Academic Centre
7. martā LU HZF Latviešu literatūras dienas ietvaros norisinājās konference “Latviešu literatūras novitātes”. Konferencē ar pieciem priekšlasījumiem uzstājās Humanitāro zinātņu fakultātes mācībspēki; vieni piedāvāja skatu uz latviešu literatūras novitātēm, citi drīzāk uz izpētes novitātēm...
Kā pirmā referātu “Vēsturiskā romāna renovācija 21. gadsimtā. Aivara Kļavja tetraloģija „Viņpus vārtiem”” lasīja profesore Ieva Kalniņa. Šis, jāatzīst, bija patiešām latviešu literatūras novitātei veltīts referāts, kas patīkami sabalansēja teorētisko faktu klāstu par vēsturiskā romāna iezīmēm ar novērojumiem par Aivara Kļavja tetraloģijā ieviestajām modifikācijām. Profesore referātu iesāka ar visai provokatīvu jautājumu: cik daudzi no auditorijas ir izlasījuši visus tetraloģijas romānus? Par apkaunojumu sev pašiem, protams, izrādījās, ka neviens. Taču I. Kalniņa tieši šādu atbildi bija gaidījusi un pievērsās jautājumam, kāpēc kritiķu (galvenokārt Gunta Bereļa) izslavētais un Baltijas Asamblejas balvu ieguvušais darbs nemaz tik ļoti lasītājus nepiesaista. Izrādās, A. Kļavja vēsturiskais romāns atsakās no daudzām tradicionālā vēsturiskā romāna iezīmēm, tā vietā piedāvājot postmodernu vēstījumu, kurā sajaukti laiki, reālais ar nereālo, mītiskais ar profāno, taču tradicionālā vēsturiskā romāna ideju tas nerealizē, proti, nepiedāvā nacionālās identitātes formējošo elementu, kas tad arī neļauj romānam kļūt tautā iecienītam. Postmodernā spēle un dekonstrukcija, ar kuru nodarbojas Aivars Kļavis, pat nostrādājot atgriezeniski, jo galu galā autors par latviešiem paužot tieši tādus pašus uzskatus kā vācbaltieši 19. gadsimta nogalē. Tādā veidā arī dekonstrukcija „nedarbojas”, jo neko jaunu nepastāsta – romāni it kā piedāvā jaunu skatījumu, bet tomēr turpina to pašu mītu izplatīšanu, un šajā neskaidrajā spēlē lasītājs nevar atrast savu vietu.
Lektors un filoloģijas doktorants Jānis Ozoliņš piedāvāja izsmalcināti teorētisku referātu „Laika strukturēšanas paņēmieni jaunākajā latviešu īsprozā”, pievēršoties naratīva (stāstījuma) jēdzienam un teorētiskai strukturēšanai. Referenta mērķis bija noskaidrot, kādas naratīva shēmas izmanto rakstnieki. J. Ozoliņš apgalvoja, ka, ņemot vērā šos modeļus, vairāki jaunākā laika romāni var nemaz netikt uzskatīti par romāniem (piemēram, Noras Ikstenas “Vīrs zilajā lietusmētelītī”). Te gan vietā jautājums, vai jaunākā laika romāniem maz būtu jāatbilst kādām tradicionālām, arhetipiski strukturālām shēmām; drīzāk būtu, kā pirmajā referātā profesore I. Kalniņa, jāpēta, kā šīs jaunās modifikācijas darbojas, ko jaunu piedāvā. Pievēršoties jaunākajai īsprozai naratoloģiskās struktūras aspektā, J. Ozoliņš atklāja, ka tajā iespējams izdalīt divas izplatītas stāstījuma manieres: ar fokusēšanas paņēmieniem radīto iluzoro fragmentāciju (O. Zebris, G. Ignats) un vairākpakāpju pagātnes tēlojumu iegulto stāstījumu formā (A. Neiburga, I. Ābele, N. Ikstena). Iluzorā fragmentācija atklājas tad, kad autors it kā slēpjas aiz stāstījuma, kas sašķelts dažādos skatu punktos, bet patiesībā stāstījumu apvieno kāda sākotnēji apslēpta novērotāja skatījums. Visiecienītākais jaunākās latviešu īsprozas paņēmiens esot iegulto stāstījumu lietojums – atmiņu situāciju iepludināšana vienkāršā tagadnes stāstījumā. Referāta teorētiskā ievirze un pieteiktās tēmas kontekstā nelielais jaunākās literatūras piemēru skaits ļauj to uzskatīt drīzāk par novitāti izpētē, jo naratoloģija Latvijā patiešām ir vēl neatklāts lauks.
Ausma Cimdiņa priekšnesumā „Teksts un identitāte: „turku kafija” Laimas Muktupāvelas gaumē” ar burvju mākslinieka cienīgu vieglumu no Muktupāvelas biogrāfijas faktu izklāsta nonāca līdz secinājumam, ka mūsdienu mākslā dominē individuālais un personiskais. A. Cimdiņa atklāja, ka apspriežamā teksta izvēli noteicis kulinārais kods, kas pēdējā gada laikā tiešām uzplaucis īpaši latviešu rakstnieču darbos. Jāteic gan, ka, salīdzinot ar citiem, raksturīgākiem (N. Ikstenas, G. Repšes, S. Kalnietes) šādas tematikas darbiem, kuri līdzinās pavārgrāmatām ar pievienoto vērtību – stāstu –, Laimas Kotas grāmata vairāk ir ceļojuma/jaunās mītnesvietas apraksts ar kulinārām iezīmēm. Kulinārā koda tēma stāstījumā diemžēl neieguva plašāku cēloņsakarībās balstītu vispārinājumu, A. Cimdiņai nonākot vien pie secinājuma, ka „rakstnieki ēd daudz, regulāri, ar izdomu un labi”. Referātā A. Cimdiņai tomēr izdevās nedaudz izvērst domu, ka L. Kotas jaunākā grāmata „visa ir balstīta uz banalitātēm”, un sasmīdināt klausītājus ar argumentu, ka rakstniece dēvējama meitas uzvārdā par Muktupāvelu, nevis par Kotu, jo „Laima Muktupāvela ir cilvēks ar bagātu literāro biogrāfiju, taču Laima Kota pagaidām nav īsti nekas”. Auditorija tika uzjautrināta, literatūras novitāte apskatīta.
Teātra zinātniece un kritiķe Līga Ulberte referātā „„10 minūtes slavas” – jauni vārdi latviešu dramaturģijā” sniedza visai detalizētu un interesantu ieskatu kādā jaunākās latviešu dramaturģijas aktualitātē. Lugu lasījumos „10 minūtes slavas”, kurus palīdz realizēt neatkarīgais teātris Dirty Deal Teatro, jaunajiem dramaturgiem tiek dota iespēja 10 minūšu laikā iepazīstināt auditoriju ar savas lugas sākumu, beigām un iespējamo vidusdaļas risinājumu. Dirty Deal Teatro dramaturgiem piedāvā iespēju uzreiz dzirdēt auditorijas un pieaicināto profesionāļu domas un ieteikumus, tikt pamanītiem un uzvaras gadījumā pieredzēt savas lugas iestudējumu. Līga Ulberte īsi iepazīstināja auditoriju ar pagājušā gada finālistu lugām. Uzzinājām to, ka „arī puķuzirņa un debesmannas starpā var izveidoties attiecības” (S. Kalniņa – „Puķuzirnisundebesmannā”), un to, kā būtu, ja „Prāta vētras” dziesma pārvērstos Tarantīno scenārijā (Toms Krauklis – „Neatgriešanās”). Šos tekstus, kā arī psiholoģiskas studijas par mūsdienu vidusskolēniem (D. Keišs – „Abitur”), divu brāļu attiecībām mazpilsētā (A. Rutkēviča – „Dzīvnieks”) un kāda zēna mēģinājumu padarīt savu mammu laimīgu (E. Niklasons – „Personas kods”), iespējams izlasīt vietnē www.kroders.lv. L. Ulberte piedāvāja arī ieskatu Rūdolfa Minga scenārijā „Ļaunuma atspulgs”, kas palika atmiņā gan ar fascinējošo autorlasījumu (videoierakstā), gan tādēļ, ka scenārija teksts radikāli mainīja konferences apmeklētāju priekšstatus par to, cik daudz necenzētu vārdu iespējams iesaistīt lappusi garā dialogā, lai vēl saglabātu kaut minimālu sižeta virzību. L. Ulberte atklāja, ka šajā sezonā trīs no sešiem „10 minūtes slavas” lasījumiem jau notikuši; nākamais paredzēts 27. martā.
Lektores un filoloģijas doktorantes Ingas Žoludes referāts „Grēksūdzes dzejas fenomens jaunākajā latviešu dzejā” pievērsās teorētiskam grēksūdzes dzejas fenomena izklāstam, piedāvājot ieskatu definīcijas veidošanā, kas balstās uz Amerikas 50. un 60. gadu dzejas pieredzi. Grēksūdzes dzeja saistāma ar autobiogrāfiskumu, noteiktu tematiku (ģimene, attiecības, zaudējumi, pašnāvība u.tml.), formas ziņā – brīvo pantu un sarunvalodas stilu. Grēksūdzes dzeja tiecoties uz personīgas (un personiskas) patiesības atklāšanu, patiesībā – konstruēšanu. Referente uzsvēra, ka grēksūdzes dzejas elementi sastopami tikai jaunākajā latviešu dzejā – pēc Padomju Savienības sabrukuma. I. Žolude diezgan plaši iztirzāja tieši jautājumu par kontekstuālo iespēju veidoties šādai dzejai, runājot par to, kāpēc grēksūdzes dzeja nebija iespējama padomju laikos. Tika minēti tādi izņēmuma piemēri kā Vizma Belševica un Ojārs Vācietis (taču tā nebūt nav jaunākā literatūra!); liela referāta daļa sastāvēja no stāstījuma par to, kas nav grēksūdzes dzeja. Šis paņēmiens diemžēl ir viens no neveiksmīgākajiem pētniecībā, jo veido tā saukto jēdziena „negatīvo definīciju”, atklājot, kas jēdziens pēc būtības nav, nevis izgaismojot, kas ir. Varbūt tāpēc referāta noslēgumā auditorijā radās visai pamatota diskusija, vai grēksūdzes dzeja – tieši kā termins – nav saistāma jau ar daudz agrākiem literatūras procesiem, piemēram, romantismu un 19. gadsimtu. I. Žolude pretojās šādam apgalvojumam, taču īstu argumentāciju arī nespēja sniegt, tāpēc jautājums par grēksūdzes dzejas iezīmēm latviešu jaunākajā literatūrā paliek atvērts – vēl jo vairāk tādēļ, ka I. Žoludes referātā katastrofāli pietrūka konkrētu jaunākās dzejas piemēru analīzes. I. Žoludes stāstījumam fonā gan vīdēja strauji riņķojoši dzejas teksti, taču tie netika tiešā veidā iesaistīti referāta argumentācijā, kļūstot drīzāk par izklaidējošiem traucēkļiem.
Konferences pieteikums šķiet ļoti nepieciešams un visiem jaunākās literatūras interesentiem svarīgs, taču žēl, ka konferencē ar priekšlasījumiem uzstājās tikai pieci referenti. Vai tiešām latviešu literatūras novitātes nav pelnījušas ko vairāk? Nereti dzirdot pārmetumus, ka literatūrzinātne Latvijā nodarbojas tikai ar literatūras vēstures (seno, klasisko tekstu) pētniecību, tad nu jāteic, ka šoreiz paši literatūrzinātnieki dod iemeslu šādiem apgalvojumiem, jo nenoliedzami daudzas konferences, kas veltītas literatūras vēstures jautājumiem, ir daudz izsmeļošākas un jēgpilnākas...
