Krāces un ūdenskritumi. Jāns Kaplinskis „Tā pati upe”

Lai gan sākotnēji romāns potenciālo lasītāju var biedēt ar prāvo lappušu skaitu, lasīšanas procesā tas kļūst nebūtiski, jo darbs ir interesants un laiks, kas tiek pavadīts lasot, paiet nemanot. Nevarētu teikt, ka šis romāns varētu būt vilinošs un interesants ikvienam, jo vairākkārt nācās aizdomāties par to, cik plašas ir manis pašas zināšanas. Kāpēc tā? Jo Kaplinskis, lai raksturotu savu jaunību, studentu gadus, 60.gadu Igauniju, problēmas ar valsts drošības iestādēm, vairākkārt liek manīt par savu, kā autora, plašo zināšanu lauku, brīvi ar to manipulējot un paverot lasītājam pamatīgus intelekta apvāršņus. Tā ir ne tikai literatūra, par ko brīvi runā autors, bet arī māksla, antīkā kultūra, folklora, valodniecība, īpaši izteikti – austrumu kultūra, reliģija un vēsture. Nevaru iedomāties kādu, kurš ar labpatiku lasītu iespaidīga apjoma romānu, ja nespētu saprast, kas ir tie jēdzieni, personības un fakti, ar ko autors spēlējas un par ko vispār ir runa. Šajā gadījumā man paveicās. Aizraujošs šis romāns varētu būt arī autora laikabiedriem, jo laikmeta politiskā un kultūrvide ir būtiski romāna elementi. Autors paver interesantu skatu „no iekšienes”, sulīgi ironizējot gan par valdošo iekārtu, gan arī pats par sevi. Klātesošs ir veselīgs humors, dažnedažādu ar varu saistītu atgadījumu atstāsti, nereti joki ir vulgāri un pat aizskaroši. Kaplinskis nevairās lietot tādus vārdus, ko kārtīgs cilvēks savā ikdienas valodas lietojumā labprātāk izvēlētos nelietot.

Romāna, kas rakstīts laika posmā no 1994. līdz 2007.gadam, centrā ir galvenā varoņa gaitas un dzīve laikā, kad viņš ir divdesmitgadnieks, students, jauns vīrietis - ieinteresēts humanitārajās zinātnēs. Romāna nosaukums – “Tā pati upe” – raisa potencionālo lasītāju domāt – kas ir šī upe, par kuru, acīmredzot, autors runā atkal. Romānā tā ir nemainīgi klātesošā UPE, Mātes upe, Emajagi, Mētras upe – kā varonis, kā tēls. Tā ir sava veida likteņupe, kuras krastos norit ne viens vien būtisks galvenā varoņa dzīves notikums. Tomēr pats būtiskākais romāna elements ir galvenā varoņa iepazīšanās ar savas dzīves galveno varoni Alo K., dēvētu arī par Skolotāju. Galvenais varonis netiek saukts vārdā, par sava veida identifikācijas zīmi kalpo vārds „viņš”, tādējādi lasītājam ļaujot vilkt paralēles ar pašu autoru Jānu Kaplinski. Par labu Jāna Kaplinska identificēšanai ar „Viņu” nenoliedzami liecina orientālās kultūras, reliģijas un literatūras nemitīga klātbūtne darba izklāstā – Kaplinskis par šiem tematiem ir padziļināti interesējies, sešdesmitajos gados būdams viens no tiem jaunajiem rakstniekiem igauņu literatūrā, kurš iestājies par modernisma, tā skaitā arī orientālisma izpausmēm jaunajā igauņu dzejā. Varoņa iepazīšanās ar Alo K. izvēršas par notikumu, kas ietekmē visu viņa turpmāko dzīvi. Skolotāja harisma, erudīcija un personība viņu ir vilinājusi jau kopš brīža, kad viņš pirmo reizi par viņu izdzird. Šī iepazīšanās varonim ir būtiska personīgās attīstības sastāvdaļa.

Romāna ievadā, kas sākas ar Skolotāja bēru skatu, galvenais varonis saprot, ka Skolotāja ģimene (cik nu tā ir plaša) viņu uztver kā „savējo”, lai gan nekad iepriekš viņš par to nav aizdomājies. Interesanti, ka romāns sākas ar nāvi, lai tālāk veidotu stāstu par dzīvi. Romāna gaitā lasītājs seko varoņa garīgai un fiziskai izaugsmei. Pieredzes gūšana emocionāli, seksuāli, akadēmiski – tie ir būtiski elementi visa romāna garumā.

Jāatzīst, ka romānā nav kādas noteiktas sižeta līnijas, to veido mazāki un lielāki notikumi galvenā varoņa dzīvē. Ļoti interesanti ir vērot, kā darbā saplūst vairāki laiki – romāna ievads tēlo tagadni, vienlaicīgi ar sešdesmito gadu Tartu, bet līdzās tam notiek nemitīga atkāpšanās pagātnē, vēstot par bērnības dienām. Ar šādu laiku dažādību autors, iespējams, meklē skaidrojumus un risinājumus nosacītajai romāna tagadnei, kurā jaunais Viņš iepazīst Alo K., bet kas tai pašā laikā ir jau pagātne. Iespējams, izklausās sarežģīti, bet, lasot romānu, šie laiki organiski saplūst, veidojot vienotu darba kopumu. Romānā parādās arī galvenā varoņa un pastāvošās varas konflikti. Piemēram, izlūkdienesti atklāj, ka Viņš no sava Skolotāja ir saņēmis „aizliegta” autora darbu – trimdā dzīvojošas dzejnieces Maria Under grāmatiņu. Viņa interese par literatūru ir liela, bet šādas dzejas lasīšana viņam draud ar nepatikšanām, kas, pirmkārt, būtu izslēgšana no universitātes, kurā Viņš ar pilnu atdevi studē. Tas iezīmē sava veida lūzuma punktu galvenā varoņa dzīvē. Šīs pārmaiņas, kas sākotnēji šķiet nepārvaramas, dzīvi graujošas un pat neatrisināmas, tomēr nes pārmaiņas ne tikai akadēmiskajā, bet arī privātajā dzīvē.

Galvenā varoņa privātās dzīves attēlojums romānā ir komplicēts. Kā jau minēju, romāna gaitā galvenais varonis attīstās un pilnveidojas ne tikai emocionāli, bet arī fiziski un seksuāli. Brīžiem šķiet, ka Viņš ir pārņemts ar savu seksualitāti un tās atklāšanu. Viņš tik ļoti vēlas pēc iespējas ātrāk zaudēt nevainību, fantazē par to, krīt panikā brīžos, kad saskaras ar noraidījumu, nereti arī piekāpjas. Pirmie mēģinājumi seksuālās pieredzes veidošanā ir neveikli, tos pavada pašpārmetumi un kauna sajūta, tomēr romāna izskaņā šajā aspektā tiek iezīmēta cerīga nots – varonis piedzīvo jaunus atklājumus, iepazīstot jau citas jaunas sievietes ķermeni un pilnveidojot sevi arī garīgā, ne tikai fiziskā līmenī.

Kāds varētu teikt, ka šī savdabīgā draudzība ar Skolotāju, kas sākotnēji ir formāla un piesardzīga, ir pavisam aizdomīga un neizprotama. Varētu arī mēģināt galvenā varoņa tiekšanos pēc šī savā veidā mītiskā tēla saistīt ar bērnībā klāt neesošo tēvu. Iespējams, galvenais varonis arī šo trūkstošo nišu aizpilda, uzņemot nebijušas emocijas, kas veidojas, pavadot laiku kopā ar pieaugušu un par piemēru uzlūkojamu vīrieti. Tomēr šī draudzība (var saukt to par savienību) nes arī noderīgas zināšanas un atbildes uz lielajiem dzīves jautājumiem, kurus sākotnēji galvenais varonis cītīgi raksta uz piezīmju lapiņas pirms Skolotāja apciemošanas. Šo divu cilvēku attiecības, intelektuālā mijiedarbība, nemitīgās sarunas, kas galvenokārt norit dialoga formā, uzbur lasītājam savdabīgu skolotāja/skolēna attiecību modeli, atgādinot par tādiem piemēriem pasaules domas vēsturē kā Platona dialogi vai Platona-Sokrata intelektuālā vienība.

Sākotnēji rāmais Skolotājs, kuram galvenais varonis pakāpeniski tuvojas un iepazīst, romāna gaitā atklājas arī pavisam citās nokrāsās. Galvenais varonis kopā ar Skolotāju tiek iejaukts neparastā mīlestības trijstūrī, kura tālākam izklāstam intrigas saglabāšanas nolūkos šobrīd būtu jāpaliek noslēpumā.

Grāmatu noteikti jāizlasa ikvienam, kuram tuva literatūra, māksla, vēsture, filozofija, jebkāda veida reliģija un kultūra. “Tā pati upe” dod iespēju atskatīties un gremdēties atmiņās par studentu gadiem un sešdesmito gadu kultūru Baltijas valstu kontekstā. Tā būtu interesanta lasāmviela arī darba galvenā varoņa (Viņa) šī brīža vienaudžiem, šī brīža divdesmitgadniekiem, kuri vēl nav atraduši savu aicinājumu pasaulē. Kā arī ikvienam, kuram nav svešs intelekts, humors un brīžiem pat nesaudzīga ironija.