savs ritms – ceļš uz patību. Svarīgs kļūst robežas jēdziens, kuru Ziedonis interpretē ne tikai kā atdalītāju, bet arī kā jauna ceļa meklējumu sākumu.
Robežas jēdzienu turpināja izgaismot Una Alksne referātā „Robežsargu un mākslinieku līnija: robežas jēdziens Imanta Ziedoņa „Epifānijās””. Ziedonim robeža nozīmīga kā pārejas zona starp divām būtībām (Ziedonis postulē, ka uzturēšanās robežās ir mākslas priekšnosacījums), bet arī kā šķērslis (pārsvarā iedomāts; šeit svarīga drosme to pārkāpt, jo robeža iegūst gribasspēka pārbaudītāja lomu). Ziedonis uzsver vajadzību saglabāt uzticību sev. Šādā aspektā robežu pārkāpšana nav pašmērķis, jo nereti daudz grūtāk esot robežas saglabāt. Ziedonis uzsver arī uztveres robežu paplašināšanu un mīlestību kā robežas nojaucošu spēku.
Sēdē uzstājās arī Ilze Rūmniece, kuras tēma „Retorika Ziedoņa „Epifānijās”” klasiskajā filoloģijā neiesvaidītam prātam varēja likties visai sarežģīta un jēdzieniski sveša, Diāna Bravacka ar valodnieciski orientētu, svešvārdiem un iespaidīgām shēmām bagātinātu lasījumu „Reflektīvā substantīva loma epifāniju verbu konceptu hronotopā”, Sandra Ratniece, piedāvājot ieskatu Ziedoņa tekstu ornamentalizācijā, un Iveta Narodovska ar ieskatu epifāniju krievu valodas tulkojumā.
Tikmēr Kluba zālē saistošāko iespaidu atstāja Jāņa Zālīša atklājums, ka Ziedoņa darbi ir kļuvuši par pamatu Padomju Savienības vairākmiljonu klausītāju iecienītām dziesmām. 1975. gadā izdotajā Ziedoņa krājumā „Caurvējš” atrodams dzejolis ar sākuma rindu „Kādām dīvainām kustībām..”, ko Roalds Dobrovenskis savulaik atdzejojis krievu valodā. Bet atklājums top par atklājumu tad, kad, pēc Zālīša vārdiem, šī dzejoļa rindas ieraksta google.com, kas atrod krievu dziesmu „Чужой” („Svešinieks”, 1983), kuru komponējis Andrejs Misins (Мисин). Kopumā A. Misins ir komponējis mūziku pieciem Ziedoņa dzejoļiem (dziesmu “Svešinieks” var noklausītes te).
Ilze Brēmere analizēja Marinas Cvetajevas dzejoļu ciklu „Dzejnieki” un tā atdzejoto Imanta Ziedoņa variantu „Dzejnieks”. Abu dzejnieku pasaules redzējumā pētniece konstatējusi paralēles, taču salīdzinājumā tika uzrādītas arī būtiskas atšķirības, dzejniekiem piederot atšķirīgiem kultūrtipiem un pat laikmetiem. Protams, neskatoties uz to, ka talants ir konstants lielums mākslas pasaulē, šie divi dzejnieki pieder atšķirīgiem kultūrtipiem un pat dzejas laikmetiem, tāpēc nav brīnums, ka Ziedonim, piemēram, vēl vairāk nekā modernisma laikmetā svarīgs bija mākslinieka individualitātes uzsvērums. Priekšlasījuma prezentācijas noslēgums it kā atsaucās uz Marinas Cvetajevas “Stāstā par Soņičku” izteikto domu, ka sievieti dēvēt uzvārdā ir rupji: “Paldies, Marina un Imant!” Tomēr, domājams, sekot Marinas Cvetajevas principiem tik droši varēja vienīgi dzejnieces laikabiedri.
Būtiskus akcentus atspoguļoja Ilona Ļaha priekšlasījumā par Imanta Ziedoņa darbu recepciju Zviedrijā: dzejnieks ne tikai ir pirmais zviedriski tulkotais latvietis (1978. gadā), bet arī ierosinājums zviedriem interesēties par Baltiju, tās kultūru un iekšējo cīņu ar totalitārismu. Zviedru kritiķu atsauksmes liecina par tulkotāja Jura Kronberga lielo ieguldījumu Ziedoņa un latviešu literatūras popularizēšanā Zviedrijā.
Piesātinātu, bet performatīvi pret klausītāju mazāk vērstu referātu par Jāņa Rokpeļņa paradoksiem dzejā nolasīja Iveta Ratinīka; zināma analītiska dziļuma pietrūka Nataļjas Kononovas ieskatā Ziedoņa „Dzejnieka dienasgrāmatā” (turklāt – tulkojumā), atsvaidzinošākus secinājumus gribētos dzirdēt arī Elīnas Skujiņas apskatītās Ziedoņa, Ojāra Vācieša un Māra Čaklā nekrologu tēmas sakarā. Gaidīsim rakstu krājumu!
Konferences ietvaros tika organizēta arī diskusija „Galds ir sargvieta…”. To vadīja dzejnieks un tulkotājs Guntars Godiņš, kurš diskusijas sākumā norādīja uz šīs sarunas būtiskumu, proti – lai diskusija veidotos dabiski, nevis pārtaptu par vienkārši uzspiestu interviju ar pieaicinātiem viesiem. Imanta Ziedoņa daiļrade būtībā ir bijusi un vēl joprojām ir kā saruna – neatkarīgi no tā, vai saruna noris dzejā, prozā vai epifānijās. Taču gan dažādo atbilžu, gan laika trūkuma dēļ, šo diskusiju grūti nosaukt par „sarunu”, lai arī iecere bija laba.
Pirmais diskusijā tika aicināts iesaistīties Alberts Bels, kurš runāja par 60. gadu sākumu situāciju Latvijā. Tika pieminēta tendence iznīcināt latviskās kultūrvērtības. Vienlaikus pastāvēja gan cenzūra, gan garīgais tukšums iepretim „padomju cilvēka morālajam dižumam”. To nomainījusi jaunā dzejnieku paaudze, kas tajā laikā kļuva teju vai par šamaņiem. Dzeja kļuva par okupācijas laika reliģiju, – šādiem vārdiem Bels savu interesanto un vērtīgo stāstījumu noslēdza.
Diskusiju turpināja Inta Čaklā, kas tiecās dziļāk Bela uzsāktajā laikmeta raksturojumā. Dzejnieks no ierēdņa vēlējies kļūt par privātas profesijas pārstāvi vēl agrāk – faktiski jau 50. gadu otrajā pusē. Imants Ziedonis bija „trauksminieks” tādēļ, ka tie paši sociālpolitiskie motīvi, kuri eksistēja arī līdz „Sirds dinamītam”, Ziedonim kļuva izteikti personiskāki. Ticība tam, ka ir iespējams celt sociālismu ar cilvēciskāku seju, uz mirkli parādījusies 60. gadu sākumā, taču pēc Čehoslovākijas notikumiem visas ilūzijas tika zaudētas. I. Čaklās teikto uzsvēra G. Godiņš, norādot uz dzejas kā protesta formas nozīmīgumu, minot kaut vai valodisko līmeni – kā kāpšanu ārpus valodas normām un jebkādām robežām.
Vairākos interesantos faktos par dzejnieka sastatījumu ar pasauli – trimdas latviešiem – dalījās Eva Eglāja-Kristsone. Lielais izbraukums 1977.gadā, kurš realizējas kā vairāku nedēļu tūre, bijis ļoti nozīmīgs notikums ārzemju latviešiem. Gan jauniešu, gan vecāka gada gājuma cilvēku vidū bija liels pieprasījums pēc Ziedoņa gan kā personības, gan kā tekstu autora. Tāpat E. Eglāja-Kristsone minēja arī plašo rezonansi pēc „Kurzemītes” tūrēm – ļaudis sastapšanos ar rakstnieku atceras vēl ilgi pēc tām.
Aivars Eipurs dalījās pārdomās par „Poēmu par pienu”, kuru nodēvēja par „latviešu dzīves ēverģēlīgo praktikumu”. Atkārtoti pārlasot poēmu, rakstnieks saskatījis tajā vairākas irdenas un vājas lietas, taču vēlāk – nonācis pie gluži pretējām pārdomām. Ziedonim didaktika ir svarīga, taču viņš māca gan citus, gan arī pats sevi. Galvenokārt Ziedonis māca cilvēku izteikties – viņa literatūra allaž esot dialogs.
Ērika Druņģīte dalījās ar šķietami visatraktīvākajām pārdomām šajā diskusijā, sastatot Ziedoņa fenomenu ar tā paša laika lietuviešu literatūras „revolucionāriem”, taču tālākajā sarunas gaitā pievērsās tieši mitoloģiskajam diskursam. Druņģīte Ziedoni redz kā šamani, skolotāju, kurš iekšēji drīzāk ir sievišķs, nekā vīrišķs. Tas tiek skaidrots ar to, ka Ziedoni grūti interpretēt kā vadoni, cīnītāju, karavīru (kas likumsakarīgi iezīmētu vīrišķo kategoriju); dzejnieks drīzāk bijis kā cilvēks ar sievišķu dvēseli. Gan patvēruma, glābiņa, gan dzimtas turpināšanas potences motīvi un nepieciešamība pēc tiem konkrētajā laikmetā – tas viss ir piemītošs mātes tēlam, tieši tāpat kā pravietim-dzejniekam. Dzejnieks ved uz augšu, bet karavīrs – uz priekšu. Ē. Druņģīte nekautrējās par savu interpretāciju, kas izsauc arī visnotaļ lielu sajūsmu publikas vidū. Aivars Eipurs gan iebilda idejai par Ziedoni kā sievišķo dvēseli; viņš drīzāk Ziedonī redz daudz vīrišķības. Savukārt, ja būtu nepieciešams latviešu literatūras vēsturē iezīmēt kādu sievišķīgu rakstnieku, tad tas noteikti būtu Rainis.
Anda Baklāne, kura uzsvēra, ka, ja šādu dzeju (arīdzan prozu vai epifānijas) būtu rakstījusi sieviete, šo tekstu recepcija būtu diametrāli pretēja. Šādam apgalvojumam piekrita vairums diskusijas klausītāju. Baklāne uzsvēra Ziedoņa „gaumīgo didaktiku” – kā allaž ar poētiskiem līdzekļiem (tātad iracionāli) tiek pamatots jebkurš racionāls process vai parādība.
Kopumā būtu jāmin atsevišķas sarunas nepilnības – nemitīgā atsaukšanās uz citu pētnieku/referentu teikto konferences iepriekšējās sēdēs, kas norāda uz konferences saskaldītību, kas, protams, ir nepārvarama parādība šādu pasākumu organizēšanā. Arī dažu diskusijas dalībnieku nespēja „iznest” savu domu līdz galam (īpaši tas jāmin Andas Baklānes gadījumā), kā arī dažu klausītāju neadekvātā reakcija uz dažām sarunā izteiktām lietām, taču diskusijā tika iezīmētas vairākas interesantas ar Ziedoni un viņa laikmetu saistītas lietas, kas ne tikai apstiprināja dažu jaunākās paaudzes pētnieku izteiktās tēzes referātos iepriekš, gan lika padomāt par papildinošiem vai pat jauniem (drosmīgākiem!) interpretāciju variantiem.
Sēdi Zelta zālē 15:30 sāka Inguna Daukste-Silasproģe ar interesantu un vērtīgu referātu „Literārās tikšanās. Imants Ziedonis Austrālijā”. Trimdas literatūras pētniece bija izsekojusi Austrālijas latviešu saskarsmei ar Ziedoņa tekstiem un pašu rakstnieku kā personību – sākot ar pirmajām publikācijām, beidzot ar 1990. gada pavasari, kad Ziedonis personīgi viesojies Austrālijā. Literārie vakari un sarīkojumi 30 gadu laikā bijuši visnotaļ pieprasīti – tie risinājušies Brisbenā, Sidnejā, Melburnā un Adelaidē.
Eva Birzniece referātā „Imanta Ziedoņa dokumentālā proza postkoloniālajā diskursā” norādīja uz būtiskiem diskursa nojēgumiem – pakļautību un pretestību, „savējiem” un „svešajiem”, no kuriem pirmajā kategorijā iekļaujas kolhozu priekšsēdētāji, vietējie speciālisti un skolotāji (visi, kas nes personisko atbildību), bet otrajā – institūcijas, piecgades un ražošanas plāni, atsvešinātā vara. Ziedonim būtiski uzsvērt „īpašos cilvēkus” – tos, kas rada skaistumu (mūžīgā sastatījumā ar dabu) šeit un tagad, funkcionē par spīti varai un laikmetam.
Līga Ulberte referātā „Imants Ziedonis 21. gadsimta latviešu teātrī” izvirzīja 3 aktuālākos teātra projektus: 2010. g. JRT „Ziedoni un Visumu”; 2011. g. Valmieras teātra „Krāsainās pasakas” un 2013. g. Dailes teātra „Ziedoni, Lāci, Sievietes”. Būtībā visus trīs savstarpēji tik dažādos uzvedumus vieno tas, ka bagātīgi izmantoti Ziedoņa materiāli, lai stāstītu vai rādītu savus stāstus.
Lita Silova referātā „Imanta Ziedoņa „mācību grāmatas” 21. gs. izglītības prioritāšu kontekstā” aplūkoja trīs grāmatas: „Kas tas ir – kolhozs?”, „Es, cilvēks pasaulē” un „Sākamgrāmata”. Ziedonim ļoti aktuāls bijis sevis pierādīšanas process, ko iespējams realizēt caur vērīgu lūkošanos un aktīvu līdzdarbošanos. Referente akcentēja to, ka Ziedonim vitāli nozīmīga bijusi saistība starp zināšanām un sirsnību; pašas zināšanas vai gudrība par sevi ir auksta.
Sēdi noslēdza Andra Konste ar ziņojumu par Imanta Ziedoņa „Rakstu” tapšanu, struktūru un izdošanu. A. Konstes stāstījumu papildināja sēdes vadītājs Jānis Zālītis, kurš arī piedalījās rakstu tapšanā. Rakstu veidošanu ieteikuši Rubess un Janaitis 93.gadā, kad tie sūdzējušies Konstei par atsevišķi nepieejamajiem Imanta Ziedoņa dzejas krājumiem. Rakstu tapšanu apgrūtinājusi, taču vienlaikus jo aizraujošāku padarījusi Ziedoņa īpatnējā personība; arīdzan fakts, ka rakstnieks nav veidojis pilnīgu dienasgrāmatu. Jau toreiz bijis skaidrs, ka tie nebūs akadēmiskie raksti.
Ceturtdienas pēdējā sēde Kluba zālē bija veltīta Imanta Ziedoņa publiskā atvadu rituāla analīzei – konferences sākotnējā plānojumā neparedzēta izkāpšana no literatūrzinātnes krastiem. Tajā tika prezentēti novērojumu rezultāti, ko profesores Vitas Zelčes vadībā veikuši LU SZF antropoloģijas un rituāla komunikācijas maģistrantūras studenti laikā starp Ziedoņa nāvi un konferenci. Pēc V. Zelčes ievada antropoloģijas skatījumā uz nāvi un atvadu rituāliem studenti prezentēja informāciju, kas savākta lauka novērojumos (E. Miķelsone un B. Turlaja), radio (K. Dagilis un B. Turlaja), presē (E. Lūse un L. Kraule), interneta ziņu portālos (G. Gailāne, A. Ivanova, E. Ērmiņa un E. Gulbe), sociālajos tīklos (E. Bīberis, J. Ņikitina un R. Vilūns) un televīzijā (B. Turlaja un E. Miķelsone).
Antropoloģijas nepārzinātājam bija interesanti dzirdēt par pētnieku centieniem piekļūt tik ikdienišķo pieredzes lauku kā ielas, „Delfi” un tvitera apslēptajai būtībai, izmantojot krāsainas shēmas, mediju notikuma teorētisko definīciju un pat etnogrāfisko novērojuma metodi (kurā pētnieki iesaistās kopienā, lai novērotu tās uzvedību). Īpaši saistošs šķita stāstījums par E. Bībera, J. Ņikitinas un R. Vilūna pētītajām jauno mediju (sociālo tīklu) piedāvātajām sērošanas formām.
Sēdi caurauda kādas klausītājas neatlaidīgi izteiktās jūtas pret lielo dzejnieku un sašutums par mediju pagrimumu, salīdzinot ar preses sniegumu pēc Raiņa nāves. Taču liekas, ka tieši viens no interesantākajiem sēdes aspektiem bija pētnieku fiksētās rituālu izmaiņas, kas rodas, mainīgā sabiedrībā ar mainīgiem medijiem apmierinot cilvēku nemainīgās vajadzības pēc mierinājuma sērās, kopības sajūtas un to vērtību godināšanas, ko tautai svarīgs aizgājējs iemiesojis savā dzīvē. Zināmu intrigu radīja V. Zelčes novērojums, ka izcilu personu atvadu rituāliem ir tendence kļūt par sabiedrības laikmetu griežu iezīmētājiem. Kādu ēru ievada tautas ardievas Imantam Ziedonim? Laikam gan atbilde uz šo jautājumu būs mūsu pašu tālākie darbi un domas.
Imantam Ziedonim veltītā konference atsauca atmiņā epifāniju „Sveika, nāve, tu lielā brīnumsvecīte!”, kurā dzejnieks apcer visa pastāvošā likteni sadegt un pārvērsties gaismā. Šī konference bija viena no iespējām saglabāt paša Ziedoņa aizejot atstāto gaismu dažādu teorētisku pieeju un subjektīvu analīžu atspoguļojumā un šķēlumā. Spožas intelektuālas sprēgāšanas un personiska siltuma savienojumā konference ļāva katram klausītājam notvert kādu Ziedoņa brīnuma dzirkstelīti.
Konferences videoieraksts
