Pulkstens ar dzeguzi laiku mākoņos sit. Dzeja

*** atveru acis  drīz snigs septiņpadsmit mēs bijām sākumā pulkstens ar dzeguzi laiku mākoņos sit noplūkta rudens garša jūra kā kautrīga meitene pustumsā māj naksnīgas spuldzes mēlē miegains kastaņlapas atspīdums te reiz jau būts aizveru acis drīz snigs *** aiz tās miglas kas nav sākusi velties aiz tās miglas tu lēniņām nāc bet pagaidām es vēl nemāku steigties un sauli tik bieži man aizpogā prāts  aiz tās miglas kas nav sākusi velties aiz tās miglas tu lēniņām nāc reiz aizmirsties lika reiz pelnīti smieties aiz tās miglas kas nav sākusi velties aiz tās miglas tu lēniņām nāc lai ieietu sevī ir vajadzīgs stāds *** viss ir tik vienkārši. reizē ar tevi no lietus paglābjas klusums. tu iespraud man matos pēdējo rudens puķi un elpo un mīli, un noglāsti. kapsētas zvani ir tīri, sidraba krusti sen pakausī velti. tā vienkārši. ir tādi ceļi, kas sākumā nešķiet pat ceļi, vien iemīlot tie top bezgala viegli un balti. tā vienkārši. *** kad klusē Ieva kāds vienmēr izrādās gudrāks un zirgu krēpes naktī melnā neapliecina pretējo kad klusē Ieva runā čīkstošais vēdlodziņš kam vakarzāļu un kāda elpas smarža kad klusē Ieva slēdzene pagriezta uz otru pusi laiks laužas durvīs un atbildes neput kad klusē Ieva drīz modīsies jautājums *** gribēju izvārtīties rasā sanāca vien lielā baiba un mazā baiba pa ceļu slāj andžs un krists un ēķis un viņiem visiem mutes ir un neklausa viņus kreisās kājas jā arī ar tādiem dievs sarunājas un resnā meitene ko saules mākti zēni zākā tā arī dievu zin jo ir reiz vizinājusies tā viņa bārdā *** kāds atstāja dzidru mēness taku un stiprus kuģus noliku bērniņu gulēt gravas malā starp saulēm divām starp kazu tāltālā miestā kāds kaut ko saberza piestā te esmu nu āboļošanās  došanās kastaņos *** man patīk tās degvielas uzpildes dienas kad ieeju stacijā kā dievnamā viena izvēlos biezāko hamburgeru trešo bildi no augšas uz labējās sienas un lēnām ar baudu notiesāju to *** šodien satiekot pēc izcirtuma pēc meža klajuma smaržo smaržoja un smaržos mans tēvs tur ganu dienas pavadīja viņš kā zēns un sapnim katram bij tur sava vieta pēc izcirtuma pēc meža klajuma  smaržo smaržoja un smaržos mans tēvs *** mūžīgas un cerību pilnas ir bijušas tavas ciešanas un ilgas tavas ak kungs kamēr es stāvēju ezera kreisajā pusē un gaidīju laiku kurš bija piebriedis pilns kā govs tesmenis kā asmens kā atvars kā akmens kaut kas atdalījās nost un sašķīda smieklos tūkstoš ak kungs un tad es pametu savas kājas kā karā reiz un miera laikā tagad daudzi atglaudu matus no pieres un saskatīt mēģināju to kurš glezno bez mitas ak tas kurš esi tik skaists tu esi tad kad saliec rokas un otas uz manis