Briljantzaļais* smadzenēm. Džeimss Džoiss „Dublinieši”

„Dublinieši” ir stāstu krājums, kas nenoliedzami asociējas tikai ar Džoisu. Protams, nāk prātā salīdzinājumam citi modernisma prozas meistari, piemēram, O’Henri, Francs Kafka, Deivids Herberts Lorenss, Viljams Somersets Moems vai no latviešu rakstniekiem Jānis Ezeriņš. Taču Džoiss ir unikāls – stāstu „mirklīgums”, kādas vienas sajūtas vai situācijas īss izgaismojums, kuram nav nobeiguma vai secinājuma, tā veiksmīgi izvairoties no didaktikas vai idejiskas priekšā teikšanas. Tā sauktā Džoisa epifānija nostrādā ideāli. Lai arī latviešu lasītājs, kas nelasa citās valodās, ir pazīstams tikai ar „Ulisu” (un nu arī ar Jumavas svaigi izdoto „Mākslinieka portretu jaunībā”), neizbēgamas asociācijas un vēlme salīdzināt rodas: ja „Ulisā” nereti šo epifāniju ir grūtāk pamanīt, tad „Dubliniešos” katrs no 15 stāstiem ir balstīts tieši uz epifāniju, nereti pat vairākām, kuras izgaismojas skaidrā tiešamībā – tēlu izjūtās, pārdomās, pasaules uztverē, rīcībā un galvenokārt mirkļa izpratnē un sapratnē. Tātad lielā mērā Džoiss akcentē domāšanas vai, precīzāk, apjautas (apzinātas vai neapzinātas – vienalga) elementu, uz kuru balsta savu tēlu izstrādes principus. „Dubliniešus” atšķirībā no „Ulisa” var dēvēt par konvencionālu darbu. Tam ir konceptuāla (uz ko norāda krājuma nosaukums) kompozīcija: izejot cauri cilvēka dzīves posmiem (bērnība, jaunība, briedums), Džoiss stāstiem cauri izvij divus fona motīvus – nāvi un pilsētu. Ja nāve nereti ir nojaušama, nākotnē ieskicēta, tad pilsēta ir ne tikai neiztrūkstošs fons, bet arī patstāvīgs tēls, kurā visi atsevišķie stāsti saplūst nesaraujami ciešā vienotībā: piemēram, stāstā „Zeme”, kurā labsirdīgā un naivā Marija tiek skaidri determinēta nāvei, taču pati to neapjauš, tāpēc arī lasītājs var paiet šim aspektam garām, jo cieši „saaug” ar galveno tēlu tā raksturojumā, taču pārliecība, ja Marija ir dubliniete, nezūd ne mirkli. Rakstnieks darba vienotību panāk, spēlējoties ar savas pilsētas iedzīvotājiem, nemanāmi, vispārinājumā savienojot to dzīves, pārdomas un izjūtas epifānijā. Visa pilsēta, tās „smukumi” un „nesmukumi” iet kopsolī ar cilvēkiem, kas tajā dzīvo; visa pilsēta ir kā epifānija – mirklīga izjūta, - kas ieplūst tēlu apziņā ar kāda notikuma starpniecību: stāstā „Satikšanās” zēni nolemj bastot skolu, lai aizklīstu uz citu pilsētas malu, un tā caur šo brīdi atklāj pilsētu ir kā no jauna; vai stāstā „Sāpīgs gadījums”, kad Džeimss Dufijs varbūt tā pa īstam pirmo reizi aptver noteiktu telpu – dzelzceļa staciju, un kaut gan uz mirkli, bet caur šo aptveršanu saprot arī sevi un savu nodarījumu. Tāpēc stāstu krājuma nosaukums ir tieši „Dublinieši” – reizē tik konkrēti un abstrakti, lai ļautu ieraudzīt gan pilsētu, gan tās iedzīvotājus vienotā nesaraujamībā, savstarpējā simbiozē. Varētu domāt, ka Džoiss saka: kāda pilsēta, tādi tās iedzīvotāji. Vai arī otrādi: kādi iedzīvotāji, tāda pilsēta. Nav taču iespējams pateikt, kurš kuru veido un formē. Šajā sakarā prātā nāk Jāņa Veseļa romāns „Dienas krusts”, kas asociatīvi saistāms ne tikai ar „Dubliniešiem” pilsētas un tēlu vienotībā, bet arī ar „Ulisu” tēlotās darbības diennakts ilgstamības ziņā. Varētu šķist, ka Džoiss un viņa „Dublinieši” visai tipiski iekļaujas 20. gadsimta sākuma modernisma tendencēs, tomēr tas ir maldinoši. Proti, reālisma stilā uzrakstītie stāsti patiesībā ir īsts „sprādziens” stāstniecības manierē, tā iezīmējot Džoisu kā radikālāko formas transformētāju 20. gadsimta sākuma modernisma tieksmē uz stilizāciju, eksperimentu un epatāžu. Un tas atklājas ne tikai „Ulisā”, bet jau „Dubliniešos”, ko svarīgi uzsvērt tieši šī tulkojuma sakarā (par to nedaudz vēlāk). Jau rakstnieka karjeras sākumā Džoiss tiecas uz radikālu transformāciju un izteikti modernistisku domāšanas veidu. Tā neordinaritāte atklājas interesantā tēlu ārējā izskata un izjūtu nesaskanīgā komplektā. Proti, gadās, ka lasītājs iztēlojas grāmatas varoni pēc saviem ieskatiem, un daudzas grāmatas atļauj šādu mahināciju, taču ne Džoiss un ne „Dublinieši”. Autora piedāvātais tēla „izskats” ir ļoti spēcīgs un noturīgs. Džoisa talants ir neļaut aizmirst, ka nereti iedomas nesaskan ar realitāti, bet cilvēki ir tieši tāpēc interesanti, ka viņi ir tie un ne citi. Piemēram, atsaucot atmiņā „Ulisu” – lai arī cik ļoti Blūms šķistu simpātisks, nav iespējams aizmirst viņa zināmo aprobežotību, naivumu, nespēcību, un šajā disonējošā vienotībā tēls kļūst vēl pievilcīgāks lasītājam. Te arī „Dubliniešu” atslēga – autors neskata savu pilsētu un tās iedzīvotājus idealizēti, bet gan redz tos pat ļoti reāli, psiholoģiski pretrunīgi dabiskus, vienīgi ne reālisma garā. Tā ir modernisma prerogatīva spēt un atļauties radīt šādus tēlus, un tajā ir kaut kas tīkami diktatorisks attiecībā pret lasītāju, kurš izrādās mazliet mazohists (bet kurš gan tāds nav?). Tāpat Džeimsa Džoisa atšķirība no citiem modernistiem sakņojas viņa attieksmē pret valodu, proti, gramatiku un tās likumiem. Pastāv uzskats, ka visa modernisma māksla, neatkarīgi no tās žanra un veida, ir dzeja, un Džoiss šo aspektu izgaismo visspilgtāk – īpaši caur interpunkciju, kuras savdabīgais lietojums var tikt saprasts ne kā vispārpieņemtā rakstnieka tiekšanās pēc brīvas runas imitācijas, bet gan verlibra dzejas principu pārnesums prozā, kad komats tiek likts tur, kur bez tā, šķiet, pavisam nevar iztikt, nevis tur, kur tam jābūt, jo dzejā darbojas primāri deklamācijas principi. Atceroties, ka Džoiss ienāca rakstniecībā kā dzejnieks, viņam varētu būt tuva tieša deklamācija. Par to ļauj spriest arī kāds romāna „Finegana vāķis” fragmenta lasījums Džoisa izpildījumā (ubu.artmob.ca/sound/joyce_james/Joyce-James_Anna-Livia-Plurabelle.mp3). Šajā sakarā arī pirmais iebildums grāmatas redaktoram un izdevējiem. Ja Džoiss ir interpunkcijas likumu ignorētājs vai, precīzāk, interpretētājs, tad tā arī rīkojies „Dubliniešu” tulkotājs Dzintars Sodums. Pēcvārdā norādīts, ka tulkotājs mēģinājis atrast šajā interpunkcijas brīvplūdumā kādas likumsakarības, bet tā arī nerodas skaidrība, vai viņam tas izdevās. Tāpēc interpunkcijas esamība un neesamība īstās un neīstās vietās varēja būt komentāru sastāvdaļa, tekstā to atveidojot pēc latviešu valodas gramatikas likumiem. Kā zināms, latviešu valodas interpunkcija dažviet atšķiras no angļu valodas interpunkcijas, tāpēc no tulkotāja atstātajiem vai izņemtajiem komatiem nerodas skaidrība nedz par iepriekšminētās likumsakarības atrašanu, nedz par to, cik šī komatu atmešana (biežākajos gadījumos) ir angļu un latviešu valodas interpunkcijas atšķirību ierosināta (kā lielā vairumā gadījumu šķiet). Pēcvārdā gan minēts, ka saglabāta Soduma piedāvātā interpunkcija, tāpat kā „Ulisā”, bet tas nešķiet atbilstošs pamatojums, ņemot vērā „Ulisa” un „Dubliniešu” pilnīgi atšķirīgās formas. Tad komentēšanai vajadzēja pakļaut ne tikai Džoisa tekstu, bet arī Soduma tulkojumu vispār, jo:

• ir vietas, kurās nav skaidra vārdu izvēles motivācija: ietne nevis ietve; zin nevis zina un ne tiešajā runā, bet tekstā vispār; artists nevis mākslinieks; karakteris nevis raksturs; disputs nevis strīds u.c.;

• dažviet neskaidras un nekomentētas ir arī vārdu nozīmes: zimze, atkalpārdevējs, punktīgi, galeniski u.c.;

• ne pārāk pamatota šķiet arī dažu vārdu rakstība: melancholisks, jachta, Edvards Rex – tiešajā runā u.c.

Kā zināms, Sodumam bija sava personīga attieksme pret valodu (kas atkarīga no daudziem aspektiem, primāri no atrašanās trimdā) un gramatiku (kas, iespējams, attīstījusies Džoisa ietekmē). Tomēr šķiet, ka „Dubliniešu” redaktors un izdevēji rīkojušies pēc paša Džoisa piedāvātās retorikas: „Bet kāda nozīme gramatikai, ja viņš viņu patiesi mīlētu?” (62. lpp.) Te gan jāteic, ka ar to mīlēšanu varētu itin labi „tikt cauri”, jo visiem zināma latviešu kašķīgā daba attiecībā pret gramatiku un savu valodu vispār (mēs taču gandrīz visi esam īsti grammarnazi ¹), tāpēc šāda gramatiskā vieglprātība ir īsts izaicinājums latviešu lasītājam. Bet latviešu lasītājs ir slīpēts, viņš var salikt komatus pats un tā justies kā gudrākais un varenākais gramatikas cienītājs pasaulē (recenzijas autore tā arī izdarīja, un, jā, sajūta ir laba!). Nekritiska attieksme pret Soduma tulkojumu ir saprotama, bet ne pieņemama, kaut arī komentāros (229. lpp.) tiek norādīts, ka šis „Dubliniešu” tulkojums ir latviešu tulkojums, nevis Dzintara Soduma tulkojums latviešu valodā... Ja par izdevuma valodu var domāt kā par tulkotāja centieniem radīt 20. gadsimta sākuma autentisku teksta sajūtu, tad šī iecere izgāžas vien divu vārdu lietojuma dēļ. Ja vēl ir iespējams pieņemt, ka 20. gadsimta sākumā latviešu valodā tika lietots vārds ’stilīgs’² (drīzāk nāk prātā ‘modīgs’), tad ir skaidrs, ka vārds ‘sekss’ dzimumsakara nozīmē (106. lpp.) „Dubliniešu” sarakstīšanas laikā netika lietots nedz latviešu, nedz angļu valodā, jo šādā nozīmē tas pirmoreiz parādās tikai 1929. gadā Deivida Herberta Lorensa daiļradē³. Tātad var secināt, ka tulkojumā nav nekādas nepieciešamības pēc 'jachtām', 'melancholijām' u.c. līdzīgiem rakstības paraugiem. Dažviet nav skaidra komentāru motivācija. Var pieņemt, ka grāmatas mērķauditorija ir ļoti plaša: grāmata varētu būt domāta arī skolēniem, ja viņi vēlas vai viņiem ir uzdots lasīt Džoisu. Tad, protams, komentāros jāskaidro, ko nozīmē R.I.P (9. lpp.), bet kāpēc nav skaidroti tādi vārdi kā ‘atgādāties’ tajā pašā lapaspusē vai 'eucharistijs' nākamajā? Un ko nozīmē frāze „redzu dzīvu ģeogrāfiju, no kā man taupīgi bija mācīts skolā” (20. lpp.)? Taču no izdevuma komentāriem top skaidrs, ka mērķauditorija nav kurš katrs muļķa skolēns, kurš nezina, kas ir, piemēram, mamona pielūdzēji, bet gan īpaši inteliģents vairāku zinātnisko grādu (teoloģijā noteikti) ieguvējs, kurš zina, ko nozīmē ‘celebrēt’ (235. lpp.), ‘ekskomunicēts’ (239. lpp.), ‘konsekrēts’, ‘tabernākuls’, ‘sakraments’ (240. lpp), kurš lasa tikai jaunāko Bībeles tulkojumu latviešu valodā un ar kuru var didaktiski vienoties, ka „Toms un Džerijs” ir vardarbīga multfilma... Tāpat komentāros vietām tiek ignorēti atsevišķi vietvārdi. Un kāpēc skaidrot, kas ir Hauptmanis, ja tajā pašā lapaspusē minētais Vērdsvērts palicis „nezināms”? Dažbrīd komentāri liek jautāt: nu un? Piemēram, 17. lapaspusē brīdī, kad skolotājs liek audzēkņiem darboties ar tekstiem latīņu valodā, komentārs “paskaidro”, ka tas varētu būt kāds konkrēts teksts, lai gan stāsta vai latīņu teiciena izpratnei tas neko nedod, īpaši, ja izteikts varbūtības formā. Tāpat „nu un?” izlaužas, kad komentārā pie kādas tiešās runas tiek norādīts, ka tā ir vienīgā šajā stāstā. Dažreiz komentārs traucē, piemēram, jau pirmā stāsta pirmajā lapaspusē komentārs pie vārda ‘paralīze’ „nozog” lasītājam iespēju pašam saprast vai censties saprast tā nozīmi un lietojumu konkrētajā vietā. Vai, piemēram, komentārs, kas 166. lpp. izteikto galvenā varoņa piekrišanu paskaidro kā galvenā varoņa piekrišanu... Nedaudz mulsina arī komentāru autora Artura Hansona nepārtrauktā atsaukšanās uz „Ulisu”, kas liek domāt, ka viņš labprāt būtu komentējis drīzāk populāro romānu... Turklāt jāatceras, ka „Dublinieši” ir sarakstīti un izdoti pirms „Ulisa”, bet komentāri aicina domāt otrādi, jo vienīgais precizējums šajā sakarā atrodams pēcvārdā, kas atrodas aiz komentāriem. Lai gan visbiežāk komentāru vienkārši iztrūkst, tie, kas ir izlasāmi, daudzviet ir vietā un rada jaunas idejas interpretācijas iespējām. Visu cieņu arī Dzintaram Sodumam par tulkojumu un paša literāro darbību, kas acīmredzami smeļ un papildina darbu pie Džoisa tekstiem (jā, vēl joprojām). „Dubliniešu” dzīvi apliecinošais vāka noformējums spilgti zaļā krāsā aicina grāmatu ņemt rokās un lasīt, lasīt, lasīt. Cerams, dižpārdokļu autora Paulu Koleju aicinājums Džoisu nelasīt domājošiem un gudriem cilvēkiem ir skaļākais aicinājums ķerties klāt un domāt līdzi, nevis saņemt domugraudus kā uz paplātes. Džoiss liek kustināt smadzenes – ne tikai par autoru pašu un laikmetu, kurā viņš dzīvojis, par pilsētu, kuru, droši vien līdzīgi kā Gabriels stāstā „Mirušie”, Džoiss izjuta līdz kaklam, un ne tikai lasītājiem par sevi, saskatot Džoisa tēlos ko pazīstamu vai vienkārši jūtot viņus esam un elpojam caur grāmatas lappusēm. Galvenais, ka Džoiss liek domāt par visu kopā un par laiku, kas aizrauj sev līdzi, pārvēršot dzīvo par mirušo. Nav tiesa, ka Džoisu var izprast tikai īrs, katolis un mūķeņu audzināts cilvēks (nereti dzirdēta frāze no tiem, kas Džoisa daiļradi neizprot), jo Džoisa cauri darbiem klejojošie tēli, plašais pilsētas un tās iedzīvotāju zīmējums, savdabīgais epifāniju izgaismojums ir, lai arī sens, bet universāls līdzeklis jebkurām smadzenēm pret aprobežotības iekaisumu. 1 Gramatikas likumu strikts ievērotājs. 2 Nevienā latviešu valodā un uz latviešu valodu attiecināmā vārdnīcā nav informācijas par vārda ‘stilīgs’ etimoloģiju un nozīmju lietojuma rašanās laiku. 3 www.etymonline.com/index.php (06.01.2013)