Nevar arī noliegt, ka šis gads ir bijis īstens dzejas gads – tik daudzi dzejas krājumi ir devušies pie lasītājiem, un tas tikai priecē. Joko Danno un Džeimsa Hopkinsa simultānās dzejas mazgrāmatiņa „snaudošais tīģeris sapņo par rīgu” kopā ar Ingas Gailes un Kārļa Vērdiņa ierunātu CD, kuru muzikāli apbrīnojami precīzi un trāpīgi papildina Ievas Mežagailes atskaņotā kokle, ir patīkams un atsvaidzinošs pārsteigums pārējo dzejkrājumu vidū. Patīkams tādēļ, ka neparasts, un pārsteidzošs –, jo paver jaunas dzejas transformāciju iespējas, ja tādas patiešām ir vajadzīgas. Simultānās dzejas paņēmiens nav nekas jauns. Tā saknes meklējamas Dienvidāzijā 6. gadsimtā Rāmajānas un Mahābhāratas lasījumos, kur vienlaicīgums bija veids, kā atklāt tēlu gan redzamos, gan iekšējos slēptos rakstura elementus, proti, lai tādā veidā runātu par sakrālā (un profānā) dažādiem slāņiem un izpratnes iespējām. Lielā mērā tas ir dualitātes, divdaļības atklāšanas veids, kuru sanskrita pētnieks Jigals Bronners (Yigal Bronner) dēvē par bitekstuālu[1] paņēmienu. Iespējams, ideju par dualitātes (slēptā un redzamā) atklāšanu no Austrumu filozofijām pārņēma dadaisti, kuri 20. gadsimta sākumā radīja simultāno dzeju, kas izauga no skaņu dzejas tradīcijas. Tristans Carā simultāno dzeju pasniedza kā vienu no skaņu dzejas paveidiem, kas īstenojās kā dažādu valodu, ritmu, tonalitāšu un personu vienlaicīgs lasījums. Var tikai iztēloties, kādu kakofoniju šāds lasījums radīja, bet dadaistiem tas noteikti piestāvēja. Turklāt dadaisti izcēlušies ar apbrīnojamu spēju savas aktivitātes ietērpt skaistos ideju vārdos. Tā Hugo Balls rakstīja: „Simultānajam dzejolim ir saistība ar balss vērtību. Cilvēka runas orgāni reprezentē dvēseli, individualitāti tās klejojumos kopā ar saviem dēmoniskajiem pavadoņiem. Trokšņi reprezentē pamatu – neartikulētu, postošu, izšķirīgu. Dzejolis tiecas izskaidrot faktu, kuru cilvēks ir ierijis mehāniska procesa rezultātā. Tipiski kompresētā veidā tas norāda uz vox humana (cilvēka balss) konfliktu ar pasauli, kas apdraud, ievilina sevī un iznīcina to; pasauli, kuras ritms un troksnis ir nenovēršams.”[2] Apvienojot Austrumus un Rietumus, Joko Danno un Džons Hopkinss piedāvā savu skatījumu uz simultāno dzeju: varbūt tas it nemaz nav saistīts ar kādas slēptas identitātes atklāšanu, nedz arī ar kakofoniju, kurā atklājas cilvēka balss un pasaules konflikts. Mazā grāmatiņa ar divpadsmit dzejoļiem un nepretenciozi melnbaltajām Lauras Feldbergas ilustrācijām ir kā snaudošs tīģeris – nesola neko lielu un iespaidīgu, bet tas ir maldinoši. Īpaši, ja daudz lielākā mērā koncentrējas uz CD ar balss un mūzikas suģestiju, nevis uz tiešu un nepastarpinātu dzejoļu lasījumu. Tīģeris – nelielās grāmatas milzīgās potences – var ierīt nemanot vairāku iekšēju sarežģītu saplūsmes procesu rezultātā. Pirmkārt, oriģinālā  dzejoļi rakstīti angļu valodā, tādā veidā reprezentējot  šīs valodas telpas iespējas attiecībā pret simultāno dzeju. Tomēr angļu mēle ir tikai satikšanās vieta – tāda kā pietura vai uzgaidāmā telpa, kurā satiekas amerikānis un japāniete. Tātad, otrkārt, lai gan dzejoļi oriģināli rakstīti Rietumu pasaules valodā, tajos savienojas strukturētās pasaules izpratnē ne tikai divas kultūras, domāšanas veidi un (pirmpamatos) divas runas un rakstu valodas, bet pat ģeogrāfiski polāras pasaules malas. Lai gan japāņu dzejniece Joko Danno izvēlējusies rakstīt tikai angļu valodā, viņas japānisko domāšanas un pasaules uztveres veidu dzejoļos nodod tādi tēli kā lotoss (kas vienmēr asociējas ar austrumniecisku domāšanas veidu), zivs (visi taču zina, ka japāņiem ir savas zelta karpas), akmens dārzi (reliģisko filozofiju vizuāls reprezents) u. c. Pietrūkst tikai ziedošu ķiršu, lai atklātu lasītāja – šoreiz padevīgā recenzijas autora – stereotipus par Japānu, tomēr tie ir tikai acumirklī visvieglāk prātā atsaucamie piemēri no grāmatas.  Konceptuāli  Joko Danno un Džeimsa Hopkinsa dzejoļi ir atšķirti viens no otra – J. Danno teksti drukāti slīprakstā, bet Dž. Hopkinsa – klasiski taisni. Tādā veidā pat bez piepūles un iepriekšējas sagatavotības iespējams iezīmēt abu dzejnieku darbu atšķirības. Joko Danno ir daudz filozofiskāka, daudz tēlaināka  – arī tādā veidā, kas  var palikt attālināti svešs, ja nav pietiekami plašas  kultūras/-u zināšanas: „aste pašas mutē/ riņķojot apkārt/ nezinot, kā norīt/ pati savu pasauli” (29. lpp.) Džeimss Hopkinss savukārt ir daudz globālāks un Rietumu filozofijai pietuvināts – tā ir konkrētāka, uz secinājumu vai aforismu balstīta dzeja, kas konkrētajās izpratnes robežās tomēr operē ar nenoteiktību: „nav vajadzības steigties/ pāri upei/ viss nepieciešamais ir tepat” (25. lpp.) Angļu valodā frāzei ir vēl lielāks nenoteiktās konktrētības svars: „everything you need is here” (24. lpp.) Var uzdot jautājumu, kāpēc gan tikai vienam dzejolim pievienots oriģinālvariants? Tāpat – vai melnbaltas ilustrācijas ir tādēļ, lai grāmatai lētākas izmaksas? Retoriskie jautājumi nemaina to, ka materiāli uztveramā grāmatiņas puse nesvarīgi izplēn dzejas atmosfēras aizraujošajā plīvurā. Tikai viens jautājums zināmā mērā neatkāpjas – vai daudz lielāku simultānās dzejas pakāpi (saplūsmes rezultātu) nevarētu panākt, ja netiktu iezīmēts, kurš no dzejniekiem rakstījis kuru dzejoli? Uz šo jautājumu atbildi var atrast (it kā pastarpināti), ieplūstot dzejā vai tās materializācijā caur balsi un mūziku. Tā nonākam līdz trešajam grāmatas aspektam, proti, atklājas, ka grāmatas simultānums ir mazliet fikcija, jo, šķiet, ka dzejnieki (vai arī tā ir Latvijas izdevēja izpratne?) apzināti vēlējušies uzsvērt kādu dualitātes aspektu, bet ne kultūru  atšķirību. Tā ir sievišķās un vīrišķās balss dualitāte, to diferencētais skanējums, kas iezīmē atšķirīgas drukas lietojuma problēmu. Tātad – kādā dzejas uztveres (nav svarīgi – lasīšanas vai klausīšanās) posmā kļūst skaidrs, ka Joko Danno dzeja tapusi, daudz vairāk piemērojoties Džeimsa Hopkinsa „balsij”, kas nozīmē, ka simultānums šajā gadījumā nav vienlīdzība, bet varbūt pat daudz svarīgāk – kopā būšana. Pat ja tajā ietverta piemērošanās, pakļaušanās (kā sievišķā elementa pamatiezīme), uzmanību pievērst tam nav svarīgi – vienkārša, priekpilna, rezultātu radoša kopā būšana top par Joko Danno un Džeimsa Hopkinsa dzejas veidošanas un pat uztveres atslēgu. Tas ir dzejnieku gan viena otra, gan dzejas pasaules neierobežotās telpas izzināšanas un atklāsmes dzejkrājums, kurā svarīgi, kā paši dzejnieki intervijā[3] atzinuši, nevis simultānuma rezultātā apzināti sasniegt harmoniju, bet gan atrisināt uzskatu, pasaules uztveres, kultūru, ģeogrāfisko un pat bioloģisko robežu konfliktu, nonākot tādā punktā, kurā divi dzejoļi neatkarīgi no visiem šiem elementiem var savienoties, var skanēt vienā balsī vai arī iedvesmot dzejniekus šāda rezultāta sasniegšanai. Harmonija tādējādi rodas kā blakusprodukts, kas veido simultānumu, kurā daudzbalsība, kā jau dadaists Tristans Carā sen atpakaļ norādīja, nemaz netraucē. Ceturtkārt, jāuzsver, ka šo dzejoļu pārcelšana latviešu valodā un savienošana ar mūziku tiem piešķir vēl kādu trešo dimensiju. Ikviens taču zina, kā izskatās iņ–jaņ simbols – divi pretstati savienojas, iekožas viens otram astē un tos apver aplis. Grāmatas „snaudošais tīģeris sapņo par rīgu” autori ir iņ un jaņ – pretmeti, kas iekodušies viens otram astē. Savukārt ietvars un aplis ir latviešu valoda un latviskā skaņa – kokle. Tādā veidā savienojas, iespējams, nesavienojamais. Lai gan ikvienam saprātīgi domājošam cilvēkam ir skaidrs, ka kultūrai robežas un ierobežojumi nepastāv, tāpēc šāds savienojums ir tikai likumsakarīgs vēlmes būt kopā galarezultāts, kas ļauj snaudošam tīģerim sapnī redzēt Rīgu.

 

 

---

[1] Par to sīkāk Bronner, Y. Extreme Poetry. The South Asian Movement of Simultaneous Narration (South Asia Across the Disciplines) – Columbia University Press, 2010./typo3/ [2] Ball, H. Simultaneous poetry. Pieejams: www.vintagevenus.com.au/bohemia/anti/dada/dada-perf/simpoet2.htm (03.10.2012.). [3] Konste, A. Konflikts, kas veicina harmoniju. Saruna ar dzejniekiem Džeimsu Hopkinsu un Joko Danno. Pieejams: kultura.delfi.lv/news/books/konflikts-kas-veicina-harmoniju-saruna-ar-dzejniekiem-dzeimsu-hopkinsu-un-joko-danno.d (01.10.2012.).