Academic Centre
Arita Strode-Kļaviņa ir mazliet mūziķe un mazliet dzejniece, taču šobrīd – mamma un mājsaimniece uz pilnu slodzi. Jauši vai nejauši iegūts maģistra grāds baltu filoloģijā (ar domu – ja nu noder), ar grupām „Inlay” un „Baobabs” nodziedāti un nospēlēti neskaitāmi koncerti, plauktā kladīte ar vairākiem desmitiem labāko dzejoļu un dziesmu tekstu, turpat arī fotoalbums ar vairākiem desmitiem labāko autorfotogrāfiju – Aritas interešu loks ir plašs, un šobrīd tiek „iemēģināts” jauns lauciņš – pasakas bērniem (līdz pieaugušo pasakām, teic Arita, vēl jāpieaug pašai).
…
mēs ļoti sen neesam runājuši
tie ir mēneši
tās vairs nav dienas
pēkšņi es Tevi atkal ieraugu
un Tu izskaties mīļš un mierīgs
es braucu rūcošā tramvajā
garām soliņam uz kura Tu sēdi
un mana sarkani krāsotā mute
atstāj uz stikla pēdas
…
Tava mugura pret mani pagrieztā,
perfektas līnijas, es nezinu
mākslinieku, kas tās vilcis,
mēs neesam pazīstami.
un ar to sajūtu, kas mani pārņem,
krūšu galiem skarot Tavu ādu silto,
es arī tikai nesen iepazinos.
ļoti patīkami.
…
ko es daru vakaros, kad man nezvani?
zīmēju Tevi
ar kreiso roku.
…
situ sev pļaukas
citu rokām.
izkrīt mutautiņš, svešas kājas to bradā.
dubļainie puszābaki, kā man jums izlūgties,
mīdot drāniņu, zemledus māllēpes nesabradāt?
situ sev pļaukas
abām rokām.
noskan.
…
debesis tik sterilas
ar tām varētu dezinficēt brūces
ja man būtu
…
logs ir vaļā un saules apspīdēts
pieeju klāt
vējš sajauc man matus
Tu noteikti esi šeit stāvējis
smēķējis vai arī tāpatās
skatījies kā virs jumtiem lec saule
kā zaķis kā bumba kā temperatūra
pēc aukstas nakts vienā jakā
vienā jakā pie ledainas jūras
bet tagad Tu prom
ir tikai krekls
Tavs un kaķis
uzzīmēju logrūtī seju
un manas acis Tavējās skatās
…
silti ir tikai metra rādiusā ap sirdi
un sildītāju, iekšā tam eļļa
kā uz pannas čurkst.
divi soļi pa labi, kreisi
un Himalaji – lavīnas kā lamuvārdi,
troksnis dārdošs, es negribu turp.
karstu vannu ar burbuļiem gribu, pirkstus
kas ūdenī līdzīgi večukiem
kļūst vai rozīnēm, abiem krunkas, ai,
un vēl gumijas pīlīti ar sarkanu knābīti,
lielisko vīrieti siltos zābakos, jo
pie mums zeme un grīdas tik aukstas.
cik dienas es vēl izturēšu, savās nesaņēmusi Tavas plaukstas?
...
mūzika manī
sirdspukstos aritmija, izdzirdot Tavus soļus
gamma hromatiskā
augšā lejā pa artērijām
publika pianista priekšā galvas noliec
noliec galvas arī saņemtie ziedi
narcišu smaržai nevar veikt ierakstu
skaņuplate nav bumerangs
atceries to
pirms svied
...
reizēm lietus ir skaists
piemēram šovakar
gādīgi skalo man matus
...
nāss ciet kā svētdienās,
vienīgais pilsētas grāmatveikals.
plānās zeķes pie vainas vai tas, ka
šodien ar Tevi tik maz esmu runājusi?
svece nodziest, man nav nekā vietā, tai
bija skaista krāsa. ir dziesma
par tādiem matiem, skaļa un intīma. Juri
es zinu to stāstu par sievieti
kāpņutelpā. Tev veicies,
manā pārsvarā dzērājas
un tās, kas tādas reiz būs.
kņudina nāsī, asaro acis,
rīt necelšos.
