Sieviete un sievišķais. Ilze Jansone “Umurkumurs jeb Ardievas feminismam”

Ilzes Jansones stāstu krājums “Umurkumurs jeb Ardievas feminismam” ir autores trešā grāmata, kurā apkopoti stāsti, kas tapuši laika posmā no 2009. līdz 2012. gadam. Iepriekš lasītāju rīcībā bija nonācis garstāsts “Viņpus stikla” (2006), kā arī romāns “Insomnia” (2010), kurā aizsāktos cilvēka iekšējā, garīgā ‘es’ meklējumus arī turpina “Umurkumura” stāsti.

Grāmatas deviņi stāsti veido apli – pirmo trīs stāstu vēstītāja ir sieviete, tad tiek trīs stāsti ir no vīrieša perspektīvas, kuriem seko atkal trīs sieviešu stāsti. Lai gan stāstītājām doti atšķirīgi vārdi (Estere, Agneta, Padma), nepamet sajūta, ka patiesībā tā ir viena un tā pati sieviete, kas turpina “Insomnia” tēlotās Padmas sevis izzināšanu (nekas cits nav svarīgs kā vienīgi pats: cilvēks interesējas tikai par sevi un reflektē par sevi). Visu stāstu galvenās varones bez sava ‘es’ meklējumiem un reliģiski filozofiskām refleksijām vieno arī neiztrūkstošās cigaretes un alkohols kā iespēja uz brīdi izbēgt mokošajam jautājumam par esamības jēgu. Arī šī atkārtošanās rada sajūtu, ka grāmata visu laiku iet pa apli. Taču aplis “Umurkumurā” parādās arī kā pabeigtības simbols, jo krājuma pēdējā stāstā Padma meklējumu ceļā nonāk arī pie kādas atbildes: “Ekstātisks prieks par esamību, kura ir izdzīvojusi, par pārsteigumu dažiem līdzilvēkiem un vēl jo vairāk sev, kura vienlaikus atstāj šo epidermas aptverto milzīguma trūkumu, kuru kādā pasaules malā sauc par Padmu, bet citā neuzrunā nemaz vai dēvē par madame.” (131.lpp.)

“Padma” sanskritā nozīmē “lotoss”, kas simbolizē piedzimšanu, atdzimšanu, augšāmcelšanos. Jansone intervijā Ievai Melgalvei par Padmu teikusi: “Padma ir ‘lotoss’ ar visu tā simbolisko nozīmi. Man tas ir visas sievišķības apkopojums, dzīvība, atdzimšana, kreativitāte un, protams, arī destrukcija.”¹ Sieviete, sievišķais, sievišķība ir diezgan svarīgi jēdzieni stāstos. Taču ko īsti nozīmē grāmatas virsrakstā minētās “Ardievas feminismam”? Jansone, runājot par feminismu citātā uz grāmatas aizmugures vāka, saista to ar ideoloģiju, kas pārtapusi savā pretmetā: “(..) laika gaitā dažādie feminisma virzieni radikalizējušies tiktāl, ka tā vietā, lai cīnītos par savu sākotnējo mērķi – aizstāvētu apspiestos -, feminisms pats kļuvis par apspiedēju.” Tādejādi atvadīšanos no feminisma Jansone pamato kā atvadīšanos no feminisma ideoloģijas, no feminisma sociālpolitiskā aspekta, arī kā, “mēģinājumu atvadīties no jebkādas ideoloģijas”. Taču, kamēr aktīva cīņa par apspiesto grupu tiesībām ir viens no feminisma aspektiem, literatūras sakarā interesantāk pievērsties tieši feministiskajā kritikā aplūkotajiem un analizētajiem valodas un reprezentācijas aspektiem - valodas, teksta un sociālās realitātes attieksmēm. Lai arī Jansones tēlu galvenais uzdevums ir pašrefleksija, tie tomēr nav no sociālās realitātes atrautas bezdzimuma būtnes.

Stāstu krājuma pirmais stāsts “Mocekļu kalns” sākas ar akas simbolu: “Es esmu aka. Pilna tumsas. (..) Es esmu aka. Aiznaglota.” (7. lpp.) Psiholoģiski aka ir tunelis, kas ved uz bezapziņas dzīlēm. Aka ir pestīšanas, dzīvības, zināšanu, patiesības un tīrības simbols. Ūdens, kas paceļas no zemes dzīlēm, simbolizē arī sievietes auglību. (Ķīnā un citos pasaules reģionos akai bija tiešas asociācijas ar dzemdi un vagīnu.)² Tātad, akas simbolā ietvertas būtiskas krājuma tēmas - gan cilvēka iekšējā ‘es’ meklējumi saistībā ar reliģiju, gan sievietes ķermeņa simbolizācija (kas nozīmīga arī feminisma sakarā).

Arī tumsa ir būtisks tēls, kas krājumā atkārtojas. Tumsa ir nevviennozīmīgs simbols, jo apzīmē gan grēku, nāvi, ļaunumu, gan arī dzīves iespējamību - tumsā rodas dzīvība. Tumsa pastāv pirms gaismas, tāpat kā nāve pastāv pirms atdzimšanas. Tumsa arī kā noslēpums un nezināmais un tradicionāli saistīta ar sievišķo. Stāstā “Vakariņas ar brieža smadzenēm” Jansone raksta par tumsas un uguns (aktivitāte, enerģija, seksuāla kaislība, arī ar šķīstīšanās, pārvērtība) sievieti, minot arī Kālī – hindū laika dievieti, kas saistīta ar tumsu un nāvi (iesākumā pirms visa bija tumsa, no kuras viss radās, tāpēc Kālī saistīta ar laiku; tumsa kā pirmsākums, kurā viss rodas). Stāstā sievietes alkas pēc nesamākslota dabiskuma un dzīvības tiek pretstatītas Rietumu kultūrai, kuru stāstā iemieso sievietes vīrs Taurs, restorāns, kurā pāris vakariņo, sterilā restorāna tualete ar vēsajām flīzēm, dārgie apģērbi, izsmalcinātie ēdieni, vienaldzīgie mūziķi – vide, kurā iznīcināta visa dzīvība, spontānums. Kultūras noteiktie rāmji - mākslīgums, salīdzināts ar Taura un viņa sievas laulību, kur valda iepriekšparedzamais un rutīna, taču stāstā tieši sievietei izdodas to salauzt ar kaislīgumu, dabiskumu, spontanitāti un ķermenisko.

Opozīcija starp prātu un ķermeni tradicionāli saistīta arī ar opozīciju starp vīrieti un sievieti, kur sieviete tikusi uzskatīta kā iesprostota savā ķermenī jeb ķermeniskajā ekistencē, tādēļ feminisma teorētiķes meklējušas ceļus, kā no jauna runāt par sievietes ķermeni. Tādejādi ķermenis kļūst par meklējumu vietu, nevis cerībā atrast autentisku sievietes ķermeni, kas būtu brīvs no patriarhālajiem pieņēmumiem, bet gan atzīstot, ka pastāv vairākas un plūstošas iemiesojuma iespējamības.³ Jansones stāstos būtiska ir sievietes ķermeņa ierakstīšana. Piemēram, stāstā “Fur Elise” attēlota sievietes ķermeņa pieredze, kas saistīta ar nevēlamu grūtniecību un lēmumu par abortu. Ķermeniskā esamība, sievietes ķermeņa izjūtas saistītas ar garīgajiem meklējumiem un nav atdalāmas no tiem. Sievietes dzemde stāstā salīdzināta reizē ar inkubatoru un ar Pandoras lādi: “Atspulgam šovakar labpatīk jokot. Pa logu es redzu savu veļasmašīnu – ar horizontālo ielādi – un stiklā vienlaikus sevi. Sanāk, it kā mēs ar veļasmašīnu būtu uzrakstītas viena otrai virus uz dažādiem skaņu celiņiem. Tai vietā, ko atzīmē anatomijas mācību grāmatās un papardes zieda bukletos, uz mana ķermeņa atspulgā rēgojas horizontallā iekrautuve, tukša un sietaina, atveramas durtiņas. (..) Tad man ienāk prātā, ka es neapzinos sevī inkubatoru. Ka manam sietainajam caurumam jāatrodas kur citur, tikai tas nav caurums, kurā jāiztēlojas auglis, drīzāk Pandoras lāde, melnu un sintagmatisku ideju piekrauta.” (101. – 102. lpp.)

Šīs ir tikai dažas domas, kas, Jansones stāstus lasot, radās tieši feministiskās literatūrkritikas sakarā. Feminisma ievirze ir vērsta uz daudzskaitlību, kur sieviete un sievišķais tiek uztverts nevis kā kāda viena, nemainīga būtība, bet gan kā process. Arī Jansones stāstos sievišķā subjektivitāte reprezentēta kā process, kuram nav statiska, nemainīga galarezultāta. Caur jautājumu uzdošanu un jebkādu galīgu atbilžu apšaubīšanu, Jansone aktualizē arī vienu no feministiskās domas aspektiem – nepakļaušanos mākslīgiem, stereotipiskiem priekšstatiem.

1^ Jansone, Ilze intervijā Ievai Melgalvei. Lielais jautājums par realitāti. -http://www.satori.lv/raksts/3461/Lielais_jautajums_par_realitati_Ar_Ilzi_Jansoni_sarunajas_Ieva_Melgalve