Visi ceļi ved uz Romu..? Ieskats Sandro Veronēzi daiļradē. I daļa: pazudusī eksplozija jeb „Rāmais haoss”

1988. gadā Sandro Veronēzi debitējis ar romānu „Kurp dodas šis līksmais vilciens”. 2000. gadā ieguvis Premio Campiello un Premio Viareggio par romānu  „Pagātnes spēks”. 2006. gadā – Itālijas ievērojamāko literāro apbalvojumu  Premio Strega par romānu „Rāmais haoss”. 2008. gadā pēc šī romāna uzņemta filma ar tādu pašu nosaukumu.

Romāns „Rāmais haoss” iesākas ar pavisam nejēdzīgu likteņa ironiju – laikā, kad galvenais romāna varonis Pjetro Paladīni jūrā izglābj sievieti, mirst viņa topošā sieva Lora. Šķiet, šajā traumatiskajā un radikālajā dzīves transformācijā kā lava plūdīs emociju kontrasti, lai pārvērtētu un iztirzātu pagātni un tagadni, un nožēla par laika plūsmas neatgriezeniskumu. Taču sākas paradoksalitāte, jo Pjetro nav nekādas kopesamības ar sāpēm, drīzāk romāna pamatā ir distance no sevis un savas dzīves viņa rakstura dēļ: „Bet, tas, ka es neciešu dziļāk, ka neesmu sagrauts un izmisis, ir izskaidrojams ar to, ka esmu virspusīgs cilvēks, un virspusīgie neko dziļu piedzīvot nevar.” (387. lpp.) Tāda pati neitrāla reakcija vērojama arī no meitas Klaudijas puses: „(..) it kā viņa būtu atradusi pati savu līdzsvaru, absurdu, neaprēķināmu, taču līdzsvaru, un tajā dzīvotu dienu pēc dienas, izvairoties no problēmas. Vienīgi, droši vien šis līdzsvars ir pavisam trausls, par spīti tam, ka izskatās pavisam citādi. Tas ir ļoti trausls.” (167. lpp.)

Rāmais haoss – tā ir izvairīšanās ieskatīties acīs savām patiesajām sāpēm, tāda lēnīga šūpošanās un laivošana starp neitralitāti un sāpju žņaugiem. Ļoti precīzi un metaforiski „rāmā haosa” nojēgums atklāts vāka noformējumā – rudens lapkritis bezvējā, kurā lapas, lai gan tuvojas trūdēšanai un pēcāk bojāejai, ir harmoniskas. Vai arī ciest ir jāiemācās un ciešanas jānopelna?

Pjetro katru darba dienu pēc Loras nāves pavada automašīnā pie meitas skolas, kur pie viņa ierodas darba kolēģi, draugi un citi nejauši satiktie kā uz grēksūdzi, izklāsta savas elles mokas un pludina viņā savas ciešanas: „Vai es projicēju? Vai es projicēju uz viņu pats sevi, vai piedēvēju viņam to, ko jūtu pats? Nedomāju vis, nē, tā es neteiktu: es taču neriskēju sajukt prātā, jo mana sieva ir mirusi, – es pat nejūtu sāpes; un man nav vajadzīga arī kāda nākotne citā vietā, jo tā man ir šepat – nevis citā vietā, bet citā cilvēkā.” (243. lpp.) Savā ziņā šīs telpas izvēle nodrošina gan viņam, gan meitai abpusēju drošības sajūtu, taču tā ir tikai fiziskā stabilitāte, starp viņiem zūd tēva un meitas garīga saikne. Dzīve skolas tuvumā simbolizē māju tēlu, kas romānā kļūst par nedzīvu un abstraktu organismu.

Būtisku lomu gūst atmiņas, romāna gaitā attiecības ar tām kļūst par spēli, taču lielākoties pār tām ir hegemonija. Piemēram, Pjetro atceras aviosabiedrības, ar ko lidojis, sievietes, ar kurām skūpstījies, komētas, ko redzējis, taču, kā viņš pats apgalvo, sarakstu izveide ir „(..) sava veida vingrinājums: nevis pašas atmiņas vingrinājums, bet gan vingrinājums atmiņas uzmanīšanai, pārvaldīšanai, pakļaušanai, turklāt ar precīzu un vienlaikus abstraktu, turklāt būtībā bezjēdzīgu mērķi.” (31. lpp.) Viņam ir bail no atmiņām un bail atcerēties, Pjetro izdodas pat pārdrošās atmiņas kontrolēt un neļaut tām ietekmēt dzīvi un sāpināt.

Tracina netradicionāla galvenā varoņa izveide, jo trūkst iekšējās pasaules dramatisma. Ir nomirusi Lora neilgi pirms abu gaidāmajām kāzām, bet viņā nav domu par to pagātnes daļu, kura bija kopīga ar Loru, kā arī visvairāk pietrūkst kādu epizožu no viņu dzīves, garīgā līmenī balstītas mīlestības, lai saprastu Pjetro patiesās jūtas pret viņu. Viņa vienaldzība un nespēja ciest norāda, ka Lora viņa dzīvē bijusi svešķermenis, viņš nav bijis uzticīgs, tādējādi to pašu sagaidījis arī no Loras puses: „Tikai viena īsta vēlēšanās: turpināt lasīt Loras pastu. Un tikai viena īsta cerība: atrast tur kaut ko netīru, riebīgu, sapuvušu, proti, objektīvus un slepenus iemeslus tam, kāpēc viņa bijusi nelaimīga.” (113. lpp.) Pietrūkst varoņa lēnas un mokošas rāpšanās laukā no bezdibeņa, ciešanu eksplozija kavējas un manevrē. Galvenajam varonim nav apokalipses, viņš saglabā spēju konstruktīvi domāt šajā traģiskajā situācijā, savukārt pārējiem elles koncepcija meklējama ikdienišķās situācijās. Līdz galam saprotams nav ne tikai Pjetro tēls un viņa attiecības ar Loru, statiski postamentēti arī liela daļa romāna veidojošo grotesko tēlu: to raksturi nav stingri iezīmēti un ir identi kaligrāfijai, veidojot romāna monotono un brīžiem komisko organismu.

Sandro Veronēzi romāns „Rāmais haoss” rosina domāt par nāvi – kāda ir katra lasītāja attieksme un uzskati par to. Rakstnieks no savas pasaules uztveres pozīcijas norāda, ka nāve un šķiršanās nav traģēdija, jo pagātne ir pagātne, un tai nav jāmet cilpas tagadnei. Pats svarīgākais ir apjaust (vai novērot), kādi mēs esam, kad dzīves struktūrai tiek nogriezts vai izmainīts kāds atoms.