„telegrammas no pasaules”. Tomass Transtremers „Dzeja”

Kompaktajā izdevumā apkopoti dzejoļi no trīspadsmit izdevumiem, kas klajā nākuši autora mūža gaitā – „17 dzejoļi” (1954), „Noslēpumi uz ceļa” (1958), „Pusgatavās debesis” (1962), „Skaņas un pēdas” (1966), „Tumsas redze” (1970), „Takas” (1973), „Baltijas jūras” (1974), „Patiesības barjera” (1978), „Mežonīgais tirgus laukums” (1983), „Dzīvajiem un mirušajiem” (1989), „Sēru gondola” (1996), „Cietums” (2001), „Lielā mīkla” (2004). Izdevumam no jauna dzejoļus tulkojuši/atdzejojuši Juris Kronbergs un Guntars Godiņš. Jāatzīmē, ka 1999. gadā „Jumava” laida klajā bilingvālu T. Transtremera darbu izlasi „Atmiņas mani redz”. Jau 1967. gadā dzejnieka darbi tikuši tulkoti un publicēti trimdas izdevumā „Jaunā Gaita” – pirmos tulkojumus veicis Andrejs Irbe. Tieši Latvijā viens no T. Transtremera radošā veikuma miniatūrajiem elementiem (dzejoļi „Par vēsturi”, „Vaļējas un slēgtas telpas”) tika publicēts 1969. gada almanahā „Dzejas diena”. Ap 1970. gadu laikrakstā „Literatūra un Māksla” publicēti trīs viņa dzejoļi Zigurda Elsberga tulkojumā. Atsevišķi T. Transtremera pieminējumi, dzejas teksti atrodami arī „Karogā”, „Avotā” deviņdesmitajos gados. Izveidot panorāmisku, visaptverošu un saliedētu pārskatu par šo grāmatu vienas recenzijas ietvaros ir teju neiespējami un pat pretendēšana uz to – pietiekami ambicioza iecere. Tāpēc ka jaunākais T. Transtremera darbu izdevums latviešu valodā ir īstens daudzskaldnis, kurā apkopots rakstnieka veikums dažādos mūža posmos un atšķirīgās vēsturiskās fona situācijās (no 1954. līdz 2004. gadam). T. Transtremers gan tīri valodiski, gan saturiski ir komplicēts autors: ikvienam viņa izteikumam piemīt liels svars un semantiska slodze, nereti viena dzejoļa galvenā doma ir ierāmēta bagātīgi dekorētā un labi izstrādātā apmalojumā, kas nekad nav pašmērķīgs . Arī katrā dzejas grāmatā – savi uzsvari un ievirze, kas ir atsevišķa apskata, rūpīga pētnieciskā skata vērti. Šī apcere veidota kā ievads dzejnieka specifiskās poētikas pētījumā, miniatūrs vade mecum T. Transtremera dzejas dziļākai iepazīšanai. Uztveres nobīdes imažinisma virzienā. 1954. Viena no raksturīgākajām Tomasa Transtremera dzejas valodas zīmēm ir spēcīgā vizualitāte, svaigā tēlainība, kas pārmantota no simbolistiem, imažinistiem un radoši transformēta, tiecoties veidot maksimāli iedarbīgus dzejas tēlus. Jau pirmajā krājumā 1954. gadā izteiksmīgākā T. Transtremera rokraksta iezīme ir jaudīgi, mērķtiecīgi un sajūtas, vizualitāti, taustāmību ģenerējoši tēli. Piemēram, ozols – milzīgs, pārakmeņots alnis; jūra – salīkusi pelēkā spalvu tērpā; (cilvēks) stāv sagūstīts mūzikas gobelēnā; vēlāk – novembris ar lepna kažoka niansēm u. c. Tāpat pirmajā krājumā ar konceptuāli atlasītu tēlu virkni vai grupu, kas nekad nav pārlieku pārsātināta (bezmērķīgi „dekori” vai pārsmagi, tēlu pilni „ķekari” veidoti netiek), ir radīta vesela ainava, piemēram, iespaidīgs konkrēta apvidus vai gadalaika zīmējums. Arī otrajā krājumā T. Transtremers tematikas, satura un tēlu ziņā nav skandalozs, odiozs, netiecas būt absolūti ekstraordinārs, tomēr veids, kā viņš runā, virknē parādības un tēlus – tas gan ir jauns un iepriekš nebijis. „Ko tu īstenībā esi gribējis teikt?” – lai gan T. Transtremers pats, atbildot uz šo mūžveco vaicājumu saka, ka domājis tieši to, kas uzrakstīts (tā vismaz dzejnieks 1988. gadā rakstījis vēstulē kādam lasītāju pulciņam), nevar noliegt, ka viņam piemīt brīžiem pat pārdabiska vara pār metaforām, un tās bieži ir fluorescējoši spilgtas, iekšēji nospriegotas, pat fundamentālas – it sevišķi tas jāakcentē pirmā dzejas krājuma „17 dzejoļi” (1954) sakarā. Iespējams, tieši ar pirmo krājumu dzejnieks literatūrā ienāca kā „priekšstatu spridzinātājs”. „Ja jūs meklējat vieglumu, nemeklējiet Transtremeru” Lai gan nereti savos dzejoļos Tomasa Transtremera liriskais „es” runā īpatni suģestīvā, meditatīvā manierē, izteiksmes un noskaņas ziņā tuvinoties monotoni rečitētiem garīga (ne obligāti kristietiska vai citas konkrētas tradicionālas reliģijas) satura dziedājumiem, saturiski viņa vērojumi mēdz būt arī smagnēji, nomācošu mirkļu caurausti, atzīstot cilvēka nīcīgumu vai ievainojamību: „Garš, gaišs koridors ar karbola smaku. / Ratiņkrēsls. Padsmitniece, / kas pēc auto avārijas mācās runāt. // Viņš, kurš mēģināja kliegt zem ūdens, un pasaules aukstā masa iespiedās/ pa degunu un muti.” (179) Pasaule un/vai cilvēka esības telpa nav droša, nav harmoniska un labvēlīga. Tomēr Transtermers neapsūdz un netiesā (tieši), viņš vēro un atspoguļo. Viņš nav apolitisks, tomēr dzejniekā nav tik daudz „politiskuma” kā, piemēram, Josifā Brodskī vai Aleksandrā Solžeņicinā. Pārdzīvojums netiek pausts no konkrēta liriskā „es” pozīcijām, bet it kā atstarojas perfekti gludā virsmā, kas pēcāk precīzi, taču dažbrīd šķietami bezkaislīgi projicē novērojumu. Šāda pozīcija konstatējama lielākajā daļā dzejoļu, piemēram, „Nīlas deltā” (no krājuma „Pusgatavās debesis”, 1964): „Viesnīcā jaunā sieva raudāja savā šķīvī / pēc dienas pilsētā, / kur viņa redzēja slimos, kas rāpoja un gulēja, / un bērnus, kam jāmirst trūkuma dēļ.” (84) vai dzejolī „Lamento”: „Viņš nolika zīmuli. (..) / Ir pārāk daudz, ko nevar ne aprakstīt, ne noklusēt! / Kā sastindzis viņš ir no tā, kas notiek tālu projām” (86). Interesanti, ka, sākot aptuveni ar 20. gs. septiņdesmitajiem gadiem, jaunā, kreisi noskaņotā paaudze, t. s. „jaunās vienkāršības” adepti, uz T. Transtremeru raudzījās visai skeptiski – politisku iemeslu dēļ. Bija izaugusi paaudze, kas nostājās pret pasīvo, novērojošo nostāju, pieprasot aktīvāku, „kaujinieciskāku” garu. Viņi gribēja redzēt rīcību – pirmkārt, vārdos (dzejā), pēcāk – arī darbos. Savukārt T. Transtremera jeb viņa liriskā dubultnieka „politisko nostāju”, precīzāk – kādas konkrētas ideoloģijas vērtējumu jeb vērojošo, konstatējošo pozīciju, izgaismo dzejolis „Draugiem aiz robežas” („Takas”, 1973): „I Es rakstīju jums tik skopi. Bet tas, ko nedrīkstēju rakstīt, / milza un milza kā veclaicīgs gaisa kuģis, / līdz beidzot aizslīdēja nakts debesīs. // II Tagad vēstule ir pie cenzora. Viņš ieslēdz savu lampu. / Tās gaismā mani vārdi uzlido kā pērtiķi uz režģiem. / parausta, tad aprimst un rāda zobus! // III Lasiet starp rindām. Mēs tiksimies pēc 200 gadiem. / kad mikrofoni viesnīcu sienās būs aizmirsti / un beidzot varēs gulēt, kļūt par ortoceratītiem.” (137) T. Transtremers izjūt un saprot varas ierobežojošo, cenzējošo, pat graujošo iedarbību uz indivīdu, tomēr dzejā viņš nesludina asu kādas pastāvošās iekārtas graušanu, tā vietā atzīstot, ka nepateiktais, aizliegtais, noklusētais pamazām milzt un milzt. Dzejnieks nenoliedzami postulē cerību, ka tālā nākotnē “tas viss” vai Tas Viss tik un tā neizbēgami beigsies, taps aizmirsts, ļaujot indivīdam dzīvot brīvi. Tagadnes mūžīgi plūstošais traips Bagātīgi smagnējā valoda tomēr saglabā līdzsvaru, pateicoties pietiekami precīzai metriskajai struktūrai. Tas attiecināms pat uz dzejoļu vizuālo iekārtojumu. Dzejnieks virtuozi pārvalda un pat spēlējas ar metaforu blīvumu, dinamismu, „barokālu” valodas noslogotību (tā nekad nav uzmācīga vai bezmērķīgi „butaforiska”), ne brīdi nezaudējot kontroli pār dzejoļa formu, kas veido īpatnēju spriegojumu. Konflikts samilzt un veidojas spriedze, taču nākamajā pagriezienā viss negaidīti līdzsvarojas, iestājas šķietams balanss, kaut arī destruktīvais elements nav ticis likvidēts. Nereti dzejoļa finālā izgaismojas kustības moments, mūžīga ilgstamība, cikliskums, kāda paradoksāla, tomēr patiesa atziņa – kaut kas atveras, veļas, mirdz, ietiecas bezgalībā, ripo pretim nāvei utt. („Ceļinieks stāv zem koka. Vai / pēc straujā kritiena cauri nāves virpulim / pār viņa galvu attīsies kāda liela gaisma?” (19)). Pasaulē var valdīt haoss, tomēr kaut kur ir nemainīgas, kosmiskas likumības un visuma dimensija, cilvēks ir ‘oga no kosmosa lauka’. Runājošie portreti Interesanti ir T. Transtremera dažādie, dzejā radītie portreti. Tie nekad nav plakātisks ārēju izpausmju konstatējums, bet allaž radīti daudzdimensionālā veidā – tverot un atveidojot ne vien fizisko formu, bet arī ko dziļāku: ar slēptām maņām uztveramo būtību, ārēji netveramas vibrācijas – piemēram, dzejolī „Kāds vīrs no Beninas” (kas būtībā vēsta par attēlu, kurā redzams bronzas reljefs ar portugāļu žīdu). Pirmajā krājumā tematiski atšķirīgs ir kolorītais noskaņu portrets – „Gogolis”: „Svārks noplucis kā vilku bars. / Seja kā marmora lauska. / Sēž starp vēstulēm birzī, kas šalc / no nicināšanas un kļūdām.” (24) Kāds portrets veltīts arī krievu komponistam Milijam Balakirevam – dzejolis „Balakireva sapnis (1905)”. Zīmīgi, ka tam izvēlēta sapnim piemītošā nereālā estētika, dīvainības stilistika un tēlainība: „Bet Balakirevs pie mūzikas aizmiga/ Un sapņoja sapni par cara karieti.” (61) Tālāk seko paša sapņa dīvās pasaules tēlojums, kas noslēdzas ar atmodu un aizslēptu, neskaidru mājienu uz 1905. gada notikumiem: „Ārā ielas gulēja tumšas no streika. / Karietes ātri ripoja tumsā.” (62) Izteiksmes paplašinājumi. Vertikalitāte/vētra Iespējams, palēnām tuvojoties brieduma gadiem (1962. gadā, iznākot trešajam krājumam „Pusgatavās debesis”, autoram ir trīsdesmit viens gads), T. Transtremers meklē jaunus horizontus, viņa izteiksme un tēmu loks, tēlu galerija kļūst arvien daudzpusīgāki. Varbūt tie ir stabilitātes meklējumi mūžam ritošajā esībā, pasaulē, kura drīzāk ir haotisku iespaidu un ņirbošu kadru mija? Krājumā „Pusgatavās debesis” autors aizvien vairāk klejo laikā un telpā, atzīmē dažādus ģeogrāfiskos punktus. Ir sarežģīti izvirzīt kādu dominanti, prevalējošu tēlu vai motīvu, tomēr vērts minēt – ja pirmo krājumu raksturo bieži klātesošais jūras tēls (horizontalitāte), trešajā krājumā šāds tēls ir koks (vertikalitāte). Koks lietū klīst apkārt, bet apstājas, nomierinās lietum beidzoties; koki, kas pagriezuši cilvēkiem muguru; koka rāmie soļi, kas skaita laiku; trūdu elpa un vārgie koki purvā un daudz citu koku, kas top gan par mēmiem lieciniekiem, gan par miera un „māju sajūtas” sniedzējiem. Krājumā „Pusgatavās debesis” T. Transtremers gana blīvi izmanto mūzikas terminus un noskaņas (bet nenoliedzami – tie pavīd arī pārējos krājumos), piemēram, Do mažors, kas pauž mieru un viegluma apjausmu, liriskajam „es” pēc „melnas dienas” spēlējot Franča Jozefa Haidna skaņdarbu, sniedzot rāma siltuma izjūtu (dzejolis „Allegro”). T. Transtremers raksta: „Mūzika ir stikla nams nogāzē, / pa kuru akmeņi lido, akmeņi ripo. // Un akmeņi ripo cauri mājai, / bet neviena rūts nesaplīst.” (87). Savukārt „Noktirne” ir liriskā „es” ceļojums cauri aizmigušam ciematam. Iespējams, dzejnieks akcentē domu, ka mūzika ir viens no būtiskākajiem līdzekļiem, kas indivīdam spēj pavērt ceļu uz „ideālo esamības telpu”, jo mūzika ar fantāzijas palīdzību piedāvā īslaicīgi pārcelties „citās dimensijās”. Atrodami arī dzejoļi, kuros nav tiešas atsauces uz mūziku, kur tā nekalpo kā izteikta noskaņas paudēja, taču to nosaukumiem autors izvēlējies mūzikas terminus, piemēram, „Prelūdija”, „Kapričo” un „Noktirne”, tā līdzībās paužot konkrētā teksta rakstura ievirzi. Krājumā sastopams viens no jaudīgajiem un autora iecienītākajiem tēliem – vētra. Dzejnieku interesē gan vētra kā dabas parādība un tās izpausmes, gan vētra kā nemiera, laika griežu, graujošu pārmaiņu metafora. Protams, vētras tēls nav uzskatāms par unikālu atradumu, tas ir visai universāls, aprobēts visdažādāko autoru, laiku un kultūru darbos (atminoties piemērus no ārzemju autoru darbiem vai Raiņa „Vētras sēju”), tomēr T. Transtremers tēlam vienmēr piešķir jaunas nokrāsas: „Pār pasauli plosās vēl nopietnāka vētra. Tā pieliek savu muti pie mūsu dvēseles / un iepūš, lai atskanētu troksnis. Mums bail, / ka vētra izpūtīs mūs tukšus.” (90) Patiesības barjeru šķērsošana Veidojot dzejas pasauli, T. Transtremeru īpaši saista pārejas stāvokļi, kad robeža starp apziņu un bezapziņu ir difūza, neskaidra, viegli pārejama: „Pamošanās ir lēciens ar izpletni laukā no sapņa. / Atbrīvojies no smacējošā virpuļa, ceļinieks / grimst pretī rīta zaļajai zonai.” un „Dienas pirmajās stundās apziņa atver pasauli / kā roka satver saulsiltu akmeni.” (19) Par „sapņu zonu” un ieiešanu sapnī, kas var mainīt cilvēka apziņu, tam atgriežoties nomoda stāvoklī, dzejnieks vēsta otrajā krājumā „Noslēpumi uz ceļa”:„Sapnis, kurā aizmigušais apgūlies / kļūst caurspīdīgs” (49); un citviet: „Dienas gaisma trāpīja kādam guļošajam sejā. / Sapnis kļuva dzīvīgāks, / bet viņš nemodās.” (56); „(...) cilvēks, kas iegājis sapnī tik dziļi, / viņš, atgriezies savā istabā, / nekad neatceras, ka tur bijis.” (57) Miega radīta pietuvošanās „augstākām patiesībām” jeb tīrākai, asākai esamības uztverei tiek postulēts arī ceturtajā krājumā „Skaņas un pēdas”: „Es aizmigu savā gultā / Un uzmodos zem ķīļa. / Pulksten četros no rīta, / kad esamības tīri noskrāpētie kauli / tiekas auksti cits ar citu.” (99) Teju visā krājumā T. Transtremers paliek nemainīgi uzticīgs pozīcijai, ka īsi pēc pamošanās, kad tik tikko šķērsota miega robeža, cilvēka apziņa ir gan „visnesamaitātākā”, gan – visuzņēmīgākā; tad diena ir jauna, pasaules tvērums, uztvere daudz tiešāka jeb nepastarpināta un koncentrēta. Nereti T. Transtremers starpstāvokļus salīdzina. Piemēram, miegs, maldīšanās sapņu valstībā tiek skatīts blakus klejošanai tumsā vai dziļai slimībai. Parādās arī citi „pārejas stāvokļi” vai fantasmagoriski esības invarianti: slims zēns vīziju varā, nakts/tumsa, maldīšanās atmiņās, Johana Vermēra atdzīvojusies glezna vai ”izkustējusies” aina senā fotogrāfijā u. c. Kur sarunas ar draugiem kļūst par draudzības pārbaudījumu Bieži T. Transtremers runā par komunikāciju, precīzāk – par tās neiespējamību. Cilvēki kā sapņos, tā arī dzīvē visdrīzāk esot vieni: „(..) Te ir runa par vietām, kur pilsoņi tiek kontrolēti, kur domas / tiek būvētas / ar rezerves izejām, / kur sarunas ar draugiem patiešām kļūst par / draudzības pārbaudījumu.” (155); „Gadās, bet reti, / ka kāds no mums tiešām redz to otro: mirkli parādās cilvēks, / kā fotogrāfijā, bet skaidrāk, / un fonā / kaut kas lielāks par viņa ēnu.” (181). Liriskais „es” neslēpj, ja apzinās visiem kopīgo nolemtību, esamības neizbēgamību: „Viņš ir viens. Viss pārējais ir tagad, tagad, tagad. Gravitācija, kas spiež mūs / dienā pie darba un naktī pie gultas. Karš.” (146). Komunikācijas neiespējamība un dziļā vientulība lielā mērā ir laikmeta sašķeltības inspirēta, bet vienlaikus saglabājas spēcīga, dziļa zemstrāva: Transtremera paša cilvēcība, dzejnieka humānista gars. Noslēgums. Uz ziemeļiem T. Transtremera dzejā var meklēt un atrast ziemeļu skarbumu un autentiskumu – meistarīgi tvertu raupjā, neviendabīgā reljefa, tāpat arī sāļā jūras vēja, šēru, ziemeļu nakšu un vētru garšu. Vairāk pirmajos krājumos, kur „ziemeļos staigā īstie lūši ar uztrītiem nagiem / un sapņainām acīm. Ziemeļos, kur diena / raktuvē dzīvo dienu un nakti” (25), var atrast pirmatnīgus dabas elementus un mirkļus (gadalaiku grieži visā to sāpīgajā skaistumā). Savukārt vēlīnākajā dzejā lasītājs atradīs pārlaicīgu, mitoloģisku viedumu, kuru vietumis „taranē” mūsdienīgu nojēgumu lietojums. Ar gadiem T. Transtremera dzeja kļūst arvien komplicētāka, vērienīgāka, dzejnieks vairs neuzturas tikai ziemeļu robežās, bet top daudz globālāks, ja tā var teikt, ceļojot telpā un laikā. Viņa dzeja ir ceļojums – sevī, ar sevi, gan uz āru vērstā – dreifēšana pasaules neizzināmībā un mainībā. T. Transtremera dzejoļi visdrīzāk nebūs piemērotākā lasāmviela liegiem jūnija vakariem, saules cauraustām dienām, toties tagad, rudens tumšākajā laikā labi iederēsies „Laikapstākļu glezna” (lasiet oktobrī), „Novembris ar lepna kažoka niansēm” ( novembrī), „Epilogs” ( decembrī) utt. Uzsākot lasīt T. Transtremera dzeju, jārēķinās, ka var sastapties ar šķietamu pretestību, nepakļāvību un pat – grūti izskaidrojumu smagumu. It kā dzejoļi liegtos tapt lasīti, pretotos „atšifrēšanai”. Tomēr attiecīgajā zvaigžņu konstelācijā, nē, drīzāk īstajā dvēseles stāvoklī izdodas atrast „atslēgu”, piemēram, atsevišķu dzejoli vai vienu veselu krājumu – un tad šī dzeja ar visu savu noslēpumainību, smagnējību tomēr pakļaujas lasīšanai. Protams, „īstais dvēseles stāvoklis” ir absolūti nedefinējams lielums, tā var būt nopietna pārejas situācija, pamatīguma un piesaistes meklējumi, bet arī – melanholiskas rudens novakares, tumsa un vēja auri. Paiet laiks, kamēr izdodas uztaustīt īsto „sarunas tematu” ar Tomasu Transtremeru un viņa lirisko dubultnieku, taču tad seko garīga „saslēgšanās” un ieiešana dziļākajos dzejas kambaros un alkovos, aizklātos ar smagu, tumšu drapēriju...