Academic Centre
Konferences rīkotāji – emer. prof. Viesturs Vecgrāvis, Dr. philol. Sandra Ratniece un doktorante Sigita Kušnere – pulcēja fakultātes telpās priekšlasījumus un personības, kas nu jau piekto gadu turpināja konferenču ciklu „Latviešu un cittautu literatūra: no romantisma līdz modernismam” un veikli iekļāvās arī Latvijas Universitātes 71. konferences ietvaros.
Respektējot simbolisma saknes, konferenci ievadīja divi spilgti referāti par franču simbolisma recepciju Vācijā un Šarla Bodlēra apzināšanu Latvijā. Olga Senkāne priekšlasījumā aizrautīgi šķetināja jautājumu par Šarla Bodlēra daiļrades ontoloģiju. Zinātnieces raksturīgākā iezīme ir uzskatāmu piemēru un tabulu klāsts prezentācijā, kas apliecina pētnieciskā procesa strukturālo pieeju. Nonākot pie apgalvojuma, ka Š. Bodlērs nebūtu dēvējams par dekadentu, O. Senkāne izsauca todien pirmo zinātniski rūdītas publikas reakcijas vilni. Savukārt literatūrzinātniece Anda Kubuliņa pauda neizpratni, kādēļ šajā kontekstā būtu jārunā par ontoloģiju; jāatzīmē gan, ka priekšlasījums neatkarīgi no O. Senkānes zinātniskā azarta motīviem bija gana labi strukturēts un vērtīgs.
Vācijas literatūras un literatūrteorijas pārzinātājs Juris A. Kastiņš sniedza fragmentāru, bet vērtīgām pērlēm pilnu priekšstatu par franču simbolisma recepciju Vācijā ap 20. gs. pirmajiem gadiem. Iesācis ar antīko piemēru par māla lausku kā simbolu, priekšlasījuma autors pāršalca pāri ievērojamāko 20. gs. sākuma vācu literatūras kritiķu un teorētiķu, kā arī praktiķu atzinumiem, klausītājos raisot apbrīnu par rūpīgo tēmas izklāstu.
Diemžēl pirmajā konferences sekcijā iztrūka Astras Skrābanes skatījums uz franču simbolismu. Savukārt latviešu literatūrai visbeidzot pietuvojās Una Alksne, kura skatīja dzejnieku Frici Bārdu iespējamo 19. gs. beigu vācu dzejas ietekmju kontekstā. Referāta autores vācu valodas zināšanas ļāva ielūkoties F. Bārdas lasīto un, iespējams, pieņemto tekstu oriģinālos, kā arī U. Alksnes patstāvīgi veiktajos brīvajos tulkojumos. Radot šādu veselīgu intelektuālu spriedzi klausītājos, kas varbūt pārzina vācu valodu tikai pamatlīmenī, U. Alksne vēstīja par vairākām F. Bārdas dzejai svarīgām kategorijām, piemēram, klusuma izpratni. Salīdzinošais aspekts ļāva iepazīt arī latviski netulkotu un citādi mazpazīstamu vācu autoru darbus un to nozīmi.
Otrās sekcijas laikā literatūrzinātniece Ilze Kačāne ļoti veiklā un vienkāršā veidā atspoguļoja Oskara Vailda traģēdijas „Salome” vietu paša autora daiļradē, kā arī recepciju pasaules un Latvijas līmenī. Pētniece izteica viedokli, ka franču kritiķi, nodēvējot Vaildu par „banālu kopētāju”, acīmredzot neesot sapratuši, ka Vailds dažus no saviem darbiem apzināti veidojis Parīzes garā, aizgūstot izteiksmes līdzekļus no jaunajiem simbolistiem. Pateicoties F. Jansona un J. Akuratera tulkojumiem un E. Smiļģa iestudējumam, Salome – jauna, nedaudz dēmoniska sieviete – arī Latvijas kultūrā nostabilizējusies kā būtisks tēls, kuru savos darbos iemiesojis Eriks Ādamsons, Kārlis Dziļleja, Zemgaliešu Biruta u.c..
Konference turpinājās ar doktoranta Andreja Gordina priekšlasījumu par Dmitrija Merežkovska personības un daiļrades raksturojumu Konstantīna Raudives rakstā „Dmitrijs Merežkovskis – reliģiozais cilvēks”, kurā K. Raudive pasludina D. Merežkovski par galveno krievu simbolisma „tēvu”, lai gan par tādu pieņemts uzskatīt Valēriju Brjusovu. D. Merežkovska daiļradē Raudive pamanījis un apcerējis cilvēces nākotnes un haosa tēmu, jauninājumus romāna žanra formās, kā arī ideju par mākslas aizvietošanu ar reliģiju kā pasaules atspoguļojumu un „visu dzīvi kā cīņu pret sātanu”. Interesantu un tēmas pieteikuma ziņā negaidītu pavērsienu piedāvāja doktorantes Sigitas Kušneres priekšlasījums par Edvartu Virzu un krievu simbolismu. Īsi iepazīstinot klausītājus ar atziņām un faktiem, ka Virzam krievu simbolisms ir atradies tuvumā un krievu literatūra – pieejamā attālumā (interese par krievu literatūras kursiem un kritiķiem studiju gados Maskavas Juridiskajā augstskolā, M. Ļermontova, A. Puškina darbu tulkojumi), pētniece pavēstīja, ka Virza tomēr izšķiroši pievērsies franču kultūrai. Tādējādi Virzas saskare ar krievu simbolismu vērtējama kā laikmeta diktēta parādība, nevis ievērojama ietekme. Klausītāju vidū radās likumsakarīgs jautājums: ja Viktors Eglītis ir labākais sava laika krievu literatūras zinātājs, vai Virza apzināti vairījies no konkurences šajā laukā?
Erotiski brīvu noti konferences pirmās dienas izskaņai piešķīra literatūrzinātniece Sandra Ratniece, apcerot E. Virzas krājumu „Biķeris” jūgendstila un simbolisma krustojumos un paralēlēs. Pētniece norādīja, ka krājuma pirmizdevuma noformējumā parādās viena no spilgtākajām jūgendstila teksta un attēla saplūsmes reprezentācijām latviešu kultūrā. Biķera simbols, kas pārstāv „attiecību eksaltēto kopumu”, kā īstens seksualitātes un pat dēmonisma reprezentants vieno jūgendstilu ar simbolismu. Krājumā S. Ratniece pamanījusi jūgendstilam raksturīgos hibrīdformu tēlus (tādi ir sieviete ar zivs, pāva asti vai puķes kātu utt.), biežo salīdzinājumu lietojumu, kā arī erotikas plakātiskumu, ārišķību nodaļā „Kailā sieviete”. Visbeidzot pētniece apliecināja, ka arī ar literatūrzinātni maz saistīti lasītāji spēj novērtēt E. Virzas „Biķeri” kā vienreizīgu erotiskas dzejas glabātuvi, kādu daudzi nekad nav cerējuši sagaidīt no latviešu literatūras. Stāstījuma noslēgumā S. Ratniece neviļus atgādināja nozīmīgu faktu: 2013. gadā taču E. Virzam apritēs 130 gadi!
Piektdienas rīts sākās itin rosinoši – kā pirmā ar priekšlasījumu uzstājās profesore Silvija Radzobe, kuras klātbūtne vien nereti liek sastingt gaidās pēc kādas teatrālas performances. Taču simbolisma tēma profesori bija nopietni savažojusi, tāpēc bija iespējams dzirdēt detalizētu izklāstu par simbolisma laika teātri un ātri ieskatīties vairāku simbolisma teātra guru acīs, kas zibēja projicētos attēlos. Referāts gan vairāk atgādināja lekciju, bet klausītāji bija ļoti ieinteresēti – īpaši stilizācijas un sintēzes jautājumos, kas simbolisma laika teātrī ieguvuši neatsveramu lomu. Tomēr visam diemžēl laika nepietika – S. Radzobe jau sākumā piebilda, ka referāts skars tikai galvenos procesus un parādības, kam nozīme arī tālākā teātra valodas un izteiksmes transformācijā. Ar nelielu teatrālu gājienu, kad, vēl nepabeigusi lasīt referātu, Silvija Radzobe piedāvāja sākt lasīt jau nākamajam referentam, pirmais lasījums noslēdzās, atzīstot gan, ka referātā pietrūka Latvijas pieredzes atspoguļojuma.
Kā nākamā ar priekšlasījumu uzstājās doktorante Lauma Mellēna, jau lasījuma ievadā norādot uz nepieciešamību pareizi adaptēt vācu leģendas nosaukumu, lietojot vārdu savienojumu „Nībelunga gredzens”, nevis „Nībelungu gredzens”, kas attiecināms tieši uz Riharda Vāgnera operu ciklu. Jaunā pētniece analizēja operu cikla simbolus: zobenu, burvju cepuri un gredzenu, papildinot analīzi arī ar pietiekami plašu sižetisko izklāstu un norādot uz R. Vāgnera operu idejiskajiem akcentiem simbolu (vai simbolisma?) aspektā.
Viens no neparastākajiem referātiem, ko nācās dzirdēt, bija Māras Rubenes vēstījums par Stefanu Malarmē, kas diemžēl šoreiz neparasts šķita tā nesaprotamības dēļ. Referente centās uzvedināt uz Stefana Malarmē pēdām, taču klausītāji apmaldījās svešās pēdās, uztverot vien drumslas no iespējamā attiecīgā dzejnieka daiļrades izvērsuma simbolisma ietvaros...
Diemžēl ar konferences programmā pieteikto priekšlasījumu par simbolisma robežām neatrada par iespējamu ierasties Daugavpils Universitātes literatūrzinātnes guru Fjodors Fjodorovs, kuru šī konferenču cikla ietvaros nedzirdējām nu jau otro gadu pēc kārtas.
Pēc nelielas pauzes konference turpinājās ar ieskatu simbolisma vizuālajās izpausmēs. Austra Celmiņa-Ķeirāne iepazīstināja ar simbolisma izteiksmes līdzekļiem Latvijas tēlotājmākslā, atrodot tiem līdziniekus arī dzejā. Plašais vizuālais materiāls rosināja domāt par simbolisma, jaunromantisma un jūgendstila saplūsmi vienotā veselumā, taču diemžēl pietrūka īsta šī aspekta pamatojuma, kas būtu smelts mākslas zinātnieku atzinumos, un priekšlasījums aprobežojās ar apgalvojumu, ka „nošķīrumu nevar krasi nošķirt”.
Ilze Brēmere noteikti daudziem klausītājiem „atvēra acis”, liekot paskatīties uz Viktora Eglīša dzejoļu krājumu „Elēģijas” tā vizuālajā aspektā, papildinot krājuma analīzi ar plašu kultūrvēsturisku materiālu par Medūzas tēla dažādajām izpausmēm tēlotājmākslā. Par vienu no galvenajām tēzēm jāatzīst uzsvērums, ka V. Eglīša dzeju un dzejoļu krājumus NEDRĪKST skatīt atrauti no vizuālā materiāla, proti, ilustrācijām, kuru autors ir pats dzejnieks, jo šajā vizualitātē nereti slēpjas atslēga arī teksta uztverei. Šajā sakarā tika minēta Kārļa Vērdiņa recenzija par Viktoram Eglītim veltīto monogrāfiju, kurā kritiķis norādījis uz Eglīša dzejas nevērtību, taču tāds iespaids varot rasties tikai tad, ja vizuālais aspekts netiek ņemts vērā: to darīt ir principiāli nepieciešami!
Ilga Šuplinska atgriezās pie teksta analīzes, pievēršot uzmanību Roberta Mūka dzejai. Ļoti interesantais referāts iesākās daudzsološi, referentei stāstot par R. Mūka dzejas poētiku, idejām un autora pozīciju un pasaules uztveri, taču, tiklīdz runātāja pievērsās simboliem Roberta Mūka dzejā, radās šaubas par vārda „simbols” nozīmi un lietojumu šī referāta sakarā. Kā zināms, ne katrs tēls, ko izmanto dzejnieks, ir simbols, tāpēc rodas vēlme referātā pieteikto simbolu analīzi gan vairāk nodēvēt par tēlu nozīmju (vai vēl precīzāk - imidža) variēšanu, kam tādā gadījumā arī itin labi piestāv provokācijas apzīmējums.
Konferences priekšpēdējā sēdē varēja izsekot vairākām simbolisma vēsturiskajām izpratnēm un transformācijām. Edgars Lāms referātā „Simbolisma atšķirīgās variācijas latviešu literatūrā: Rainis un Haralds Eldgasts” vilka paralēles starp abiem simbolisma ietekmētajiem autoriem, vēršot uzmanību uz viņu atšķirīgo attieksmi pret šo virzienu un norādot uz manifestētajām simbolisma iezīmēm abu autoru daiļradē. Savukārt Maija Burima referātā „Jēdziena ‘simbolisms’ izpratne latviešu literatūrkritikā 19.-20.gs. mijā” piedāvāja vēsturisku ieskatu simbolisma definīcijā un tā recepcijā latviešu literatūras kritikā, kur šo jēdzienu ir vajājusi neviennozīmība, pretrunīgs kritiķu vērtējums un klajš noliegums. Marija Semjonova pētīja simbolisma jēdziena restrukturalizāciju sociālistiskā reālisma telpā, meklējot simbolisma iespējamās pārveides formas referātā „Jaunā simbolisma meklējumu iezīmes Annas Sakses romānā „Pret kalnu”: daži novērojumi”.
Ceturtās sēdes noslēgumu ar savu asprātīgo stāstījumu referātā „Pretošanās identitāte un simboli padomju latviešu dzejā” atsvaidzināja filozofijas doktore, sociālo zinātņu pētniece Skaidrīte Lasmane, kārtējo reizi atgādinot dažādu zinātņu jomu labvēlīgo savstarpējo ietekmi, kas paver jaunus apvāršņus. Referāta autore auditoriju iepazīstināja ar filozofa Pola Rikēra teorētiskajām nostādnēm, kas izmantojamas literatūras pētniecībā, taču diemžēl pietrūka laika dzejas praktiskai analīzei.
Konferences noslēguma sēdē triju jaunākā gadagājuma literatūrpētnieku priekšlasījumi ļāva caur simbolisma prizmu ielūkoties atsevišķu rakstnieku radošajās pasaulēs. Līvija Baumane referātā „Simbolisma vektori Edvarda Vulfa drāmās „Tea Moreni” un „Pasaka par nāvi”” analizēja E. Vulfa lugās sastopamās simbolisma iezīmes, norādot arī uz lugu inscenējumu praksi. Ingus Barovskis referātā „Radīšanas, katastrofas un atdzimšanas simboli Velgas Kriles dzejā” pētīja būtiskākos Velgas Kriles dzejas motīvus, kas ietiecas simbolu līmenī un saistīti ar dzejnieces pasaules uztveres modeli un bailēm no cilvēces bojāejas. Sintija Kampāne referātā „Simbolisms Veltas Sniķeres dzejā” meklēja Veltai Sniķerei nozīmīgo simbolistu Pola Valerī un R. M. Rilkes ietekmju pazīmes tādos trimdas dzejnieces daiļrades aspektos kā muzikalitāte, klusuma un sapņu poētika.
Konference noslēdzās ar īsu atskatu uz gūto iespaidu un ideju bagātību un pateicības izteikšanu organizatoriem. Pat tie publikas pārstāvji, kuri referātu autorus divu dienu laikā bija nenogurdināmi un šķietami neapmierināti tramdījuši teorētiski terminoloģisku jautājumu labirintos, izteica prieku par tāda laika un vietas eksistenci, kurā kļūst iespējamas veselīgas diskusijas par literatūrvēstures niansēm. Metot skatu nākotnē, Andra Kubuliņa dalījās gluži konkrētā cerībā, ka vismaz nākamajā gadā kāds no pētniekiem uzņemsies analizēt Viļa Plūdoņa unikālo tēlojumu „Fantāzija par puķēm”. Savukārt Sandra Ratniece novēlēja, lai arī turpmāk „mēs asinātu savu teorētisko domu un ..savu teorētisko kritiku turētu sausu kā pulveri”.
