Academic Centre
Tas jo īpaši bija novērojams romānos. Stāstos labākajā gadījumā ir interesanta pamatdoma un pāris iespaidīgas ainas, bet stāstniecības apakšslāņi, kas varētu papildināt jēgu, tā īsti nepagūst izplaukt. Savukārt romāni sākas labākajās episko Ķīnas sendarbu tradīcijās, ar tūkstošu kaujām un indivīdu izmisīgiem cīniņiem par izdzīvošanu un tad aiziet stratosfērā.
Stāsta pirmais pavediens (piemēram, zemnieka bēgšana no policijas atriebības) sākas uzreiz, ar kliedzienu. Tam risinoties, galvā saknes nemanāmi iedzen gan Lielais Stāsts – piemēram, kopienas cīņa par izdzīvošanu reformas apstākļos, gan nākamais saasinājums par mīlnieku pašķiršanos vai ko tamlīdzīgu. Tikko pirmais pavediens puslīdz savelkas kamolā, jau atrisis ir nākamais, un lasītājs var izbaudīt kaķēna prieku.
Pakāpeniska spriedzes kāpināšana ar apakšsižetiem, protams, nav nekas jauns, jo īpaši t.s. “nenopietnajā literatūrā”. Interesantāka ir mūsu literatūrvidē mazāk pieņemtā apjausma, ka arī „nopietnākā” vai vismaz labāk uzrakstītā tekstā šādi struktūras triki darbojas efektīvi un spēj uzlabot kopējo baudījumu. Arī tad, ja stāsta galvenais tēls ir padzīvojis profesors ar astmu un nesaprotošiem bērniem, kurš nenodarbojas ar pakaļdzīšanos un austrumu cīņām. Kamēr vien viņš var zaudēt kaut ko sev svarīgu un ir gatavs cīnīties to nosargāt, līdzjušana un iejušanās stāstā lasītājam būs vieglāka, toties proporcionāli smagāka ir iespēja atstāt grāmatu uz skapīša. Kad viena problēma atrisināta, nemanāmi klāt piezagusies ir nākamā, un tad jau profesoram sāk uzglūnēt arī nāve.
Mo Jaņa romānos nešķirama no stāsta pamatiem ir arī darbības vide: lielākoties Ķīnas lauki un mazpilsētas. No vienas puses tās ir smaržas, krāsas, skaņas un citas detaļas, kas palīdz veidot atmosfēru un atgādina, cik maz mūsdienu Eiropas literatūrā ir lauku stāstu, kuros vide nebūtu vienkārši melodramatisku ciešanu fons, bet tikpat būtiska iekšējās pasaules daļa un veidotāja kā – nu, kā jau lauki ir to apdzīvotāju ikdienas dzīvē. Stāstniecībā īpaši būtiska ir to vienlaicīgā noslēgtība un atvērtība, kur cilvēki ir savstarpēji pazīstami jau kopš bērnības, tāpēc attiecību kārtošana neizbēgami iesaista visu kopienu. Ja notiek kaut kas lielāks, piemēram, bērna aizbēgšana uz pilsētu (nemaz nerunājot par uzbrukumiem vai slepkavībām, kas arī manā ciemā pēdējos gados ir notikušas vairākkārt), tas ietekmē arī kaimiņu dzīvi, turklāt ne tikai ar interesantāku papļāpāšanas reizi. Noderīga ir arī bēgšanas, publisku cīniņu un mīlēšanās iespējamība, kas turklāt ir daudz kinematogrāfiskāka nekā sēdēšana tramvajā vai gramstīšanās guļamistabas stūrī.
Tiktāl visnotaļ eksplozīvs, bet nebūt ne pasaules pamatus tricinošs maisījums. Nākamajā līmenī to paceļ tie paši sākumā minētie triki, simboli un viss pārējais, kas pārlaicīgi tautiskos stāstus ieceļ 21. gadsimtā. No man tuvajiem rakstniekiem visvieglāk Mo Jaņu ir pielīdzināt Čingizam Aitmatovam, kurš pievērsies fovismam, maisa krāsas labi biezi un nekautrējas izmantot ikvienu lasot vai pārdomājot apgūto efektu, kas lasīšanu padarītu aizraujošāku un iedarbīgāku. To vidū ir gan maģiskā reālisma skolas metaforiski piesātinātie brīnumi, gan folkneriskā strukturālo eksperimentu kāre, pielāgojot saturam arī formu, gan arī retāk sastopamā kāre pēc tāda veida jokiem, kas dažviet liktu puišiem skaļi zviegt un sist pa cel'.
Lasot biogrāfiskos materiālus un intervijas, varu vien priecāties, ka Mo Jaņs rakstīt nemācījās skolas solā, klausīdamies cienījamu vīru un sievu stāstus par augstās kultūras tīrību vai postmodernisma akadēmisko nozīmi, bet gan lasīdams visu tuvumā atrodamo un klausīdamies tuvinieku nostāstos. Augstā un zemā maisījums viņa romānos ir dabisks un mērķtiecīgs apvienojums, ne rotaļīga pretstatīšana. Tāpēc tos var lasīt kā trilleri, kā farsu, kā sociālo kritiku, bet var arī virpināt ūsas (vai citu apmatojumu) un priecāties par prasmīgu literārās tehnikas pielietojumu jēgas un sajūtu spilgtināšanai. Žēl tikai, ka viena no pēcgaršām ir skumja apjausma par līdzīga sajaukuma trūkumu mūsu pašu un citu tautu tulkotajā literatūrā.
