Latviešu iztēles labirints – no pagultes līdz zvaigznēm. Purpura karaļa galmā

Fragments no konkursa relīzes: „Labākie darbi tiks publicēti kopējā latviešu autoru fantāzijas, fantastikas un šausmu stāstu krājumā.” „Purpura karaļa galmā” gan tiek saukts par fantastikas un fantāzijas stāstu krājumu, tāpēc lēšu, ka šausmu stāsti mums laikam īsti nepadodas, lai gan Didža Sedlenieka „Cūka” un Santas Braučas „Kaimiņiene” lieliski iederētos šajā kategorijā. Stāsta „Cūka” beigas varētu uzskatīt par šausmu stāsta cienīgām, lai gan man personīgi tās likās diezgan uzjautrinošas. Latviešiem līdz šim fantastikas žanrā nav izdevies radīt īpaši daudz kvalitatīvu daiļdarbu, tomēr „Purpura karaļa galmā” varētu būt ļoti veiksmīgs sākums jaunai ērai mūsu literatūrā. Jau kopš mūsu tautas nesenajiem literatūras sākumiem esam pazīstami kā „zemnieku bēdu” un izteikti reālistiskās literatūras autori. Es, protams, nenopeļu latviešu literatūru – lai gan latviešu tauta nav liela, tajā bija un ir ļoti daudz literāro ģēniju, kuru sarakstītie darbi pelnīti tiek uzskatīti par izciliem. Tomēr man kā fantastikas žanra cienītājai vienmēr pietrūcis fantāzijas lidojuma un sapņu nereāluma valdzinošās klātbūtnes latviešu literatūrā. Manuprāt, pie reālisma pieradušajiem lasītājiem nāktu tikai par labu pašu tautiešu sarakstītu fantastikas darbu lasīšana – varbūt arī mūsu zaļajos mežos un mazajos pauguros noslēpies nākamais Stīvens Kings vai Sūzena Kolinsa, kuri nepacietīgi gaida latviešu lasītāju saucienu pēc stāstiem, kuros nepastāv loģika, fizikas likumi un cilvēkiem pierē izlīdusi trešā acs. Grāmatā ir pavisam 16 stāsti, ko sacerējuši 13 (lieliskākais skaitlis pasaulē) autori, no kuriem lielākajai daļai šajā grāmatā iekļautais daiļdarbs ir pirmais, kas vien ticis publicēts cietajos vai mīkstajos vākos iesietās papīra lapās. Didzis Sedlenieks, Dace Znotiņa un Ilze Eņģele ir tie autori, kuri īpaši pagodināti – grāmatā katram no viņiem ir divi stāsti. Lai gan kvantitāte ne vienmēr ir kvalitātes rādītājs, šajā gadījumā princips „jo vairāk, jo labāk” ir attaisnojis cerības. Didža Sedlenieka „Kvarku pavēlnieks” ir meistarīgi veidots stāsts, kurš sevī ietver neparastu sižetu – zelta zivtiņas noķeršana un citplanētiešu iebrukuma apvienojumu, tomēr kopumā daiļdarbs šķita nedaudz samākslots. No šī autora diviem piedāvātajiem stāstiem man labāk patika „Cūka” – īss darbs ar iespaidīgām beigām, lielisks šausmu stāstiņš, kurš atšķirībā no iepriekšējā autora darba nav piemērots lasīšanai bērniem pirms miega. Dace Znotiņa savos stāstos pievērsusies pasaku motīviem – princešu meklējumi pēc īstā krupja un mājas gariņa bezzeķainās nedienas liek pasmaidīt. Tomēr, lasot stāstu „Glābiņš”, nepamet sajūta, ka darbs rakstīts pēc pasūtījuma. Ilze Eņģele stāstā „Punkts pie apvāršņa” spēlējas ar laika/sapņa fenomenu – vai iespējams atgriezties pagātnē un novērst katastrofu? „Purpura karaļa galmā” šis ir pirmais stāsts, kurš pēc sižeta nedaudz atgādina dažu “Holivudas filmu” atstāstus. Man gan ir grūti definēt, vai tas ir labi, jo stāsta fināls izskatās mazliet neiederīgs – trūkst traģikas. Par laimi loģikas trūkums tiek kompensēts ar nākamā stāsta finālu. Stāsts „T-persona” ir viens no tiem darbiem, kurā saskatu lielu potenciālu romānam. Līgas Ezeras stāsts „Zemes smarža” ir ļoti emocionāls – tajā apskatītas jaunas sievietes ciešanas tuvā, tomēr svešādā pasaulē. Šis darbs vedina uz pārdomām par cilvēku tumsonību, reliģiskajiem uzskatiem – cik ļoti tos iespaido sabiedrība, kurā dzīvojam. Mežs, depresija, mistiska nāve – „Kaimiņiene” ir darbs, kuru līdz galam neizpratu, tāpēc to ir grūti novērtēt, tomēr Santas Braučas stils pievelk. Vilis Kasims ir radījis nākotnes vīziju par sabiedrību, kura nav spējīga just – emociju blašķītes (gluži kā kontrabanda) tiek glabātas nevienam nevajadzīgā grāmatu veikalā. Šo stāstu grūti nosaukt par pabeigtu – attīstot ideju, autors varētu sižetu izvērst daudz plašāk, varbūt mēs tiktu aplaimoti ar ārkārtīgi interesantu zinātniskās fantastikas romānu. Izlasot pirmās trīs rindiņas no Santas Senkānes stāsta „Ledus”, rodas priekšstats, ka šis gabals būs kas līdzīgs „Krēslai”. Milzīgs bija mans atvieglojums, kad nekas tamlīdzīgs nenotika. Ļoti sirsnīgs un aizkustinošs stāsts par to, kā mīlēt cilvēku bez jūtām. Guntis Eņģelis ir autors vienam no maniem mīļākajiem stāstiem krājumā – „Krātiņs”. Sižets ir lielisks – kolonizatoru sūrā likteņa ironija. Šis darbs ir kārtējais, kurā saskatu talantu! Kristīnes Zutes darbu „Stāsts par kādām beigām” var raksturot ar pašas autores vārdiem: „Rakstnieku fantāzijas radītās šausmas nav pielīdzināmas tām, ko cilvēki spēj sagādāt cits citam.” Skaudrs reālisms ar dažiem fantāzijas elementiem. Šis, iespējams, ir tas stāsts, kas izraisa vislielāko žēlumu par dzīves netaisnību pret cilvēkiem, kuri to nav pelnījuši. Armanda Skuteļa „Kritusī zvaigzne” – šis stāsts noteikti patiktu cilvēkiem, kuri interesējas par dažādu pasaules daļu iezemiešiem, to kultūru un... citplanētiešiem. Šāds interešu apvienojums gan varētu nebūt bieža parādība, tomēr stāsts ir radīts tieši šādai auditorijai. Līgas Sproģes „Raiannonas turnīrs” ir valodas ziņā viskvalitatīvākais stāsts šajā krājumā – detalizētie zālīšu un sveču liešanas apraksti, krāšņās dabas ainavas kombinācijā ar interesanto darbības attīstību veido nesamākslotu un viegli uztveramu daiļdarbu, kuru izlasot, kārojas pēc tikpat sulīga turpinājuma. Lai gan Artūra Dedža „Snaudas eksperta” sižetā vērojamas dažas nepilnības, kopumā stāsts ir ļoti labs – lasīju to ar patiesu interesi. Ja kādā jaukā dienā tālā nākotnē Latvijas ekonomika būs atkopusies tik tālu, lai mūsu režisori varētu uzņemt pasaules līmeņa zinātniskās fantastikas filmas, šis stāsts varētu kļūt par daudzsološas filmas scenārija pamatu. Tomēr visgardākais kumoss ir Arņa Bukas stāsts „Purpura karaļa galmā”. Valoda, sižets, tēli, kompozīcija – viss liecina par autora meistarību. Izlasot šo stāstu, aptuveni piecas minūtes var palikt, blenžot sienā. Ne velti šī stāsta nosaukums rotā arī pirmā latviešu autoru fantāzijas un fantastikas stāstu krājuma vāku – domāju, ka neesmu vienīgā, kura uzskata šo stāstu par kvalitatīvāko no visiem, kas atrodami starp mākslinieka Artūra Bērziņa talantīgi veidotajiem grāmatas vākiem. Kopumā „Purpura karaļa galmā” ir attaisnojis fantāzijas literatūras cienītāju cerības – grāmatu lasīju ar patiesu baudu un aizrautību. Esmu ļoti apmierināta un gandarīta, ka arī Latvijā ir autori, kuru sacerētie stāsti varētu mēroties spēkiem ar pasaules dižgaru sacerējumiem. Protams, stāstus savā starpā ir grūti salīdzināt – tā ir gaumes lieta. Kādam tuvāki būs citplanētiešu piedzīvojumi, cits sajūsmināsies par raibajām pasaku parafrāzēm, vēl kādam tuvāki būs asāka sižeta darbi, bet skaidrs ir viens – pat ja fantastikas žanrs nav sirdij mīļš, grāmatā tiks atrasts tīkams teksts. Protams, ne visi stāsti ir vienlīdz kvalitatīvi (gan formas, gan satura ziņā), tomēr šis sākums latviešu fantāzijas un fantastikas stāstu ēras uzplaukumam liek cerēt, ka labākie teksti mums vēl ir priekšā.