Putnu balsu simfonija. Māris Salējs „Nedaudz vairāk”

Par sevi Māris Salējs devis ievadījumu grāmatas sākumā, tomēr mazliet atkārtoties nenāktu par sliktu. Autors ir dzimis 1971. gadā, debitējis ar dzejoļu krājumu „Māmiņ es redzēju dziesmu” (1999). 2011. gadā publicējis monogrāfiju „Uldis Bērziņš. Dzīve un laiktelpas poētika”, par kuru ieguvis Literatūras gada balvu. Māris Salējs kultūras telpā ir atzīts dzejnieks, literatūrzinātnieks un tulkotājs. Pārsteigums, ka pēdējā minētā darba nozare ir ielavījusies starp oriģināldzejoļiem. Krājumā „Nedaudz vairāk” var atrast pa vienam dzejolim no Kšištofa Kamila Bačiņska, Juliana Tuvima un Adama Važika lirikas. Viņus visus vieno tautība – viņi ir poļi –, bet autoru pārstāvētie literārie virzieni ir pretstatāmi. Atdzejojumi grāmatai piešķir unikalitāti un individualitāti, atgādinot, ka Māris Salējs ir arī atdzejotājs un poļu kultūras cienītājs.

M. Salēja dzejai piemīt bagātīga krāsainība. Krājums nav sadalīts tematiskās nodaļās, to vietā tikai viegli apjaušamas robežas – gada griezums no agra pavasara līdz rudenim caur dzejas cilvēka emocionālā stāvokļa noskaņām. Tām pielīdzinās arī krāsu maiņa, lai paspilgtinātu dabas doto. Agrā pavasarī tie ir vēsie toņi, kas ietilpst sudraba paletē, piemēram, „peļķes pārvelkas vizlu” (8. lpp.), „lai snieg lai vizuļo” (9. lpp.), „rīts. visumu iekrāso salna” (11. lpp.). Vasarā tās ir siltās krāsas: „tālās zilās druvas. smilgu spēlītes” (50. lpp.). Atvasarā tiek sakausēti kopā dārgmetāli: „viņai vēl vienu reizi jāpavīd / sudrabā zeltā un varā” (51. lpp.) Taču, lai pirmais iespaids nav maldīgs, M. Salējs neprojicē romantiskas dabas ainavas. Drīzāk ar skaņu, smaržu un krāsu palīdzību tiek atainota smalkā emociju sasaiste. Fascinējoši ir īpatnējie reāliju tēlojumi – „smadzeņu lapotne” (11. lpp.), „vieglās ziedlapu skaidās” (40. lpp.), „pumpurdūrītes” (12. lpp.) u. c., kas izceļas uz mūsdienu nihilistiskās uztveres fona. Dzejas krājumā „Nedaudz vairāk” ir pazudusi urbanizācija, tā vietā tiek piedāvāta pirmatnējā daba. Tikai dažviet tiek atveidota pilsētas drūzma, skaļums un tam līdzi sekojošā vienaldzība. Nosaukumu „Nedaudz vairāk” var skaidrot, kā bēgšanu no reizēm skarbās realitātes. Dramatisms ir apstāklī, ka prātā tā nebeidz eksistēt: „vēl uztur līdzsvarā šo miesu apjukušo / ar divi kājām staigājot pa ielu / kam slaiki bērzu stumbri abpus” (16. lpp.). Liriskais „es” patveras dabas norisēs un reālijās, taču sirdī apzinās, ka pilsēta ir varenāka.

Saplūsme ar dabu turpinās putna tēlā, kas caurvij visu krājumu. Putniem tiek piešķirtas dažādas funkcijas: tie nes dziesmu, haosa cienīgu troksni vai kustību, tie piepilda dzejas telpu metaforās, salīdzinājumos un epitetos. Un putna tēls veikli sasaista debess un zemes telpu. Liriskais „es” apzinās mirstīga cilvēka pozīciju, kurš ir tikai sīka daļa no visuma un cenšas pieņemt pilsētas murdoņu – vienlaikus meklējot līdzības cilvēkā un putnā. Dzejnieks atsaucas uz senās Persijas teiku, kurā lakstīgala iemīlējās baltā rozē: „pieslēdzas lakstīgala strāvai no rožu krūma / staigāju pasaules malu. nezinu. ko vairs runāt.” (35. lpp.) Tāpat kultūras mantojuma bagātību var izjust caur Bībeles alūzijām. Liriskais „es” tic, ka pasaulē valda augstāks spēks, kurš ir līdzās ne tikai baznīcā, bet arī pļavā. Dzejkrājums „Nedaudz vairāk” atklāj cilvēkmīlestību vismaz trīs veidos. Sākumā tā ir kristālskaidra un bezgrēcīga: „un tava plauksta / visu pasaules tauriņu vieglumā” (37. lpp.) Pēc romantiskām izjūtām liriskais „es” pakļaujas kaislei un erosam. Tiek dievināts sievietes augums: „ak cik gan pieskārieni bieži / pie lūpām tev un krūšu dobuma / un abiem galiņiem kā plūmēm piebriedušiem” (46. lpp.) Mīlestības briedums top cieņpilns, kā tas redzams dzejolī: „arvienu pareizticīgāk es tev mīlu” (16. lpp.).

Dzejoļu krājuma vizuālais noformējums liecina par starpstāvokli telpā personīgā un zināmā vidē. Lāse, kura ir fiksēta kritienā starp pirkstiem var tikt uztverta gan kā asaru, gan sviedru, gan lietus lāse. Vāka noformējumā notverta kustība un, kā redzams lirikā, krājuma laiks arī ir dinamisks, bet lineārs. Krājuma tituldzejolis „nedaudz vairāk nekā manis” ietver visa krājuma emociju esenci, kurā ir šaubas par savas un līdzcilvēka personības izdzīvošanu haosā. Dzejolis noslēdzas ar drūmās nākotnes pareģojumu.

M. Salēja dzejas teksti ir onomatopoēzes lietojuma caurvīti: „čirkst. dzied.svilpo” (11. lpp.), „tagad nu čir un karr” (31. lpp.) u. c. Minētā dominējošā tēla – putna – balss ir harmonijā ar autora radīto melodiju. Lasītājs klusumā, pārskriedams ar acīm, skaņu spēli var nepamanīt, bet dzejas mūzika rodas, tikai darbojoties balsij. M. Salēja dzejā reti sastopamas tīras atskaņas, kurām seko viegli pamanāmas aliterācijas vai asonanses. Tā vietā dominē rindu dalījums un punkts, kas rada autora lirikai tik raksturīgo konkrētību un kodolību. Atskaņas veidojas pakāpeniski un pamīšus, jo atskaņojamie vārdi var atrasties katrs savā dzejoļa daļā. Tas neatstāj mākslīguma pēcgaršu, bet gan rada talantīgu tehniskā ritma spēku un dabīgumu, jo to maģiskais skaņu ritums ir sajūtams tikai veselumā. M. Salēja liriskie darbi ir neskaldāmi un nedalāmi. Dzejoļu krājumā baudījumu gūs tie, kuri uztvers melodiju ne tikai kā muzikālu elementu, bet arī kā dzīves plūdumu. Lai gan skaņu saspēle katrā dzejolī mainās, tematika un tās izklāsts mēdz atkārtoties, it sevišķi krājuma beigu daļā, kad vairākkārt tiek uzsvērts rudens nogurums. Tas var kļūt par iemeslu emocionālai lejupslīdei. Tomēr pēdējais dzejolis „šī ir mana vieta. man te patīk” atmodinās jebkuru flegmātiski ievirzīto apziņu.

Otrs dzejas tēls, kas dominē krājumā, ir gruzdošas ogles. Ikvienas radības dvēselē ir vismaz saujiņa ogļu, kas simbolizē nepārtrauktu vēlmi pēc progresa. Cilvēkiem virzību uz priekšu nosaka mūžīgā neapmierinātība ar esošo stāvokli. Tiem, kas padodas regresam, ogles nodziest pavisam, iezīmējot apokalipsi. Dzejā iznīcība ir attēlota indivīda, ne masu robežās. Interesanti, ka zvaigznes tēlu dzejnieks nav mēģinājis ievietot jaunos, negaidītos aspektos. Tā ir klišejiska, jo spīd, krīt, staro un gaist. It sevišķi tas parādās dzejolī „kā tā zvaigzne tumsā virpuļo” (42. lpp.). No M. Salēja varētu gaidīt oriģinālāku pieeju.

Krājumā valda mierīga intonācija un lakoniski domu tvērumi, par ko var pārliecināties pēdējā dzejoļa rindās: „te es dzīvošu” (76. lpp.). Autoram dzimtās zemes tuvība pa šiem divpadsmit gadiem (kopš dzejoļu krājuma „Mana politika” (2001)), nekur nav zudusi. Lasītājs dzejā tiek iesaistīts ar visām maņām, kurās dominē skaņa, pēc tam krāsa un smarža: „pēc siena smaržoja un saldas nāves” (43. lpp). „Nedaudz vairāk” piesaista ar ritma vieglumu, kurā tiek izteiktas dramatiskas sāpes, ar nostalģijas un epatāžas klusumu, kas rada ticamību – viss ir īsts un dabisks, pieredzēts un pārdzīvots.