Tūkstoš stāstu. I daļa

Es sēdēju pie datora, runāju ar mājas saimnieku. Aiz loga bija tāla un sveša planēta, sarkana saule, sarkani kalni un pelēkas, pussagruvušas ēkas to pakājē. Ne cilvēkus, ne citas būtnes neredzēju. Bija tikai senas darbošanās pēdas, grumbas planētas zemē un citas viegli pārprotamas pagātnes zīmes. Es priecājos par skatu, bet vēl vairāk priecājos par iespēju palikt iekšā, pie datora. Saimnieku sauca Arlo, viņš bija šejienietis, vienīgais mājas planētas pārstāvis Starpgalaktiskajā stāstu sacīkstē. Viņa ķermenis iebalzamēts gulēja kaut kur pagrabā, bet Arlo pats bija digitalizēts krietni pirms manas piedzimšanas. Šīs vienalga bija viņa mājas, un viņš gribēja zināt, kā esmu iekārtojies, vai organizētāji ir mani apgādājuši ar ēdienu, dzērienu, gultu un segām. Kad biju visu apstiprinājis un desmitkārt pateicies, Arlo uz brīdi pieklusa. Sarunu viņš atsāka daudz uzmanīgāk, lielām pauzēm starp vārdiem un teikumiem. Kā mani izvēlējās sacīkstēm? Vai mani apzināti audzināja par stāstnieku? Cik stāstus esmu sagatavojis, vai tie ir īsti vai izdomāti? Nojautu, ka jautājumus rosinājusi ne tik daudz ziņkāre kā sacensību gars. Nezināju, kā labāk atbildēt. Atmiņu stāstu galvā netrūka, un tie jau bija sākuši gāzties viens pār otru, prasīties pirmie uz mēles kā pārcentīgi skolnieki, taču nebiju pārliecināts, vai tagad ir vērts balsī atcerēties bērnības vasaras Gagauzijā, kur stāsti man pirmoreiz aizēnoja atstāstus. Arlo pat Zeme bija sveša. Būtu bezjēdzīgi skaidrot katru sīkumu, stāstīt, kas mums ir māja, kas – ģimene un kas notiek cilvēku galvās. Kad klusums sāka nepieklājīgi ieilgt, atvainojos un pastāstīju par šaubām. Arlo teica, lai stāstu vien, viņš mani pārtrauks, ja vajadzēs kaut ko paskaidrot. „Labi, tad saki, ja nesaproti,” es teicu un sāku.   Vectēva stāsti Pie vectēva lielākoties gāju karstās pēcpusdienās un vēlos vakaros. Viņš bija uz gultas, bet es – sešgadnieks ar atsperēm kājās un Duracell zaķīti krūtīs – negribēju laist garām ne kripatu saules, kas lielāko dienas daļu sildīja laiski un glāsmaini, ļāva nedomāt par Ziemeļvidzemes ziemu. Pie viņa man patika, bet ārā patika vēl vairāk. Parasti mēs pļāpājot spēlējām durakus. Es sēdēju uz segas, bet vectēvs bija pacēlies pusguļus un pievirzījies tuvāk sienai. Todien es ātri zaudēju, sapīku un atteicos turpināt. Apsūdzēju vectēvu šmaukšanā, bet viņš smīnot pagrieza plaukstas pret mani un apgalvoja, ka vienkārši neesmu pietiekami uzmanīgi sekojis spēlei. Es viņam neticēju un turpināt arī negribēju. Biju jau pietiekami pieaudzis, lai zinātu, ka viss vienmēr ir citu vaina. Piecēlies sāku pētīt kumodi istabas stūrī. Tā mani bija vilinājusi jau sen – aiz smagajām koka atvilktnēm vajadzēja slēpties lielām vērtībām: rotaļu zaldātiņiem vai varbūt vēl kam labākam. Pārējā mājā visas atvilktnes jau biju izskatījis, atradis tikai veļu un traukus, tā kā nekur citur interesantās lietas nevarēja slēpties. "Pamēģini nākamo, otro no augšas," vectēvs sacīja, pamanījis manu stīvēšanos ap augšējo atvilktni. Nākamā patiešām vērās vieglāk, taču tur bija tikai papīri un liels, sapiņķerējies dzijas kamols. "Jā, tas pats. Iedod-ka man..." Ar mani viņš runāja krieviski, savādi mīkstā izrunā, it kā katrs vārds būtu ilgi un rūpīgi pārgremots pirms laišanas pasaulē. Pasniedzu kamolu un gaidīju turpinājumu. Vectēvs neko neteica, tikai grozīja to plaukstās, pētīja no visām pusēm. Jutu, ka gaidāms stāsts, bet pagaidām dzirdēt varēju tikai ārpasaules trokšņus. Kaut kur netālu spēlējās bērni, skanēja zosu gāgināšana. Virtuvē vecmamma kaut ko paceltā balsī stāstīja mammai. Līdz mums teiktais netika – istabā ieslīdēja vien atsevišķi vārdi, atjaukti ar karsto, sauso āra gaisu un dzīvnieku trokšņiem. "Šito kamolu es nopirku vecmammai drīz pēc satikšanās," vectēvs beidzot lēni noteica. "Tas bija drīz pēc kara, un viņa piepelnījās ar adīšanu. Dikti daudz strādāja, klakstināja adāmadatas gandrīz visu laiku, kad es pie viņas atnācu. Es par to gan tikai priecājos, jo tukšas rokas nozīmēja darba trūkumu, tātad arī izsalkumu un strīdēšanos. Es viņai parasti dziju pirku, kad braucu uz pilsētu darbu lūkot. Arī šito kamolu tāpat atvedu, taču aizmirsu viņai atdot. Noliku kaut kur mājās un tā arī pazaudēju. Bija kauns atzīties, tāpēc samelojos, pateicu, ka nenopirku. Viņa sadusmojās, mēs pastrīdējāmies, taču drīz vien atkal salabām. Kādudien pēc tam es sēdēju mājās, garlaikojos. Neko strādāt negribēju, tad nu sāku lūkoties apkārt līdz atradu kamolu. Pa jokam izdomāju iemēģināt pašam roku adīšanā. Ij pats aizdzītu garlaicību, ij vēlāk varētu tavai vecmammai palīdzēt... Biju daudz redzējis viņas darbošanos, nospriedu, ka nekas grūts tur nevar būt. Līdz adīšanai tomēr netiku: kā sāku vīt dziju ap adatām, tā viss sagāja mudžeklī. Jo vairāk pūlējos, jo trakāk viss sapiņķerējās. Kamēr tur ņēmos, pie manis atnāca vecmamma, ieraudzīja, kas notiek ar viņas dziju. Sadusmojās, bārties sāka. Bet nu, lai, atkal salabām, kaut bija skaidrs, ka nekas nav atrisināts. Kamolu tāpat atrisušu iestūķēju atvilktnē vēlākam laikam.” Klausījos pavērtu muti un sarauktu pieri. Nesapratu, kāpēc viņš man stāstīja ko tādu. Parasti vectēva stāstos viņš cīnījās uz dzīvību un nāvi ar kādu krievu zaldātu, pats bruņojies tikai ar nazīti – bet te vilna un adīšana... „Mierā likties es tolaik laikam nespēju ne uz brīdi. Drīz vien pirksti sāka niezēt, un es atkal uzmeklēju kamolu.” Vectēvs uz brīdi apklusa, tad paliecās man pretī, atbalstījies uz elkoņiem.  „Taču trešajā piegājienā sapratu ko šausmīgu. Tā vilna bija apburta! Vai varbūt manas rokas, kas to lai zina. Bet kaut kāds lāsts tur noteikti bija. Par smuki uzadītu cepuri varēju aizmirst. Tieši otrādi – katrreiz, kad no jauna paņēmu kamolu rokā, tas sapiņķerējās aizvien trakāk, līdz mezglu bija vairāk nekā taisnu posmu. Un vecmamma ikreiz to pamanīja, un sadusmojās vēl vairāk, tā ka drīz vien nevarēju viņai ne vārdiņa teikt. Kamols bija mudžeklī, mūsu attiecības – grīstē... Tā laikam bija pirmā reize, kad sapratu – no burvestībām neko labu nevar gaidīt.” Par spīti asiņu trūkumam, stāsts mani pārsteidza. Klausoties vectēvu, viņi ar vecmammu šķita gandrīz tādi paši cilvēki kā citi mūsu ciematnieki. Nekad iepriekš nebiju iedomājies, ka arī viņi tāpat varētu runāt un plēsties par naudu vai darbiem. „Tagad jūs taču vairs nestrīdaties?” drošības pēc pārjautāju. Vectēvs nosmīnēja. „Nestrīdamies gan. Kad sapratu, kas pie vainas, pārstāju knibināties ap to dziju. Vienkārši izmest tomēr arī nevarēju, par tālu jau viss bija aizlaists. Reiz pateiktu vārdu tak arī nevar vienkārši aizmirst, vai ne? Vienvārdsakot, nekas cits neatlika, kā iemācīties no galvas visu vijumu, lai zinātu, ko kurā brīdi gaidīt. Pagāja pāris mēneši, taču tad katra cilpiņa, katrs lociņš beidzot bija manā galvā! Tad atkal varēju dzīvot. Zināju, kā uzvesties, kā sarunu risināt, lai neaizķeru vecos mezglus. Tā, lūk, es par burvi kļuvu...,” vectēvs novilka un apklusa – aizdomājās. Kamols izslīdēja viņam no rokām, nokrita vispirms uz gultas, tad grīdas, paripoja nelielu gabaliņu, atstāja aiz sevis dzīparu kā asti. Saskatījāmies, tad pagriezām galvu sāniski pret ārdurvīm, ieklausījāmies skaņās no virtuves. Sarunas uz brīdi pieklusa – un tad ieskanējās smiekli.   *             *             * Pabeidzis stāstu, es jautājoši palūkojos ekrānā, kaut šaubījos, vai Arlo spēj atpazīt manas sejas izteiksmes. „Interesanti,” viņš noteica. „Es ļoti daudz ko nesapratu.” „Tas nekas, es tolaik arī ne,” atbildēju. Arlo brīdi paklusēja. „Tad kā tu tagad vari tik labi atcerēties?” „Nu, es atceros galveno.” „Ā, tad atliek aizpildīt tikai loģiski izsecināmus pāris robus, vai ne?” „Ēēē, jā?” Viņš bija pārāk ieinteresēts atrisināt iedomātu noslēpumu. Man tas nepatika. „Tas tad bija viss tavs stāsts?” „Nē, tikai sākums.” „Labi, kad pabeigsi, tad es sākšu jautāt.” „Labi.”