Es palikšu austrumiem un būšu viens no tiem viļņiem, kas skalojas labāk pret savu krastu nekā pret neparastu.  

    *** Varbūt tu esi tas, kas man nepatīk sevī,   Bet es vairs neatceros sevi sevī vienu...                                                   Es varētu tevi nocirst kā koku, saskaldīt malkā, izgatavot sētu, kurai iemācītos tikt pāri, vai atzveltnes krēslu, kurā piedāvātu apsēsties kādam citam...   Bet, ja mēģinātu raut tavas saknes, tās tāpat nāktu tikai ar mani pašu ārā...     *** Novembris tik rāms –  ne skaņas, ne gaismas, ne krāsas  –    Kā kaķis saritinājies kamolā, pagriezis muguru visām pasaules pelēm, uz palodzes gaida ziemu, kā aploksne atplēsta vaļā, tikai vēstules nav, kā logs atvērts tukšai mājai, kurā palikušas vien dvēseļu atbalsis - veļi, kur istabām sapelējuši kakti  un tapetes norautas nost.   Kā atbrīvošanās no vecām mīlestībām, sarūsējušām draudzībām un veltīgām atmiņām, kas kā veci krāmi  dvēseļu bēniņos putekļus krāj.   Tik rāms un sajūtas izolējošs novembris –  ne skaņas, ne gaismas, ne putekļu.     *** Šis stāsts ir par dzīvi, līdz nāve jūs šķirs; Gredzens ap pirkstu, bet citādi brīvi...   Laulība diezgan stīva un rāma kā kāzu fotogrāfija rāmī – kungs, puķu pušķis un dāma.   Diagnoze – jums nepietiek drāmas.   Un tad viens no jums sašūpo laivu vai gultu, vai rāmi, sauciet, kā gribat, Bet laivai ir divi airi...   Ja airē viens, tad agrāk vai vēlāk sākas pēcnāves dzīve.   Gredzeni nost; Un nu esat mazliet citādāk brīvi un katrs izlaizāt pats savu šķīvi.     *** Pelēkā pilsētā sievietē sieviete mirst... Vīrietī – vīrietis. Viņu bērni no pelēkā sniega ceļ pēdējo sniegavīru – pieminekli aizejošajai ziemai Un gaida, kad vecāki sauks Pie pelēkiem šķīvjiem – vakariņot – Kā gāja tev šodien – Bērnudārzā, skolā, darbā? –        Tēt, paskaties, ko es uzzīmēju! Mammu, gribi tev nodziedāšu? –        Citreiz, bērniņi, citreiz. –        Mammu, kad pienāks tā ‘cita reize’? –        Mammu, kāpēc tu raudi? –        Tēt, kāpēc mamma raud?     *** Cik parasts šodien pelēkais Latvijas rīts, un tomēr, zem cepurēm, zem skropstām, ja skatās, zīlītēs var izlasīt vairāk par „kā es gribētu doties uz dienvidiem prom”.   Man mātes vaibsti un no tēva arī kaut kas.   Es palikšu austrumiem un būšu viens no tiem viļņiem, kas skalojas labāk pret savu krastu nekā pret neparastu.  

Share