Academic Centre
+
Ingas Gailes "Migla" apliecina 90. gados dzejā ienākušās paaudzes briedumu. Krājuma būtību raksturo subjektīvais pasaules tvērums ciešā vienotībā ar sociālajām norisēm – ierasto sievietes kā dzejas cilvēka tēlu I. Gaile tiecas vispārināt, cenšoties atteikties no individuālās dzīves lomas (sievietes) un vēloties daudz lielākā mērā būt objektivizēts cilvēks. Tā veidojas neizskaistināta savas valsts sociālā klimata un nacionālās identitātes redzējuma talantīgs izgaismojums, taču krājuma spēks atklājas tieši I. Gailes spējā runāt par mūsdienu sociālajām aktualitātēm, izgaismojot tās caur vēstures prizmu. Vardarbība, sievietes loma, iekāre, paaudžu un līdzcilvēku attiecības u. c. tēmas tiek tēlotas visai tieši, dažbrīd neiztiekot arī bez kāda pazeminātās leksikas vārda. Tas attaisnojas, jo krājuma nosaukumā ietvertā ideja par miglas dominanci dzīvē, dažādos sabiedriskos uzskatos un izteiksmes veidā tik tiešām pieprasa skarbu intonāciju un poētiskos tēlus. Bet dzejniece talantīgi izgaismo arī zināmu pretmetu, kas piemīt cilvēkam – jebkuros apstākļos un par spīti visam cauri jaušas cerība par eksistences jēgpilnu esamību, kas asociatīvi tomēr sakņojas kādos arhetipiskos priekšstatos par (sievietes) dzīves vērtībām; varbūt tāpēc lasītājs pieņem un saprot krājuma poētisko tiešumu.
-
I. Gailes dzejas tēmas un izteiksme nav mainījušās, taču tiešums un patiesums, kas konsekventi iziriet no poētiskā brieduma, sašaurina poētisko tēlainību. Kaut arī iepriekšējos krājumos dzejniece vairāk koncentrējās uz individuālo, dzejas cilvēka "es", tas tik un tā ļāva viņai paplašināt poētikas robežas, spēlēties ar tēlainām detaļām, kas varbūt kalpoja tikai par ornamentu, taču darīja to spēcīgi un pārliecinoši, radot noteiktu dizainu – I. Gailes stila reprezentu. Vai briedumā cilvēks vairs neredz pumpuru sprāgšanu, nedzird viļņu šalkšanu? Gribas domāt, ka redz un dzird, bet tas, izrādās, vairs nav svarīgi... Protams, detaļu pārbagātībā var apmaldīties, tā nekādi nepalīdz krājuma konceptuālajam tiešumam, bet varbūt poētiskajai realitātei ar tematisko patiesību vien nepietiek? Tāpat nevar droši apgalvot, ka I. Gailei izdodas izvairīties no "iekļūšanas" t.s. sieviešu jeb femīnās dzejas kategorijā: nu jau vairāk nekā simts gadus sievietes literatūrā cenšas norādīt, ka viņas arī ir cilvēki, nevis tikai kādu ierasto lomu nesējas. Vai dzejniecei izdodas šo problemātiku kaut kā atrisināt vai viņa tikai norāda uz to? Krājuma noslēgums liecina, ka lielā mērā neko mainīt nav iespējams, jo dzejas sieviete paliek mātes lomas ietvarā, un tikai tajā viņa rod cerību, kas krāsota varbūt mūsdienu situācijai neraksturīgā, bet tomēr tradicionāli kristietiskā tonī. Un patiesībā bail domāt, kas notiks, ja dzejniece ies tālāk pa šo ceļu. Cerams, viņa mainīs virzienu, jo "Migla" pavisam noteikti ir virsotne tam ceļam, kurš konsekventi attīstījies caur visiem četriem dzejnieces dzejkrājumiem.
Plašāka recenzija:
Ceļš cauri miglai
