Tauriņa greizsirdīgais lidojums. Edvīns Tauriņš „Greizsirdīgais”

21. gadsimta poēzijā dzejoļi bez nosaukumiem ir bieži sastopama parādība, tāpēc „Greizsirdīgais” izceļas ar vienu mazu dzejolīti, kurš šķietami pat skumst bez nosaukuma. Nosaukumu klātbūtne norāda uz Tauriņa noteiktību, vēstījuma strukturētību un izkoptu kompozicionalitāti, ko apliecina fakts, ka šī ir jau astotā rakstnieka grāmata. Pirmajos krājuma dzejoļos parādās bagātīga leksika, arī interesanti un savdabīgi pašdarināti vārdi (galvenokārt salikteņi), kurus varētu nodēvēt par īsteni tauriņiskiem (izsenmūžīgs, slimvesels, viskreisākais, parudeņains u. c.). Atsevišķos motīvos atklājas lielā pieredze un atziņas: „Pirms lejā aiziesi, ar simts acīm savas dzīves režģos paskatīsies!/ Dažreiz brūces atšķirībā no režģiem sadzīst.” (14). Intelektuālu samezglojumu, iztēles lidojumu un visu maņu asuma sajaukšanās rezultātā tapuši visnotaļ neparasti dzejoļi. Krājumā dominē 21. gadsimta dzejā nemaz ne tik bieži poetizētā daba. E. Tauriņš nav zaudējis cilvēka un dabas izsenis nesaraujamo saikni, vienotību ar to. Tauriņa dzejoļos nevirknējas priekšmeti, objekti, tajā pārsvarā sastopami dažādi dabas elementi, piemēram, visbiežāk – debesis un jūra. Zīmīgi, ka ikvienā dzejolī, kurā šie tēli parādās, tiem uzsvērtas atšķirīgas nianses, izteikta neviendabība. E. Tauriņš uzsverot fundamentālo, lielo, tajā pat laikā fiksē arī sīko, šķietami neievērojamo, ja tas ir saistīts, saskaras ar lielo. Piemēram, dzejolī par Kuršu ielu ir ne tikai nami un žogi, bet arī zirgāboli uz bruģa un pagales aiz šķūnīša (77). Tēli savienoti meistarīgās kombinācijās un tēlainās izteiksmes līdzekļos, kuru nozīme vietām saprotama vien rūdītam, intelektuālam lasītājam. Dzejnieks veido spilgtus, semantiski ietilpīgus tropus, kas dzejai piešķir īpašu gleznieciskumu, asociatīvumu un savdabīgu intonāciju: „Prom no karstākajiem/ atmiņu karuseļiem!/ Bet nebēgt tālu no svina, rapiera,/ ir rieta reālisms.” (84); „Labi būt vējainam vecajā pasaulē/ Ar kaklasaiti, no zvaigznēm lienētu,” (76). Šeit slēpjas un sakņojas Tauriņam piedēvētā literārā ekstravagance. Tauriņa dzejoļi jālasa vēl un vēlreiz, ar katru reizi papildinot vizuālo gleznu, kuru veido rakstnieka poētiskie paņēmieni. „Greizsirdīgais” ietver sevī gan saules pielietas ainas, gan lietus pievilgušus padebešus un domas. E. Tauriņš ir kā makšķernieks, kurš klīst gar jūras krastu, šūpojas laivā ezera niedrēs, vēro kuģus un debesu transformācijas un savā tīklā šķetina sazvejotās atmiņas, kas mijas tagadnes kaleidoskopā. Jūtams sentiments par zvejnieka aroda norietu. Tauriņa liriskajā „es” mīt kaut kas no zvejnieka dēla: gan no Viļa Lāča romāna varoņa, gan ikdienas latvieša, kāds tas bija pirms vairākiem gadu desmitiem, dzīvojot pilsētā pie jūras. Tajā pat laikā viņa dzeja līdzinās dabas pētnieka novērojumiem un to poētiskām fiksācijām, manifestējot ticību pēcnāves dzīvei. Tā ir dzeja, kuru caurauž filozofiski, analītiski un diahroniski dzīves apcerējumi, reliģiski un folkloras motīvi, kā arī kultūrtēli (Mocarts, Brāmss, Turgeņevs, Šekspīrs, Pērs Gints un citi). Gados cienījamā Liepājas dzejnieka dzejas lasīšana ir pastaiga pa vienu no Latvijas skaistākajām pilsētām; Tauriņš lasītājus ved gan pa Ezermalas un Zivju ielu, gan gar Trīssavienības baznīcu, gan Rožu laukumu, gan caur Jaunliepāju, gan Liepājas vēsturisko centru – Vecliepāju, gan iekšā Kuršu laukuma veikalā Lielie Logi. Šīs vietas, objekti un tēli dzejas telpu veido izteikti liepājniecisku. Kopējai dzejas noskaņai cauri staro nedaudz jauneklīgas vēsmas, degsme, kas liecina, ka rakstnieks necieš no vecuma apātijas vai dzīves noguruma, taču tajā pat laikā tas kontrastē ar nobriedušo stilu un izteiksmi: „Es tā arī dzisīšu, kā vēlreiz degt esmu iesācis-/ Nemūžam vairs nebūšu/ Zaļās jaunības eksprezidents!” (32); „Būs man jābūt vienlīdz viedam un āķīgam,/ Vienlīdz iesirmam – jauneklīgam.” (91). Nav manāmas atskaņas, tās parādās tikai atsevišķu rindiņu sabalsojumos vai arī kā iekšējās atskaņas, taču to trūkumu kompensē instrumentācija, kas rada labskanību un vieglu plūdumu. Instrumentācija īpaši nomanāma dzejolī Auglība jeb īstais ceļš, kuru varētu dēvēt par vienu no poētiski piesātinātākajiem krājuma dzejoļiem: „Un, līdz vīsies šī strofa, jērukiem nebūs katastrofas./ Bezmaz ritmā: naigi un maigi. Kā dzīvu putu jūra jēriņi.” (40). Tauriņam patīk paspēlēties ar vārdiem – gan atkārtojot frāzi, mainot secību, gan veidojot skanīgus, pat nosacīti muzikālus tropus: „Tā nu – bē, na, na. Na, na, bē-bē.” (40); „Rīta sekste, saules sekste/ Aizkur rūtis.” (20).  Daudzviet atklājas arī rakstnieka mīlestība un saikne ar mūziku. Tauriņa dzeja ir ceļojums cauri gadalaikiem dažādās diennakts stundās, cauri laikiem – pagātnei, tagadnei un nākotnei. Tā prasa iedziļināšanos, koncentrēšanos un līdzdalību - , kā norādījis grāmatas redaktors Valentīns. Krājuma nosaukums vedināja domāt – uz ko tad E. Tauriņš ir tik greizsirdīgs? Atbilde daļēji atklājas dzejoļa Dziesmiņa izskaņā: „- Jūras banga, putu krāce,/ Kamdēļ esmu greizsirdīgs?/ - Greizsirdīgs tu esi tālab,/ Ka vēl dzīvo šaisaulē!” (100). Greizsirdību dzejnieks pozicionē kā cilvēkam tipisku īpašību. Iespējams, Tauriņš ir greizsirdīgs uz jaunību, kura no viņa nemanot „aizbēgusi”, iespējams, uz to krastu, kuru viņš kā kapteinis vai stūrmanis vairs nesasniegs, iespējam, uz pašu dzīvi, no kuras neizbēgami reiz būs jāatvadās tāpat kā no rietošās saules aiz ezera meldriem... Taču Tauriņa radošie spārni ļauj viņam lidot, pacelties pāri un redzēt tālāk par paša deklarēto greizsirdību. Uz kopējā dzejas fona „Greizsirdīgais” izceļas ar labsirdīgu, gaišu humoru, zināmu vēstījuma neskaidrumu. Tauriņa dzeja ir prasīga, tā nepieder pie tās mūsdienu dzejas klāsta, kurā noskaņas, emocijas, atziņas, pārdomas ir klajākas, tiešākas un kura lieliski sader ar vīnu, svecēm un automātisku domu pakļaušanu rakstītajam vārdam. E. Tauriņa dzeju lasot jāieslēdz ne tikai emocionālais, bet arī intelektuālais režīms. Rūpīgāk ieskatoties, var manīt attālas līdzības ar Edvīna Raupa dzeju, bet tās ir visai netiešas. „Greizsirdīgais” mūsdienu dzejas pasaulē nefunkcionēs kā viens no lasītākajiem un meistarīgākajiem krājumiem dzejoļu savdabības, metaforiskas sazarotības, vēstījuma abstrahētības un noskaņu nosacītas dēļ. Tomēr tas noteikti būs, ja vēl nav kļuvis, ļoti tuvs visiem liepājniekiem, kuri mīl dzeju, un tiem, kuri elpo sinhroni ar dabu.