Academic Centre
Reiz dzīvoja meitene vārdā Lela, kura bija apveltīta ar Annas Brigaderes princeses Gundegas spītību un Roalda Dāla Matildes zinātkāri un apdāvinātību. Lelai gluži kā princesei matus rotāja stīpa, un viņas pasauli piepludināja saulainas un idilliskas noskaņas, tāpat arī tajā mēdza notikt brīnumainas lietas. Meitene allaž lepojās ar savu gudro tēti – vēstnieku Edvardu - un jauko mammu – bērnu grāmatu ilustratori Katlīnu. Ne mammai, ne tētim meitenes spītību izlocīt nebija pa spēkam: viņi karsti vēlējās, lai Lela apgūtu valodas un ietu savu vecāku gudrības pēdās, bet meitene allaž darīja tā, kā patika viņai pašai. Un tā pasakas balsī sākas stāsts par meiteni, kura zināja visas pasaules valodas.
Ieva Samauska jaunākajā latviešu bērnu literatūrā debitējusi ar dzejoļu krājumu “Kā uzburt sniegu” (2006), ko savukārt kā dzejas izrādi Nacionālā teātra Mazajā zālē iestudējis Mārtiņš Eihe. I. Samauskas grāmatas “Eņģelītis” (2008) un “Pilsēta no A līdz Z” (2009) nominētas Jāņa Baltvilka balvai literatūrā. Autores grāmatu popularitāti atklāj arī 2010. gadā iegūtā pirmā vieta konkursā “Bērnu žūrija 5. - 7. klašu grupā” par grāmatu “Eņģelītis”. I. Samauskas grāmatas caurvij spēcīgs prototipiskais slānis, kā arī sirsnīgums, cilvēcīgums un iecietība, kas atklājas arī rakstnieces jaunākajā stāstā “Meitene, kura mācēja visas pasaules valodas” (2012).
Lai arī “visas pasaules valodas” ir relatīvs jēdziens, jau stāsta sākumā tiek iezīmēts paradokss starp grāmatas hiperbolizēto nosaukumu un spītīgo Lelu, kura, tiecoties būt līdzās dabai, ne mirkli nebeidz ietiepties, tāpēc pretojas vecāku vēlmei un jautā: “Vai tad dabā kāds mācās runāt otra valodā? (..) Kaķi ņaud un nevis rej. Suņi rūc un pat necenšas zviegt – to dara zirgi. Peles pīkst, nevis čivina kā putni. Un putni čiepst, nevis rēc kā tīģeri...” (7. lpp.) Vienlaikus spītība (līdztekus arī nepacietība) kā raksturīpašība augstākajā intensitātē ir īslaicīga un mainīga, tāpēc Lelas jautājumā izvirzītās problēmas risinājums sākas līdz ar pavērsiena punktu: diplomātu viesībām, kurās piedalās Lelas mamma un tētis, un, turpinot spītēt pieaugušajiem, arī pati Lela. Šajās viesībās meitene skaudri atskārš, ka bez valodas zināšanām viņa nevar iesaistīties sarunā un iekļauties sabiedrībā, kādā apgrozās māte un tēvs, tādējādi Lela apņēmīgi nolemj “iemācīties visas valodas, kādas vien pasaulē ir! Lai tas maksātu, ko maksādams – visas!” (14. lpp.) Meitenes dedzīgais ceļš uz poliglotismu sākas nākamajā dienā pēc viesībām, izmantojot sev pieejamās vārdnīcas, kuru skaits arvien tiek papildināts. Līdzās Lelai vārdnīcām apbruņotajā telpā darbojas suns Lavrencs – pirmā dzīvā būtne, ar kuru meitene mēģina sarunāties jaunapgūtajās valodās, kā atbildi saņemot suņa draudzības apliecinājumus. Stāsts vēstī par pirmo Lelas pašmācību dienu, kas atbilstoši bērna apziņai, kurā pasaule vēl ir liela un cilvēks mazs, tiek piesātināta un piepildīta krāsām, smaržām, garšām.
Saspringtās mācības mijas ar atpūtas brīžiem, kuros Lela veic kādu varoņdarbu vai arī nedarbu, piemēram, izsit kaimiņu verandas stiklu. Dažbrīd Lelas darbībās ievijas atsevišķi nonsensa poētikas elementi, bet tie ir gaistoši līdzās saules apspīdētajam gaisam, Lelas pasaules pašapzinīgajam un harmoniskajam veidolam. Lelas nodarbes ārpus pašmācību procesa mijas ar apburošu priekšmetisko konkrētību, piemēram, Lela krāj naudu “maģiskajiem” zīmuļiem, kā arī iedvesmota dzer atspirdzinošo saldējuma kokteili caur gaišzilas krāsas salmiņu. Visas Lelas darbības apliecina bērna nopietnību un apzinību, ar kādu tas dara katru lietu, savukārt vecāki, kā arī Lelas vecmāmiņa ir pozitīvie motivētāji, kuru līdzdalībā Lela tiecas paveikt nolemto un arīdzan nepārpūlēties. Varoņdarbs, kurā Lela ievēro gluži neticamu un neikdienišķu parādību – trusīti rozā vestītē,– ir mācību procesa vainagojums: pārbaudījums, kurā meitene saprot savas nodarbes nozīmību. Lelas apkārtne top saprotama cauri vārdiem, tomēr citu brīdi “visi jaunie vārdiņi sāka lēkāt un ņirbēt Lelas galvā līdzīgi krāsainām bumbiņām. Tur bija sarkana lodīte “dober dan”, dzeltena “steen”. Tur bija zaļa “issi” un zila “pengar”. Un vēl rozā “lapsi” un balta “kappell”...”. (38. lpp.) Abstraktās krāsainās vārdu bumbiņas zinātkārās meitenes apziņā kontrastē ar milzīgo, oranžo balonu, ar kuru lidinoties Lela notver dažādās valodās rakstīto vēstuli. Šajos brīžos cauri kļūdām un apjukumu tiek spēcināta meitenes pacietība, tāpat arīdzan ar aizraujošiem piedzīvojumiem piepildītie pārtraukumi, kuros meitene iziet ārpasaulē, ļauj noturēt uzmanību vārdu apguvē.
Katras valodas formālā izteiksme atspoguļo noteiktu domāšanu. Tāpat arī, pa pavedienam aužot valodu dzīparus vienota audeklā un uztverot dažādas priekšmetiskas detaļas savā apkārtnē, Lela ievēro, ka vairākās valodās viens vārds var skanēt līdzīgi vai pat vienādi. Atraktīvu pasaules apguves procesu paralēli svešvalodu vārdu virknēm meitene veic, nodarbinot sevi dažādās radošajās izpausmēs, piemēram, Lela gan zīmē sunīti un vārnu, gan veido savas apkārtnes karti, gan, iespējams, kādam lasītājam raisot asociāciju ar papīra meitenes locīšanas pamācību Ingas Gailes dzejoļu krājumā “raudāt nedrīkst smieties”, izloka no papīra zivtiņu. Savukārt, daloties Lelas svešvārdu zināšanās, grāmatas noslēgumā iekļauta vārdnīcā, kurā tiek skaidroti grāmatā sastopamie vārdi, bet anotācijā uz grāmatas vāka Inguna Cepīte jau pieaugušākiem lasītājiem skaidro grāmatas varoņu vārdu prototipus. Gan Lela, gan viņai apkārt esošie varoņi aizguvuši Eiropas bērnu rakstnieku vārdus. Gluži tāpat kā rakstnieki satikušies Bērnu literatūras tulkošanas darbnīcā 2011. gadā Slovēnijā, I. Samauska ļauj satikties to vārdiem savā grāmatā.
Līdztekus didaktiskajam elementam svešvalodu virknes grāmatā “Meitene, kura māceja visas pasaules valodas” vienlaikus ir ritma elements, tās poetizē tekstu, radot ceļojuma efektu, kā arī pasniedzot tekstu kā spēli. Piemēram, vārds “slieka” ir lasāms divpadsmit valodās, un, iespējams, attiecīgo valodu izvēles atslēga ir meklējama prototipos – bērnu grāmatu autoru nacionālajās piederībās. Valodu secība, kādā viens vārds jeb viena ar Lelas dzīvi saistīta reālija tiek aplūkota, nemainās un ir neatkarīga no valodu grupu tuvības. Izvēlētie vārdi, kurus Lela apgūst, ir viņas jutekliski tveramajai pasaulei atbilstoši un nepieciešami, tie raksturo meitenes dienas būtiskākos notikumus: “Vārdi jau tāpēc ir, lai tos lietotu. (..) Jo katrs cilvēks kādreiz gribot negribot rīkojas muļķīgi.” (82. lpp.) Tāpēc arī grāmatas noslēgumā Lela nekaunas noskaidrot, kā citās valodās tiek izrunāti sarunvalodas vārdi, piemēram, “muļķis”, “purkšķis” un “kaka”, kam līdzās Lela izstāsta žilbinoši asprātīgu un piemīlīgu “Pasaku par pirdienu”, kas saistāma ar bērniem tuvo defekācijas tematiku, apejot skaudrās naturālisma tendenču līnijas.
Līdzās tekstam kā neatraujama un vienlaikus pašpietiekama vienība nostājas Gitas Treices veidotās ilustrācijas, kurām piemīt auduma tekstūras gaisīgums, lidojuma vieglums. Grāmatas vāka faktūra ir auduma imitācija, kas ritmiski iesaistās arī grāmatas ilustrācijās. Audums ir viela, kurā tiek izšūtas zīmes – Lelas pasaules priekšmetiskās reālijas, jaunapgūtie vārdi, kuri gluži kā pavadoņi virmo ap vizuāli atainotajiem priekšmetiem un varoņiem. Tāpat arī audums simboliski ir pasaules izpratnes saistviela, kuru Lela auž, iepinot dažādu valodu pavedienus un līdz ar to radot drošības izjūtu. Līdzās siltajās un maigajās okera toņkārtās pludinātajām ilustrācijām arī iespiestajā tekstā ievijas rokrakstā rakstīti vārdi, kuri, to papildinot, rada tekstuālu ekspresivitāti un spriedzi.
Ievas Samauskas “Meitene, kura mācēja visas pasaules valodas” ir atraktīva un pamācoša grāmata, īpaši skolas vecuma bērniem, kā arī pieaugušajiem, tajā dveš viegls un pacilājošs prieks, komisms un tēlu svaigums. Grāmatā ir daudz dialogu, tādēļ tā ir lasāma skaļi. Tā ir daudzpusīga: tajā iespējams uzzināt gan Lelas mammas gatavotā saldējuma kokteiļa recepti, gan to, ka cukurs baro smadzenes, un, protams, arī to, ka “akmens” itāļu valodā ir tulkojams kā “pietra”. Dažādu valodu vārdi, kam I. Samauskas stāstā piemīt īpaša vērtība, un šķietami maznozīmīgo detaļu klātbūtne, kā arī teksta un ilustrāciju simbioze grāmatā rada rotaļas efektu, kas ir būtisks, mazajam cilvēkam izzinot apkārtējo pasauli. Vienlaikus stāsts asprātīgi un cilvēcīgi vēstī par bērna izlēmību, drosmi un iecietību pret kļūdīšanos. Bērna pasaule ir paradīze, kurā lielie un mazie viens pret otru ir iejūtīgi un spēj savstarpēji saprasties un rūpēties cits par citu. Apgūtā valoda ir apdzīvojama telpa, un, tai paplašinoties, tiek saprastas arī cilvēku attiecības un mazais cilvēks spēj vieglāk ievērot aizraujošo, kas ļauj viņam būt radošam.
