Ubi Sunt pamatkomandas biedri desmit septembra dienās ir guvuši dzejisku iespaidu gūzmu, staigājot Dzejas dienu piedāvātos ceļus un neceļus. Lielākā vai mazākā ceļabiedru pulkā Rīgas namos un zem rudens debesīm, klusumā, balsīs un mūzikā tika meklēts saskarsmes punkts starp cilvēku un dzeju.
2012. gada Dzejas dienas sākās 6. septembrī saieta namā vārdā “Vijoļšķūnis” ar „
Svētceļojumu. Metafiziskais dzejas lasījumu.”. Te būtiska nozīme ir telpai, kurā mitoloģiska rakstura vienības veidoja savdabīgu noskaņu gammu: pīlādži pie vārtiem un vāzē (aizsardzības zīmes ceļojumā), kamīns, kurā uguns dzisa un dega, no taburetēm izveidotā apļveida kompozīcija, ar vienu no tām iezīmējot telpas centru u.c. Vien 30 apmeklētāji, tomēr ar dzejas palīdzību tika meklēta ceļojuma jēdziena izpratne un vakars kļuva par svētceļojumu kā iniciācijas procesu pie sevis un savas esības. Tika pasniegts vīns un “maize” jeb dzejas teksti, Uldim Bērziņam pildot viesmīlīga nama tēva pienākumus. Pasākuma noskaņa atbilda Didža Meļķa sacītajam: svētceļojumā ir skaidrs mērķis, bet var būt negaidītas blaknes. Negaidīti atklājās, ka Ronaldam Briedim top dzejas krājums „Zelts pret nemirstību”, bet citādi vakars kļuva par ceļojumu laiku laikos un telpu telpās (un dažādās kultūrās): Ingmāra Balode klausītājus priecēja ar Česlava Miloša tulkojumiem, Semjons Haņins lasīja dzeju krievu valodā, savukārt Liāna Langa atrādīja paralēles un saskares punktus savā („Es, ne es”) un Arvja Vigula dzejā („Es, cits”). Lasījumos netieši klātesoši bija gan Aristotelis, gan Rainers Marija Rilke, gan japāņu dzīvsziņa u.tml. Einārs Pelšs pat šīs dienas datumā (06.09.) saskatīja metafizisku iņ-jaņ klātbūtni un dāvāja katram grāmatu ar savām atziņām par dzīvi „S”. Pēc visa dzirdētā atlika vien uzsākt savu svētceļojumu.
Nākamais pieturas punkts – Krišjāņa Barona muzejā, kur tāpat 6. septembrī literāri muzikālajā „
Dzejas meditācijā” dainas savijās ar upanišadām un meditācija – ar eksistenci. Rīgas Šri Činmoja centra sarīkojumā bija ne tikai dziedāšana, bet arī tik daudz klusuma un vientulīgu pārdomu, lai piepildītu ne vienu vien sējumu. Katrs iesaistīts, visi – vadīti kopā pa dzejas, meditācijas un mūzikas piepildītu pasauli.
Pēc omulības nāca 7. septembris Ojāra Vācieša memoriālajā dzīvoklī, kur risinājās lasījums
„Atvērt nevar aizvērt”. Vaininieki – dzejnieki, kas 2012. gadā radījuši jaunus dzejas krājumus: Ingmāra Balode (Alba), Leons Briedis (Naktsmājas bezmiegam), Anna Foma (Jaunā Vāgnera klusēšana), Inga Gaile (Migla), Daina Sirmā (Kailsals), Ruta Štelmahere (Klēpis) un Arvis Viguls (5.00). Priecēja pasākuma vadītāja Ronalda Brieža centieni saskatīt līdzības starp dzejniekiem gan Latvijas, gan pasaules kontekstā, piesakot katru krājumu ar kāda cita dzejnieka līdzīgas tematikas dzejoli, tādējādi nemanāmi
izglītojot visus klausītājus (un arī pašus dzejniekus). Labi atklājās katra dzejnieka attieksme pret savu darbu: daži izvēlējās lasīt no saviem krājumiem (tādējādi neapzināti reklamējot tos publikai), daži iepriekš bija atlasījuši noteiktu daudzumu lasāmā materiāla, daži – lielāko daļu šo materiāla atlika malā, it kā kautrējoties, it kā aizbildinoties ar laika trūkumu. Vai dzejas koncentrētās frāzes piesātina telpu un liek logiem aizrasot ar smagumu vai vieglumu? Septiņi, lai vai kā, ir zīmīgs skaitlis – rada septiņām krāsām un septiņām notīm. Notis un krāsas, kā zināms, savstarpēji ļoti atšķirīgas; tieši tāpat arī šī vakara dzejnieki: Vai tā būtu Daina Sirmā, kurai ne tikai rokās, bet arī balss intonācijā jūtams kailsals, Leons Briedis ar savu harizmātisko pieredzējušā dzejnieka viedumu, vai Arvis Viguls, kurš savu dzeju izšņāc caur zobiem, drudžaini iekrampējies pats savā krājumā... Priekšstats par 2012. gada latviešu dzejas pasaules noskaņām ir gūts un izbaudīts.
Vēl plašāks ieskats latviešu dzejā varēja tikt gūts 8. septembrī Esplanādē, kur
Rīga 2014 informatīvajā teltī līdz vēlai naktij darbojās
Baltās nakts dzejas un mūzikas skatuve ar dažādu gadagājumu dzejnieku darbu lasījumiem un dzīvo mūziku. Atmosfēra – ideāli piemērota palikšanai nomodā, jo teltī notika viss un vienlaikus: bērni cēla Rīgu no zilām koka figūriņām, jaunieši interneta pieejas punktos “sēdēja draugos”, visu vecumu cilvēki teltī dežurējošo asistentu pavadībā pētīja pieejamo lietotu grāmatu klāstu. Diemžēl rosība nebija labvēlīga centieniem ieklausīties vientuļā dzejas cilvēka balsī. Inese Zandere veidoja atraktīvu priekšnesumu galvenokārt ap slimnīcas un autotehnikas tēmām, ar elegantu skanējumu un asprātību sajūsminot pieaugušos vēl vairāk nekā bērnus. Mārai Cielēnai bija līdzi krājuma eksemplārs, kurā redzamās lielās, izteiksmīgās ilustrācijas palīdzēja atgādināt, kā lēkāt pa peļķēm ar prieku un nekautrēties būt pašam. Literārās akadēmijas absolventi Inga Pizāne, Ivars Šteinbergs, Emīlija, Luīze Lismane un Lote Vilma piedāvāja klausītājiem mainīgās proporcijās sajauktus hroniskas vientulības un akūtas mīlestības vārdus un brīžiem tīri skrupulozus gan savas dvēseles, gan apkārtējās pasaules – ēku un ļaužu – vērojumus. Tiem, kas palika teltī līdz galam vai ieklīda tajā ap pusnakti, bija iespēja izjust Ingas Gailes no visas sirds izsperto (un labi pamatoto) niknumu pret savu tautu, Arvja Vigula balsi iz esības dziļākajiem un tumšākajiem slāņiem ciklā „Mans dēls vilks”, Edvīna Raupa nozīmju saspēles un Ulda Bērziņa dzīvo, sālsūdens un smilšu kreptīgo dzeju. Arī Ērikas Bērziņas dzeja atrada ceļu pie klausītājiem, spītējot vēlajai stundai, aktīvi sarunā piedalīties kārojošajam negaisam un pašā dzejā izteiktajām raizēm par to, ka mazu bērnu mātēm zūd tiesības uz savu dzīvi. Kopumā diemžēl pasākuma rīkotājiem neizdevās teltī dzirdamās balsis sasaistīt vienotā un netraucētā mākslas laiktelpā. Šī dzejas un mūzikas nakts līdzinājās nevis rūpīgi uzturētam rituālam nomodam vai vienlaidu transam, drīzāk – nemierīga miega naktij.
Tajā pašā nemiera naktī Teātra bāra pagrabiņā bija baudāms tekstgrupas „Orbīta” priekšnesums „
Slow Show FM”. Ja „Dzejas un mūzikas skatuvē” dzeja no mūzikas tika skaidri nodalīta, tad „Orbītas” uzburtajā ritmiski plūstošajā, asociatīvos vārdos un skaņās virmojošajā tumsā kopā savienojās valodu, kultūrtelpu, mūzikas un trokšņu skaņas ar klausītāju aizturētajām elpām. Kultūršoks: arī krievu valodā var dzimt dzeja, tāpat kā citādie cilveki, kas ir ap un starp mums, lai gan viņi redz to pašu (vecmāmiņas, gadalaikus, franču kino). Viņi redz nedaudz citādi arī mūs. Ļoti veiksmīgi performancē tika kombinēta latviešu un krievu valoda, iesākot ar dažiem tekstiem latviski, vēlāk valodas mainot. Tie, kas krievu valodā spējīgi novērtēt tikai skanējumu, tika periodiski paglābti no nesaprašanas panikas. Interesanti bija salīdzināt dzejoļus ar to tulkojumiem; vismaz par dažiem radās pārliecība, ka tie vispirms sacerēti latviski, pie tam raugoties uz latviešu valodu it kā no malas, tā pamanot, piemēram, iespēju izveidot spēli ar vārda „pāri” homoformām. Grupai „Orbīta” izdevās uz brīdi paņemt klausītājus līdzi visnotaļ svētīgā lingvistiskā un kultūras kosmosa ceļojumā.
Citpasaulīgās noskaņas turpinājās svētdien, 9. septembrī, kad Lielajos un Meža kapos notika “poētiskas orientēšanās sacīkstes”, sauktas arī par “piedzīvojumu pastaigu” (ļaujot katrai dalībnieku komandai izvēlēties sev piemērotāko azarta pakāpi). Komandas nosaukums “Lakrica” tika izdomāts jau ilgu laiku pirms sacensībām, tomēr
Ubi Sunt dalībnieku starts izdevās novēlojies. Sekojot mp3 ierakstā dotajām pasākuma rīkotāju norādēm, orientēšanās pasākuma rīkotāji pārsvarā vēlējās, lai tiek meklētas un atrastas noteiktu dzejnieku kapu vietas. Kam mp3 atskaņotāja nebija, radās zināma drošības sajūta, ka komunikācija ar aizsauli paliek pastarpināta. Kad pieejamās ierīces bija izlādējušās 5 stundas garajā ceļojumā pa miroņiem, varēja domāt – ja nenāc pie Poruka, viņš pats atnāks. Prieks, ka dzīvo kapos saulainajā svētdienas pusdienlaikā bija vairāk. Starp tiem ne tikai literatūrzinātniece Ieva Kalniņa, bet arī cittautu skolēni, kas izpildīja visus dotos uzdevumus daudz labāk par komandu “Lakrica”. Komandu, kas savu dienišķo konfekti, sviestmaizi un sirdi todien nosvieda smukiem kapu iemītniekiem – suņiem, kaķiem un dzeņiem.
Tajā pašā vakarā Tabakas Fabrikā laikmetīgā māklas festivāla SURVIVAL KIT 4 ielenkumā pasākums „
Baudīt nesteidzoties!” ieguva starpdisciplināru dimensiju. Svētdienīga rudens vakara dzejas baudīšana tika papildināta ar nesteidzīgu mākslas trieciendevu, intensificējot vārdu caur vizuālu tēlu. Arvis Viguls, Artis Ostups, Anna Foma, Toms Treibergs, Ērika Bērziņa, Krišjānis Zeļģis un tenku tēvs Rihards Bargais piedāvāja poētisku pētījumu par saziņu un cilvēkiem, jaucot vārdus uz paletes ar laikmeta otu. Noslēgumā notika „Medusmaizes stāsta. Poētiskas orientēšanās sacīkšu” uzvarētāju apbalvošana. Debitantes – Ubi Sunt komanda “Lakrica” godpilnajā trešajā vietā (no beigām).
10. septembrī Eduarda Smiļģa muzejā saulainās pēcpusdienas noskaņās tika svinēta
Annas Fomas dzejoļu krājuma „Jaunā Vāgnera klusēšana” atvēršana. Uzburot nelielu teatrālu atmosfēru, kas būtiski saistās arī ar jaunās dzejnieces personību, Smiļģa zālē uz skatuves tika lasīta dzeja no jaunā krājuma, kura mijās ar Kārļa Kazāka akustisko mūziku. Saistoša bija dzejnieces vizuālā tēla saskanēšana ar telpas interjeru, tādējādi spilgtinot izrādes iespaidu. Līdzīgi kā krājuma nosaukumam šim svinīgajam mirklim piemita gandrīz vielisks un lirisks klusums, tomēr vienlaikus tas ir viens no Dzejas dienu atskaites punktiem.
Tāpat Raiņa dzimšanas dienā Esplanādē netālu no dzejnieka pieminekļa norisinājās pulka ļaužu apmeklētais (tādēļ arī daudziem nebija iespējas redzēt savus „varoņus” vaigā)
Latviešu dzejas maratons. Pusotru stundu garajā līdzskrējienā varējām pārliecināties, cik talantīgi un skanīgi ir latviešu dzejas skrējēji – daži vairāk gan maratonisti/iesācēji, citi jau pieredzējuši: Jānis Elsbergs, Jānis Rokpelnis, Ingmāra Balode, Uldis Bērziņš, Leons Briedis, Aivars Eipurs, Anna Auziņa un Kārlis Vērdiņš. Tomēr – diemžēl vai par laimi – dzejai nepieciešama telpa, kurā izplesties, lidot un kā vīrakam iesūkties prātos. Plastmasas telts ar visai kluso mikrofonu dzeju apslāpēja. Nepieciešams aktieriski trenēts dzejnieks, lai šādā trokšņu un cilvēku ietvertā celofānā uzburtu dzeju. Dažiem tas izdevās labāk, citiem klusāk. Varbūt vienīgi Ulda Bērziņa lasījuma laikā iela un visa Rīga apstāja trokšņot, dzert alu un sarunāties. Bet tikai varbūt. Jo dzeja tostarp arī maldina.
12. septembrī Pēterbaznīcā ieritēja „
Dzejaslode. Krāsas”, kas balstījās divdzejas audiovizuālajā projektā, kura ietvaros piedalījās gan Latvijas, gan ārzemju dzejnieki. Klāt bija arī projekta idejas iniciatori Joko Danno un Džeimss Hopkinss, kuru mērķis kopdarba izveidošanā bija elementārs: radīt vienu dzejoli vai divu atsevišķu dzejoļu pāri. Lasījums notika svinīgā gaisotnē, kurā divi dzejnieki spēlējās ar saviem tekstiem. Varēja iepazīties ar vārdu, rindu, atskaņu spēlēm, tāpat liela nozīme bija noskaņai: dzejoļiem blakus tika radīta atbilstoša mūzika, izveidots video. Par spīti baznīcas telpai daudzas robežas tika patīkami droši pārkāptas.
12. septembrī arī bārā „Taka” norisinājās pasākums „
Improvizācija. Teātris. Dada!”, kas pavēra dadaisma mākslas šķautni, ietverot to improvizācijas līnijās. No nejauši izvēlētajiem tekstiem grāmatās vai presē ar apofēnijas metodi tika mēģināts radīt dzeju un etīdes. Iluzori šķita, ka dadaisms ir klāt. Teksta iedzīvināšana fiziskā kustībā un abstraktā inscenējumā notika, radot dialogu ar auditoriju un piesaucot visus rakstīt īsus tekstus. Arī šie teksti tika izspēlēti skečos, līdz ar to teātris, iesaistot šajā gadījumā komisma elementus, satikās ar dzeju gluži tāpat kā pasākuma nosaukumā iekļautajā trīsstūra formulā, radot tam rezultātu – dadu.
Bronhotēka nav nekāda bibliotēka. Par to varēja droši pārliecināties 13. septembra vakarā, mēģinot caur Nabaklab iezemiešu joku un dzēruma balsīm saklausīt Annu Auziņu, Henriku Eliasu Zēgneru, Ronaldu Briedi, Pēteri Dragūnu un vēl kādu, kuru nenopietnās kluba atmosfēras dēļ pat grūti atsaukt atmiņā. Dzejnieki, kas jau sen nav redzēti Dzejas dienu ietvaros lasām savus tekstus, arī šoreiz neieradās. Tiem labākajiem ir lieliska intuīcija – jūt, ka nedaudz kretīniskām dejām pēc “viena ātrā” dzejas lasījuma bez pātraukumiem nebūs nekāda sakara ar literārajiem svētkiem. Dzejas dienas var uz stundiņu pārtapt par dejas dienām, taču tautai medalus vairs negaršoja.
Ikšķiles Daugavas dambis 14. septembra novakarē nepulcēja lielas ļaužu masas nepatīkamo laika apstākļu un arī salīdzinoši izolētās atrašanās vietas dēļ. Taču tieši šīs grūtības radīja
„Ziediem Daugavai” brīnišķīgo atmosfēru. Uz paprāva plostas kāpa 11 dzejnieki – katrs ar savu veltījumu, pārdomām, vārdiem Latvijas lielākajai upei. Niks Matvejevs akustiskās ģitāras pavadībā lieliski izpildīja gan mazāk, gan labi zināmus skaņdarbus. Vienotā pasākuma tematika ļāva katram klausītājam iepazīties ar dzejnieku individualitāti. Guntars Godiņš izpelnījās vislielāko publikas atzinību, ar humora pārsātināto dzejoli uzmundrinot vēja aprautos un nogurdinātos. Savus veltījumus Daugavai nolasīja arī Jānis Rokpelnis, Kārlis Vērdiņš, Maira Asara, Inga Gaile, Toms Treibergs, Jānis Vādons, Anna Auziņa, Artis Ostups un Liāna Langa. Patīkams pārsteigums (jo programmās neminēts) bija japānietes Joko Danno un amerikāņa Džeimsa Hopkinsa lasījumi no krājuma „snaudošais tīģeris sapņo par rīgu”, kas izrādījās ne mazāk attāli no Daugavas tematikas (lai gan, galu galā, snaudošs tīģeris spējīgs sapņot arī par Ikšķili, vai – vēl labāk – tajā pamosties). Pirms atvadīšanās no publikas noritēja arī neliela apbalvošanas ceremonija, kurā īpašo „Latvju Tekstu” balvu saņēma dzejniece Inga Gaile. Par spīti sliktajiem laika apstākļiem, pasākums bija labi apgaismots un apskaņots – tehniskais izpildījums tiešām augstu vērtējams. Tieši tāpat kā cilvēku izturība un, runājot Liānas Langas vārdiem, Daugavas centieni mūs tajā vakarā pasaudzēt.
15. septembrī devītais pēc kārtas „
Ceļojums ar dzejniekiem” dzejas cienītājus aizveda uz Sarkandaugavu – apmākušos debesu ietvarā industriālā nomale izskatījās dzejai itin vai paredzēta. Turklāt meistarīgā Ceļojuma organizatore Ērika Bērziņa bija parūpējusies pat par īpašu režiju: tramvajs sajuta dzejas aromātu tieši tad, kad Eduards Aivars lasīja rindas par tramvaju, kas tuvojas spožām uguns acīm, savukārt trausli sievišķīgā Justīnes Janpaules lasījuma laikā garām aiztraucās vilciens, kura mašīnists savaldzinājās un nebeidza vien māt un māt... Arī īpašs un ļoti uzmanīgs klausītājs bija sarūpēts – mazs, melns sunītis sēdēja saimniekam plaukstā un, izskatījās, pat smaidīja, dzejas iedvesmots. Lasītāji bija spiesti rāpties kalnā klausīties mulsinošas un sarkt liekošas Riharda Bargā baumiņas, tad ripināties lejā un nonākt „Dauderu” muzejā, kur ceļojums noslēdzās ar aizkustinošu un pārsteidzošu Pētera Dragūna dzejiski dziedošo priekšnesumu, kas saraudināja pat debesis, par vājākām sieviešu dvēselēm nemaz nerunājot. Tad visi sabēga muzejā atgūties un debesu raudas pārlaist, bet tas neizdevās – debesis raudāja gandrīz visu atlikušo dienu, bet, kad norima, bija iestājies rudens.
Dzejas dienas strauji tuvojās noslēgumam. 16. septembrī Rolanda Brieža kūrētie „Literārās Akadēmijas” dzejas meistardarbnīcu dalībnieku lasījumi
„Balss nospiedumi” rudeņoja J. Akuratera muzejā. Ar lasījumiem improvizētas ‘izlozes’ kārtībā uzstājās atšķirīga gadagājuma un atšķirīgos estētiskajos meklējumos ievirzīti autori. Dzejnieks Harijs Krūze prezentēja humoristiskas ievirzes dzejoļus, mūsdienu latviešu literatūrā salīdzinoši retāk pārstāvētu parādību; autore Alise Romeiko lirisko „es” pozicionēja kā ļoti juteklisku būtni, balansējot uz robežas starp mazāk vai vairāk erotisko, un viņas dzejolis, kura centrā bija motīvs „Mans vīrietis”, lika tīkami atcerēties Andrē Bretona dzeju. Agitas Klapares dzejoļos bija jaušams vieglums, dzīvesprieka pretstatā citviet dominējošai smagnējībai, nomāktībai, savukārt Ilvas Mikītes tekstos – veiksmīgi skanisko elementu meklējumi. Artūrs Lūsis lasījumā brīžiem tuvojās rečitēšanas manierei – simpātiski, ka dzejnieks centās uztaustīt savu lasīšanas ‘taktiku’. Dzejniece vārdā Regina Savādā prezentēja bērnu dzeju, kurā neparastā kārtā varēja manīt nosacītu parafrāzi par Raiņa „Lellīti Lollīti”. Aurora Rubinshtein lasītājus iepazīstināja ar oriģinālu dzejas koncepciju, kas šķita pietuvināta dzejprozai. Šī bija iespēja,
gremdējoties gan visai tradicionālu lirisko līdzekļu, gan arī novatorisku, spilgtāku meklējumu skanējumā, klātienē ieklausīties jauno autoru balsīs – cilvēciskās, tiešās, vairāk vai mazāk drošās un pārliecinātās, augstākas un zemākas toņkārtas – un novērtēt to „nospiedumus” sevī pašā vai iekļaušanos latviešu literatūras “fonda” korī.
Iespējams viens no intelektuālākajiem 2012. gada Dzejas dienu pasākumiem – 16. septembra „
Dzejas kartogrāfija. Rīgas dzejas karte”, kas tiecās apvienot dzeju ar citiem medijiem (skaņu, attēlu, smaržu). Tekstgrupas „Orbīta” pārstāvis dzejnieks Artūrs Punte pastāstīja, ka apvienība vēlas radīt alternatīvu Rīgas karti, kurā ierasto tūrisma objektu vietā (vai līdztekus tiem) būtu atzīmētas arī dzejai zīmīgas vietas. Vienas dienas izstāde Bruņinieku ielas dzīvoklī piedāvāja ieskatu dažās no šādām vietām: Rīgas centra ielās, kuras kādreiz slavināja Aleksandrs Čaks, bet mūsdienās apcer Artūrs Punte, Miera ielas rajonā ar tajā kādreiz valdījušo maizes smaržu, kuru savā dzejā konservējis Sergejs Timofejevs. Starp citu, Bolderāja tika atzīta par vienu no dzejiskākajām vietām Rīgā gan ar kādreizējo Hārdija Lediņa sajūtu restaurēšanas mēģinājumu, (par tiem stāstīja mākslas zinātniece Solvita Krese), gan vietējo iedzīvotāju sociālai realitātei pietuvinātās dzejošanas dēļ. Šie Bolderājas kultūras aspekti tika atspoguļoti mākslinieku Dmitrija Sumarkova stāstījumā un Vladimira Jakušonoka filmā „Ugunsgrēks bibliotēkā”. Dzejniecei Ērikai Bērziņai, protams, klātesošie nevarēja nepiekrist – viņas rīkotais “Ceļojums ar dzejniekiem” pašlaik ir viena no retajām iespējām poetizēt Rīgas ielas un rajonus, tāpat kā tas notika Hārdija Lediņa laikā.
Visdemokrātiskākais Dzejas dienu pasākums – „
Dzejas zveja” bārā „Leningrad”. Aizvien jauniem gribētājiem ieņemot dzejnieka troni – augstu pie sienas uzstutēto dzelteno dīvāniņu –, publika atkarībā no gaumes pamazām piesātinājās ar alkoholu un/vai dzejas vārdu, un tās atsaucība noteikti nebija tieši proporcionāla dzejotāja talantam. Lielāko cieņu izpelnījās Ērika Bērziņa, Jānis Rokpelnis, kura uzvārds bārā, protams, tik izrunāts ar īso „o”, un kāds mazpazīstams students, kas veltīja draugam dzejoli par draudzību. Tomēr klātesošo sirdis pa īstam iesildīja sirsnība vai humors, plašākas cilvēku daļas pieredzei veltīti teksti, kam visi varēja jūsmot vai smieties līdzi, ideālā gadījumā pat dziedāt piedziedājumu ar tekstu "es tev nedošu, nedošu, nedošu". Sajūta, ka visi atrodas starp savējiem, radās viegli, jo lielā daļā gadījumu tieši tā arī bija: publika runātājus acīmredzami labi pazina kā bāra pastāvīgos viesus. Tādā atmosfērā kļuva iespējama arī pavisam atbrīvota spēle, piemēram, grupas „Rīta stanga” solistam sava topošā hita tekstu improvizējot turpat uz vietas par nejauši izvēlētu tēmu. Cilvēki redzami ļāva dzejai ienākt sevī un atmodināt ilgas pēc skaistākas realitātes, kad savu dziesmu tekstus lasīja Imants Daksis; un īpaši kad vakara turpinājumā bārmenis Herbe, tajā brīdī tiešām kā no pasakas nācis, uztrausās dzejnieku dīvāniņā un runāja par mīlestību, zaudējuma sāpēm un dzīves nerimtīgajiem meklējumiem, uz brīdi likās, ka piedrūzmotajā telpā pār cilvēku sejām nolīst zvaigžņu gaisma.
Ubi Sunt komanda, lai gan spēja būt vairākās vietās vienlaikus, nepiedzīvoja visu, ko šajās Dzejas dienās bija iespējams redzēt un dzirdēt. Ne vieglu sirdi, bet izvēlējāmies šogad nerakstīt par ārvalstu dzejnieku lasījumiem, koncentrējoties uz latviešu literatūras procesu. Tomēr ar mūsu pieredzēto pietika, lai gūtu iespaidu par to, cik daudz dažāda un saistoša joprojām ir iespējams izspēlēt ar dzeju un dzejā, iepludinot ikdienas pasaulē gara pasauli. Un pat viņsauli: Dzejas dienu oficiālā portāla emuārā iemaldījās dzejnieku figūras no rēgu valstības un caur mūsdienu dzejnieku „spalvaskātiem” savam vēsturiskajam dzīves laikam un personiskajai būtībai atbilstošā poētikā izteica savas domas par dažādiem aktuāliem šodienas jautājumiem, atgādinot par mūžības klātbūtni ikdienas telpā. “Dzejas dienu 2012” nozīmi un panākumus trāpīgi rezumēja Aivara Neibarta jeb Ņurbuļa gars: „
tāpēc man prieks, ka nesīkst ārā poēsija – joprojām ļauži sanāk kopā, prāto, ausās, un Dievs sēž blakus, dzeju klausās.”