PAR METĀLU UN „JAUNĪBU” DEVIŅDESMITAJOS: „neformāls burziņš”, atzīmējot „Jelgava 94” izdošanu

Vakara gaitā brīžiem radās iluzors iespaids, ka viss notiekošais ir vismaz 10 gadus senāka pagātne, jo grāmatas prezentācijas pasākuma atmosfēra atsauca atmiņā kādreizējos smagās mūzikas koncertus nelielos klubos – „Kabatā”, „Depo” un dažos vēl marginālākos iestādījumos. Pustumsa, maza skatuve, daudz, daudz cilvēku, burzmas dēļ apgrūtināta pārvietošanās un sarunas iespējamas, vien cenšoties pārkliegt dārdošo mūziku. Pasākumu atklājot, apgāda „Mansards” vadītājs Jānis Oga minēja, ka grāmata ir gluži „jauna lappuse latviešu literatūrā”. Tas esot darbs, kurā sajūtams ne vien laikmets, bet arī tā smaržas, skaņas. Un ilgas. Atzīmējot grāmatas iznākšanas faktu, tās autors saņēma arī gaužām simbolisku dāvanu no domubiedriem – „zobenu”. Tālāk vārds tika dots pašam autoram – J. Joņevs īsi ieskicēja grāmatas tapšanas fonu. Izrādās, iecere briedusi jau vismaz gadus desmit, jo „kā jebkurš briļļains jauneklis” viņš sapņojis par grāmatas uzrakstīšanu. Taču pamatā grāmata tapusi pēdējo divu gadu laikā. Jauno autoru vadījusi iecere iemūžināt momentus. Un jaunību. Tomēr gribētos atzīmēt, ka esošajiem un potenciālajiem lasītājiem droši vien romānu „Jelgava 94” nevajadzētu uztvert kā sastingušu „pieminekli” vai rezignētu nostalģiju – vēstījums dziļākajā būtībā neattiecas uz deviņdesmitajiem gadiem vien, bet arī uz visiem tiem, kuri vēlas justies jauni. Tā ir grāmata par jaunību, esamību deviņdesmitajos gados jeb, kā tiek vēstīts grāmatai veltītajā Twitter kontā: „„Jelgava 94” ir grāmata par to, kā būt 1) jaunam; 2) deviņdesmitajos; 3) metālā”. Klātesošajiem bija iespēja dzirdēt nelielu fragmentu no jaunās grāmatas paša autora lasījumā. Fragments vēstīja par to, kā garmatainajiem, neformālajiem puišiem veicās ar automašīnu „nobalsošanu” uz ceļa. Jāsaka, lasījums klausītājus aizrāva, vairākkārt izskanēja smiekli vai klusinātas oponentu piebildes no zāles aizmugures – no tiem, kuriem „metāls sirdī”, iespējams, savulaik licis justies atšķirīgi vai arī simpatizējušas citas metāla grupas. Visnotaļ priecēja, ka šajā īsajā fragmentā varēja sastapties arī ar kādu kultūratsauci – viens no jauniešiem izbrien no ceļmalas pļavas, sapinies zālēs, smilgās kā tāds karalis Līrs – šādi elementi noteikti patīkami atsvaidzina grāmatas tekstu, kurā dominē brīvdomīgo, alternatīvo metālmūzikas cienītāju, pusaudžu tēlojums – klaidā izlaistiem matiem, tērpušies sadriskātās biksēs, melnos T-kreklos ar „draudīgiem” tumšu noskaņu zīmējumiem un grupu logo, apkārušies ar metāla rotām, viņi šķietami „spītē” un izaicina visus garlaicīgi „normālos”, konvencionālos, „mietpilsoniskos”. Saglabājot pašai grāmatai tik labi atbilstošo „neformāla burziņa” atmosfēru, prezentācijas noslēgumā ar pāris skaņdarbiem uzstājās „Malduguns”, vokāli instrumentālais vecās skolas death metal stila ansamblis, sniedzot autentisko muzikālo fonu – stilistiski un idejiski saskanīgu ar grāmatā pieminēto muzikas stilu. Pagaidām, kamēr vēl pati grāmata tik tikko vien iesākta lasīt, tik un tā apziņā rodas uzplaiksnījums, ka latviešu literatūra tiešām ir ieguvusi vēl kādu jaunu, interesantu šķautni – prozas tekstu, kas raksturo noteiktu „laikmetu” un kādas paaudzes konkrētas daļas meklējumus, izpausmes, ilgas un ceļus – gan Jelgava-Rīga, gan arī gluži citos maršrutos. Un šajā gadījumā kā „vienojošā filozofija” kalpo tieši aizraušanās ar smago mūziku un interese par to.