Academic Centre
Kaut arī atmiņu grāmata „Mans mūžs” tika izdota pagājušā gada vasaras nogalē, tieši aprīlis ir zīmīgs mēnesis, kurš šogad ieradies pie mums ar skaistu, apaļu jubileju – aktrisei 28. aprīlī apritēja 90 gadu.
Apgāds „Upe tuviem un tāliem” grāmatu izdevis visnotaļ atalgojošā komplektācijā: zem tās apvākojuma slēpjas arī liela izmēra fotogrāfijas reprodukcija (ar Jaunatnes teātra pilnu aktieru trupu 1980. gadā) un balss ierakstu kompaktdisks. Saskaroties ar Veras vārdu, faktiski vienmēr jānonāk pie apbrīnas un pārdomām par laiku. Aktrise iemieso unikālu fenomenu – spēju tuvināt vairākas paaudzes (bail pat uzskaitīt, cik šobrīd tādu pavisam būtu). Ar to vēlos uzsvērt aktrises gan kvantitatīvi, gan kvalitatīvi dzīvoto mūžu. Darbīgā mūža liecības atklājas arī kompaktdiskā piedāvāto balss ierakstu klāstā: vecākais ieraksts tapis 1960., bet jaunākais – 2008. gadā. Kaut arī aktrise rūpīgi izvēlējusies pēc iespējas daudzveidīgāku un interesantāku ierakstu salikumu, klausītājs varēja no kompaktdiska sagaidīt ko daudz vairāk – ierakstu kopējā hronometrāža, par nelaimi, tikko pārsniedz pusstundu. Grāmata ir lielisks izziņas avots – gan it kā atsevišķi nodalāmajās vērtībās (ilustratīvā un klausāmā materiālā), gan tajā, ka tiek piedāvāts konteksts šī materiāla tālākai izpētei un absorbēšanai. Var uzzināt, piemēram, kādēļ tieši Jāņa Jaunsudrabiņa tekstu lasīšanai ir tik liela nozīme Veras Singajevskas dzīvē un darbā. Aktrise vērš lielu uzmanību uz kādreizējiem jaunības elkiem – Eduardu Smiļģi, Kārli Veicu un citiem.
Kopumā Veras stāstījums organizēts it kā hronoloģiskā secībā, taču tieši tas, ka vietumis šī secība tiek izjaukta, rada vēlmi saskatīt lielākas kopsakarības, kas ir visnotaļ raksturīga autobiogrāfiskās prozas specifika. Bez šaubām stāstījuma vērtība meklējama Veras Singajevskas spējā pasniegt dzīves detaļas ar neticamu vieglumu, tādējādi padarot to iepazīšanu aizraujošu. Vai tās būtu atmiņas par allaž kritisko un noraidošo Eduardu Smiļģi; vai atmiņas par aktiermākslas eksamināciju komisijas priekšā, kuras laikā aktrise saprot, ka vārdam „etīde” ir vairākas nozīmes; vai īsa sastapšanās ar Aleksandru Čaku visnotaļ mākslinieciskā situācijā; vai tenisa čībiņu uzfrišināšana ar krītu. Vera piedāvā ielūkoties tādās niansēs, kuras labi pazīstamas ikvienam skatuves māksliniekam, taču mazāk – parastajam skatītājam. Šeit viennozīmīgi vērtīgas ir atmiņas par to, kā tēliem veidoti unikāli dzīvesstāsti, lai tos izkoptā pilnībā izdotos īstenot uz skatuves. Lai „profesors” izskatītos cienīgāk, vaigos ir jāsabāž vate; savukārt, lai pārtaptu par Karlsonu, ir bijušas nepieciešamas vismaz divas stundas un sadarbība ar kādreizējo rūpnīcu „Straume”.
Pievilcīga šķiet aktrises attieksme pret savām atmiņām, kuras vistiešākajā veidā tiek nodēvētas par privātīpašumu, papildus bilstot: „Kad gribu, paveru atmiņu vārtiņus, ieaicinu jūs savā dzīves dārziņā, bet, kad vairs negribu, vārtiņus aizveru, kaut ko atstājot tikai sev.” (9.) Tātad, vēl jo vairāk, jāspēj novērtēt katru mazāko (unikālo!) iespēju ielūkoties Veras mūžā.
Veiksmīgi – spilgti un reālistiski – tiek parādīts kultūras stāvoklis Latvijā 40. gadu beigās – 50. gadu sākumā, kad ierobežoto līdzekļu dēļ kultūras darbiniekiem bieži nācās piedzīvot visnotaļ absurdas situācijas – Šillera traģēdijas pārtapšanu par komēdiju, muzikāla priekšnesuma rādīšanu bez mūzikas instrumentiem, ilgstošu nespēju nomazgāties pēc melnādainas meitenes lomas atveides un tā tālāk. Stāstījumā izceļama arī pakavēšanās pie vairākām kultūrvēsturiski nozīmīgām epizodēm – piemēram, unikālā Jāņu svinēšana pie Žaņa Lipkes.
Singajevska trāpīgi atsaucas uz Augusta Mitrevica frāzi par aktiera dzīvi kā pārģērbšanos (190.); visas aktiera karjeras laikā izdzīvotās lomas zināmā mērā atstāj savus nospiedumus, aprises aktiera dzīvē – vietumis pat šķiet, ka nav vairs iespējams runāt par šķīrumu starp aktiera personību un lomas personību. Izsekojot aktrises dzīves gājumam, iegūstam galvu reibinošu raksturu barjerskrējienu – viens raksturs seko nākamajam, reizēm loģiskās, taču itin bieži pat neloģiskās ķēdēs: „Tā nu sanāk, ka pakāpos uz Pūka, lai aizsniegtu Karlsonu.” (187.)
Vera Singajevska lieliski parāda arī to aktiera darba šķautni, par kuru cilvēki ikdienā neiedomājas. Proti, kā apvienot saspringto skatuves darbu ar paralēli esošajām privātās dzīves grūtībām: „Laikam man vajadzēja sevī kaut ko ļoti, ļoti apslāpēt, un tas neizdevās, bet izlauzās uz āru.” (194.) Brīnišķīgas un neaizmirstamas performances pamatā nav jābūt pat ne tik daudz talantam un ieguldītajam darbam, drīzāk – īpatnējai apstākļu sakritībai. Katarsi piedzīvot spējīgs ne vien skatītājs kādas kaislīgas izrādes beigās, bet arī (un drīzāk tieši!) aktieris.
Tieši te jau slēpjas tā sāls – teātrī viss ir īstajā laikā redzams, uztverams, sajūtams, tverams. Gan ar kļūdām un ķibelēm, gan bez tām. Mēs lasām skatuves mākslinieku dzīvesstāstus nevis tādēļ, ka mūs īpaši interesētu visu darbības gadu (vai vēl labāk – mūža) neveiksmju vai veiksmju pliekans, bezpersonisks uzskaitījums, bet gan tādēļ, ka vēlamies aptvert šo veiksmju un neveiksmju stāstu esenci un kontekstu, aizgūt no stāstiem drusciņu traģiskā un tikpat daudz – komiskā. Dzīvesstāsti silda cilvēku dvēseli, raisa komunikāciju tieši tāpat kā pats literatūras process. Pats dzīvesstāsts kļūst par teju vai teatrālu pieredzi – amizantās situācijas un epizodes sakrājas tādā kā organizētā vienumā, ar dramatiskiem kāpumiem un kritumiem.
Šeit gan būtu jābilst, ka Singajevskas atmiņu grāmata nav viennozīmīgi tendēta uz atcerēm par teātri – ļoti daudz atvēlēts arī atmiņām un domām par savu ģimeni. Lasītājam dota iespēja izsekot Āboliņu ģimenes pieaugumam un tikpat interesantām sakritībām arī šajās izšķirošajās ainās. Noteikti pozitīvi vērtējams ir grāmatā iekļautais ilustratīvā materiāla daudzums, kas gan – un jau negatīvāk vērtējami – iezīmē ievērojami mazāku teksta daudzumu. Tas liek pretstatīt šo atmiņu grāmatu savulaik – nu jau pirms vienpadsmit gadiem – iznākušajai un apjomīgākajai Gunara Treimaņa „Singai”, kurā pakārtoti jūtama gan paša Treimaņa klātbūtne un attieksme, gan Singajevskas nepastarpinātais stāstījums. „Manā mūžā” dzirdam vien pašas Veras balsi, kuru sarunu laikā ir fiksējusi Iveta Mielava. Tiem interesentiem, kas vēlas gūt īpaši padziļinātu skatījumu aktrises karjerā, noteikti vajadzētu iepazīties ar abu minēto grāmatu saturu. Būtu absolūti bezjēdzīgi un lieki uzskaitīt kādas grāmatas pārākumu par otru, ņemot vērā to, ka tas ir dzīvesstāsts, kurš fiksēts divās visnotaļ dažādās manierēs, pieejās.
Bija prieks pirms dažām dienām redzēt aktrisi enerģijas un apņēmības pilnu Jāņa Rozes grāmatnīcā. Ubi Sunt redakcijas kolēģija novēl Verai Āboliņai Singajevskai veselību, izturību un ierastā – tik šķietami dabiskā – dzīvesprieka nezaudēšanu!
