Daini Grīnvaldu mūžībā aizvadot

2013. gada 2. februārī mūžībā aizgājis dramaturgs, nacionālo lugu konkursu organizētājs, Dramaturgu ģildes priekšsēdētājs Dainis Grīnvalds. Mums ir vairāki cilvēki, kas entuziasma, intereses, aizrautības dēļ veic savu darbu, piemēram, muzeju darbinieki, jauniešu atbalstītāji (dažādu sporta nodadarbību organizēšana, literāro pulciņu rīkošana, teātra kolektīvu brīvprātīga darbība), taču ir maz tādu cilvēku, kas nevis darba un pienākuma dēļ (atcerēsimies, ka literatūra un kultūra tomēr nav atalgojuma darbs!) strādā Latvijas kultūras un latviešu dēļ.  Dainis Grīnvalds bija viens no šādiem cilvēkiem. Viņš vienmēr lika atcerēties, ka tikai un vienīgi cilvēks pats, viņa darbs, gribas spēks un aizrautīgs gars ļauj cilvēkam dzīvē ko sasniegt. Dainis Grīnvalds dzīvoja ne tikai sev un dramaturģijai, lai gan viņa lielākā vēlēšanās bija, lai reiz viņa lugas tiktu atzītas, profesionālā līmenī uzvestas uz skatuves un starptautiski novērtētas (kas arī notika – Krievijā Dainis vairākkārt ieguva starptautiskas atzinības). Kopš 1997.gada Dainis organizēja literāro nometni „Aicinājums“, kurā ir piedalījušies tādi Latvijā pazīstami literāti kā Ieva Melgalve, Kārlis Vērdiņš un Ilze Jansone. Dainis Grīnvalds, ja nespēja iegūt pietiekoši godprātīgu atzinību Latvijas kultūras auditorijā un literārajā sabiedrībā, noteikti to izpelnījās amatierteātru aprindās un pavisam noteikti Aicinājuma dalībnieku lokā. Aicinājuma dalībnieki paļāvās uz Daini, iesniedza viņam darbus, lai Dainis mēģina tos ieteikt citiem. Viņš izteica vērtējumu, sēdēja stundām ilgi parkā un lasīja darbus, tāpat pavadīja kulturāli un intelektuāli bagātus vakarus ar desmit, piecpadsmit jauniešiem viņa paša Saulkrastu mājas pagalmā muzicējot, skaitot dzeju, rakstot, raksot un rakstot… „Mums nedēļas laikā ir jāuzraksta luga! Šodien jābūt ekspozīcijai, tad domāsim tālāk!“ – atceros, kā viņš sacīja. Nākošā diena – visi klausās un aizrautīgi seko līdzi sižetam. Tas bija Daiņa mērķis, – padarīt jaunos iesācējus rakstītājus atkarīgus no rakstīšanas, lai gūtu gandarījumu, atzinību un novērtējumu. Es atceros, viņš man stāstīja: „Kritiķis spēj salauzt jaunu talantu. Es jaunībā iesniedzu lugu Pēterim Pētersonam, un tad man vairākus gadus negribējās rakstīt.“ Bet, ja viņš nerakstīja, tad viņš darīja entos citus darbus; viņš izcili pārzināja krievu, angļu, amerikāņu literatūru, vēsturi un filozofiju.  Viņš bija ātrlasītājs. Aicinājuma dalībnieku darbus viņš spēja izlasīt pusstundas laikā un uzreiz uzdot jautājumus, sniegt vērtējumu. Es atceros tās maigi mīlošās acis, ziņkārīgo un mānīgo smīniņu. Dainis mūsos klausījās, viņš iedziļinājās maksimāli un tikpat daudz no sevis atdeva. Dainis nespēja izturēt melus, aizmugurējus izgājienus, tad viņš kļuva emocionāls un aizkaitināts. Ja viņš kādam nepiedeva, tad nepiedeva nekad... 2011. gada vasarā, pateicoties Daiņa iniciatīvai, man bija iespējams doties uz Permu, tur nedēļu dzīvot kopā ar Krievijas dramaturgiem un režisoriem nometnē Perm36. Nometnes dalībniekiem, smeļoties iedvesmu un gūstot iespaidus, nedēļas laikā bija jāsagatavo uzmetums lugai. Vēlāk, kad manai lugai bija lasījums Maskavā, Dainis devās uz Maskavu, filmēja lasījumu, pārstāvēja mani un skaidroja manu nostāju. Kad viņš atgriezās, ar viņa palīdzību man izdevās sarīkot sanākšanas vakaru, kurā skatījāmies viņa uzfilmēto video, viņš sniedza komentārus. Nenovērtējams ir viņa darbs dzejas un dramaturģijas lasījumu organizēšanā. Dainis Grīnvalds bija vienīgais Latvijā, pie kura atradās gandrīz visas jaunākās latviešu uzrakstītās lugas. Tās viņš rūpīgi glabāja diskos un dāvināja visiem gribētājiem. Viņa darbība „Aicinājuma” nometņu rīkošanā arī  ir nenovērtējama, un, kas gan to turpinās..? Kas attīstīs jauno talantu potenciālu rakstniecībā?.. 2011. gada vasarā Rīgā notika amatierteātru festivāls, kurā izrādīja arī kādu no Daiņa lugām. Viņš bija priecīgs un lepns kā bērns! Viņš man zvanīja un lūdza, lai es nāku noskatīties izrādi kopā ar viņu. Rokās viņam bija kamera, viņš aizrautīgi filmēja, smaidīja un juta līdzi aktieriem. Vairākus gadus viņš strādāja pie lugas par Andrievu Niedru un Kārli Skalbi. Bija uzrakstītas kādas piecdesmit lapaspuses, bet, kā būs tālāk, mēs neuzzināsim… Palikusi vien zināšana par to, ka Dainis bija, pirmkārt, skolotājs labākajā vārda nozīmē, teātru lietu organizētājs un tikai tad – dramaturgs. Taču man gribētos teikt, ka Dainis vēl joprojām ir šeit. Es jūtu viņa garu, es redzu viņa pinkaino bārdu, kurā reizēm piena lāse bija iekritusi... Es redzu, kā viņš gatavo savu īpašo Krievijā pirkto turku tēju, es jūtu viņa zinātkāri par visām jaunajām tehnoloģijām. Dainis Grīnvalds bija jauno talantu tēvs, – un šie jaunie literāti bija viņa ģimene, no kuras viņš gaidīja sapratni, mīlestību un atbalstu. Es ticu, ka Dainis, aizgājis mūžībā, paveiks visu to, ko šeit nepaguva.