Academic Centre
Konferenci ievadīja pats Ojārs Vācietis, noskandēdams pāri Rīgas domes Sēžu zālei savu dzejoli „Pieburšana”. Lai arī pastarpināta ar video palīdzību, dzejnieka klātbūtne iedvesmoja visus Vācieša vārdā sapulcējušos. Izvēlētais teksts savukārt piesaistīja kopējo noskaņu valsts pētījumu programmai „Nacionālā identitāte”, kuras ietvaros konference tika rīkota. Konferences atklāšanas uzrunas piedāvāja visdažādākos variantus par Ojāra Vācieša laikmeta robežām. Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieka Andra Amerika uzrunā pirmo, bet nebūt ne pēdējo reizi šajās divās dienās izskanēja Ludmilas Azarovas vārds. Nesen mūžībā aizgājušās dzejnieka dzīvesbiedres klātbūtne bija jaušama visu konferences laiku, liecinot, ka viņa pati nu ir apveltīta ar to lēni gaistošo nemirstību, kas pastāv kopīgi aizsāktā darbā un laikabiedru piemiņā un ko L. Azarova ilgus gadus bija nodrošinājusi Ojāram Vācietim. Tālākajās uzrunās kultūras ministre Žanete Jaunzeme-Gremzde nokrustīja kombināciju valoda-laiks-cilvēks par trīsvienību, VISC vadītājs Ģirts Vasiļevskis atgādināja, ka Ojārs Vācietis uzskatāms par jaunatnes dzejnieku, kurš „reiz uzminēja mūsu domas un tagad uzmin mūsu bērnu domas”, savukārt LZA prezidents Juris Ekmanis nosauca novembri par Vācieša laiku un pamatoja dzejas saikni ar zinātni. LU zinātņu prorektors Indriķis Muižnieks dalījās atmiņās par Vācieša jaunības laiku, kas pavadīts daļēji Latvijas Universitātē, bet vairāk ārpus tās, rakstot prozas darbu „Tās dienas acīm”, savukārt akadēmiķis Jānis Stradiņš, runājot Vācieša paaudzes vārdā, negaidīti kaismīgi aicināja klātesošos sekot dzejnieka paraugam, godīgi un maksimāli vērtējot savu laiku pēc cilvēciskuma mērauklas, jo, kā pierādījis Vācietis, arī nepareizā laikā ir iespējams teikt pareizus vārdus.
Pirmajā sekcijā konferences rīcības komitejas priekšsēdētājas Ausmas Cimdiņas vadībā referenti pievērsās vairākiem Ojāra Vācieša dzejas aspektiem, kas paliek nozīmīgi neatkarīgi no laikmetiem. LU doktorante Ilze Brēmere terminoloģiski komplicētā priekšlasījumā atsedza tiešām interesantas skatījuma iespējas uz Rīgas torņiem, jumtiem un citiem vizuālajiem tēliem caur Ojāra Vācieša un Ludmilas Azarovas dzeju. Nataļja Ļihina no Kaļiņingradas piedāvāja radošu interpretāciju par Vācieša dzejas žanrisko dabu, elpu aizraujošā skrējienā caur bestiārijiem, rudens paradoksiem un sagrautu pieminekļu elēģijām nonākot līdz pat bezdibeņa malai, no kura kāds raugās pretī (iespējams, Nīče). Sekoja LU doktorantes Anastasijas Vedelas referāts par dona Kihota tēlu Ojāra Vācieša dzejā, kurā sešu dzejoļu pārdomātā un dziļā analīzē tika atsegti Vācieša dzejā klātesošie diametrāli pretējie Kihota vērtējumi. LZA akadēmiķis, vēstnieks un tulkotājs Rauls Čilačava atgādināja klausītājiem par Ojāra Vācieša dzejas pasaules ārkārtīgi plašo amplitūdu tematiski tikpat plašā priekšlasījumā. Sekciju noslēdza LU profesora Valda Muktupāvela „muzikāli hermeneitiska etīde” ar pārskatu par dažādajiem žanriem, kuros komponētas dziesmas ar Ojāra Vācieša tekstiem. Ierobežotajā laikā V. Muktupāvels paguva demonstrēt un analizēt vairākus spilgtus piemērus no vairāk nekā 300 skaņdarbu klāsta, kas sacerēti kopš 20. gs. 50. gadiem.
Pēc kafijas pauzes un nesteidzīgas Ojāra Vācieša muzeja viesizstādes aplūkošanas (kurā varēja apskatīt gan tādas pārlaicīgas vērtības kā Vācieša vāktos minerālus un L. Azarovai dāvāto Rīgas bruģakmeni, gan vēsturiskas liecības, piemēram, Vācieša zīmētās mandalas un dažādu laiku grāmatu izdevumus, gan arī pavisam svaigu dzejas izlases eksemplāru) bija pienācis laiks otrajai konferences sekcijai, kuru atklāja Benedikts Kalnačs. Sekcija sākās ar spoži atmaskojošu, precīzu un visnotaļ saistošu garstāsta „Tās dienas acīm” lasījumu Silvijas Radzobes izpildījumā. Savukārt Roalds Dobrovenskis, taisnīgi sadalot savu uzstāšanos divās valodās ar „daļše latviski”, sniedza pārliecinošu un cilvēciski suģestējošu viedokli par Ojāra Vācieša atdzejojumiem krievu valodā un PSRS laika atdzejojumiem kā kultūras mantojumu, ko nevajadzētu pakļaut aizmirstībai. Sergejs Moreino, paguvis ierasties no lidostas, pieskandināja telpu ar priekšnesumu par tēmu „Ojārs Vācietis – līdzsvara figūra”, īpaša līdzsvara vietā drīzāk gan radot tīri labu iespaidu par Ojāra Vācieša „nastojajščij džazovij sving”. Kārlis Vērdiņš aktuālā, erudītā un elegantā referātā „Nevis kļava, bet kļavs” atsedza dzimumu lomu paradigmu nomaiņu PSRS literatūrā 60./70. gados un parādīja Ojāra Vācieša dzejoļu cikla „Dioptrijas” saikni ar šo procesu. Sekcija noslēdzās ar draudzīgu sveicienu literatūras pētniekiem no Ojāra Vācieša muzeja Ievas Ķīses personā.
Turpinājumā turpat Rīgas domē notika minireferātu virkne, saukta saruna „Laiks ir iedvesma... Ojārs Vācietis”, kuru ievadīja un strukturēja Guntars Godiņš. Tās sākumā vēstures pētniece Daina Bleiere iezīmēja vēsturisko fonu, kas iespaidojis dzejnieka daiļrades procesu, mijoties gaišās nākotnes idejām četrdesmito un piecdesmito gadu jaunradē ar sabiedrības un režīma kolīzijām. Turpinājumā dzejnieks Imants Auziņš skaidroja O. Vācieša daiļrades pamatprincipu – mākslas rašanos riska zonā. Dzejnieka radošā paaudze pozicionējas kā zaudētās bērnības paaudze, tādēļ tai pretrunu pārvarēšana ir bijis būtisks mākslas faktors. Leons Briedis, sekodams Imanta Auziņa atziņai par šodienas sabiedrības izklīdi, atklāja, ka O. Vācieša dzeja joprojām ir aktuāla, jo tai piemīt nacionālās pastāvēšanas un pilnveidošanās ideju dramatisms. L. Briedis izteica aicinājumu atdzejot O. Vācieša dzeju, tādējādi „ceļot” dzejniekam „pieminekli” un apzīmējot dzejnieka devumu par sirdsapziņas tīrības mērauklu. Savukārt rakstnieces Gundegas Repšes runa atklāja laikmeta nežēlību pret dzejnieku, kurš, varas dēļ maksādams ar dzīvību, vienlaikus arī guva pravieša apmēru.
Atklājot O. Vācieša daiļrades iesniegšanos trimdas literatūrā, Valters Nollendorfs nošķīra trimdas dzejnieku iespējas aptvert literatūru no literatūras izziņas apvāršņiem padomju Latvijas dzejnieku vidū, akcentēdams trimdinieku paaudzes atbildību apzināt padomju Latvijas literāro situāciju. Neraugoties uz iespējām tvert literāro dzīvi plašumā, trimdiniekiem bieži radās grūtības izprast „augsni”, no kuras „izauga” padomju latviešu dzeja, tomēr, kā V. Nollendorfs apliecināja, O. Vācieša dzejas spēks ir spēja „izlauzties cauri cietajai zemei”. Turpinot tēmu par O. Vācieša daiļrades vietu trimdas literatūrā un nedaudz atsvešinoties no iepriekš pausto runu taisnvirziena kustības, dzejnieks Juris Kronbergs atklāja, ka viņu O. Vācieša radošajā laikmetā spēcīgāk uzrunājusi Imanta Ziedoņa, Vizmas Belševicas, Jāņa Rokpeļņa, Ulda Bērziņa, Knuta Skujenieka un Māra Čaklā dzeja, savukārt O. Vācieša dzejoļiem nav līdz galam piemitis slīpējums, kas tos padarītu interesantus. Lai atsvērtu iepriekš minēto, J. Kronbergs piebilda, ka, protams, ir arī izņēmumi, kas spēj saistīt ar dramaturģisku iedarbīgumu.
Izdalot šajā sarunā atdzejotāju attieksmi pret O. Vācieša dzeju, lietuviešu literatūras pētnieks Silvestrs Gaižūns atklāja, kādas semantiskas problēmas ir rodamas dzejnieka daiļrades atdzejošanas procesā, savukārt Reins Veidemans atklāja sešdesmito gadu situāciju igauņu literatūrā, iezīmējot O. Vācieša vietu igauņu kultūrā, kā arī atverot jautājumu par igauņu, lietuviešu un latviešu kultūras procesu apkopojoša vērtējuma trūkumu.
Nākamajā dienā Ojāra Vācieša unikālā dzeja un, par laimi, arī proza bija klātesoša Rīgas Latviešu biedrības namā, kur esošie un nākotnes akadēmiķi uzstājās ar lasījumiem paralēli divās telpās atkarībā no darba valodas. Līgo zālē akadēmisko lasījumu otro dienu atklāja Edgars Lāms ar plašu, rūpīgu analīzi par Ojāra Vācieša kā literatūras vērtētāja darbību un principiem. Skaidrīte Lasmane referātā „Ojāra Vācieša literārais kanons un interpretāciju konflikti” iezīmēja netradicionāla skatījuma iespējas uz Vācieša daiļradi, piedāvājot pamatīgu teorētisku arsenālu jēdzienu ‘kanons’ un ‘interpretācija’ izpratnei. Savukārt Viestura Vecgrāvja veiktā Ojāra Vācieša vēstuļu un publicistikas un Rakstnieku savienības kongresa materiālu analīze pārliecinoši atklāja dzejnieka pakāpenisko režīma ideoloģijas pārvērtēšanu periodā pirms (tradicionāli par lūzuma punktu uzskatītā) 1968. gada. Pirmo lasījumu daļu noslēdza Ausma Cimdiņa ar izjustu, dziļdomīgām atziņām bagātu skatījumu uz Ojāra Vācieša daiļradi disidentisma kontekstā.
Konferences sekciju starplaikā Līgo zālē notika Ojāra Vācieša dzejas izlases atklāšana. Grāmata, kuras sagatavošanā sava mūža pēdējo gadu darbu ieguldījusi Ludmila Azarova un kuru izdošanai sagatavojis apgāds „Zvaigzne ABC”, ir īpaša kā pirmā Ojāra Vācieša dzejas grāmata, kas iznāk „bez izrautām lapām”, tas ir, bez cenzūras svītrojumiem. Atklāšanas noskaņu veidoja ne tikai emocionāli un patiesi vārdi Azarovas un Vācieša piemiņai un epizodiska Vācieša pēdējās dzejoļu burtnīcas parādīšanās publikai, bet arī Vilis Daudziņš ar Vācieša dzejoļu vārdiem un Mārtiņš Brauns (spītēdams gripai) ar dievišķīgu klaviermūziku un mazāk dievišķīgu, bet izjustu vokālo sniegumu.
Turpinoties akadēmiskajiem lasījumiem, Valda Ķikāna priekšlasījumu par Ojāra Vācieša liriku ideāla un īstenības sadurā nolasīja Viesturs Vecgrāvis, priecējot klātesošos ar perfekti nostādītu balsi un precīzi uzsvērtajiem dzejas interpretācijas akcentiem. Protams, ideāla un īstenības sadurs lirikā un visās dzīves sfērās uztrauca ikvienu klātesošo – līdz ar to lasījums padevās arhetipisks. Ievas Kalniņas rūpīgo ieskatu Ojāra Vācieša garstāstā “Tās dienas acīm” un Ilzes Indrānes romānā “Lazdu laipa” “jaunās tagadnes” aspektā varēja pavadīt tikai ovācijas, jo tā bija īstena un kaislīga pievēršanās pētāmajam objektam, pat neskatoties uz Silvijas Radzobes iepriekšējā dienā nolasīto laikmetīgās literatūrpētnieciskās acs skatu uz Vācieša garstāstu “Tās dienas acīm”. Ingus Barovskis centās pārsteigt klausītājus ar Ojāra Vācieša un Velgas Kriles agrīnās daiļrades salīdzinājumu, atklādams, ka pašlaik viņš ir viens no vadošajiem dzejnieces pētniekiem. Elīna Kokareviča pētīja “Neparedzētas paralēles Ojāra Vācieša un Jura Kronberga 70. gadu dzejas sakarā”, ar ko praktiski šokēja un apdullināja jūtīgākus konferences dalībniekus: lietā tika likti traki vulgārismi un citi jēlību piemēri pasaules un abu latviešu dzejnieku daiļradē. Lēnīgu, bet pietiekami augsti vērtējamu punktu tradicionālajā Vācieša lirikas jaunpētniecībā pielika konferenču debitants Gvido Dzenis ar “Ceļa hronotopu Ojāra Vācieša agrīnās dzejas pasaulē”.
Konferences noslēdzošā daļā referējošie lielākoties pievērsa uzmanību tai Ojāra Vācieša daiļrades šķautnei, kas domāta bērniem. Sandra Okuņeva, prezentējot filoloģiski netipiskas diagrammas un shēmas, atklāja O. Vācieša bērnu dzejas krājumu struktūrveides principus; Austra Gaigala, pieticīgi apgalvojot, ka nav tomēr referātā izpaudusies tik plaši un dziļi, cik vajadzētu, tomēr sniedza ļoti skrupulozu O. Vācieša bērnu dzejas skaņas elementu analīzi, neatstājot vietu šaubām vai iestarpinājumiem. Savukārt Baiba Īvāne-Kronberga pievērsa uzmanību animācijas filmai „Kabata”, iespējams, mazliet pārdroši apgalvojot, ka filmu var „lasīt” tieši tāpat kā tekstu. Vai tādā gadījumā kino kā žanrs vispār būtu nepieciešams?
Diemžēl sēdē iztrūka Līgas Ulbertes referāta, tā par pēcpusdienas „naglu” kļuva LU Bioloģijas fakultātes studentes un topošās pētnieces Daigas Krieviņas referāts „Daba Ojāra Vācieša mākslinieciskajā interpretācijā”: caur literatūras nespeciālista skatījumu naivā un pat bērnišķīgā veidā klausītāji tomēr uzzināja, cik liels talants piemitis Ojāram Vācietim, spējot dzejā iekļautās dabas izpausmes precīzi un detalizēti saistīt ar šo izpausmju zinātniski pierādīto dabu. Pārfrāzējot referentes jautājumu, vai sēklas kļūšana par augli ir likumsakarība vai brīnums, varam tāpat jautāt: vai cilvēka kļūšana par dzejnieku ir likumsakarība vai brīnums? Vai Ojāra Vācieša dzejnieciskā būšana ir likumsakarība vai brīnums? Atbildes vietā jānorāda: ja tiek organizēta tik informatīvi bagātīga, interesanta un daudzveidīga dzejniekam veltīta konference, tad nekas cits kā vien brīnums tas nevar būt!
Ojāra Vācieša literārā mantojuma aktualizēšanas pasākums noritēja ne tikai pētnieciskā līmenī: jau minēto izstādi un grāmatas atklāšanu papildināja arī skolēnu eseju konkursa laureātu sveikšana un ziņa par Ojāra Vācieša prēmijas piešķiršanu Ingai Gailei un viņas dzejoļu krājumam „Migla”. Tā pastarpināti savienojās cilvēki, laiki un laikmeti – Ojārs Vācietis, mūsdienas un mūsdienu uztvere un skats uz dzejnieku. Tomēr viens jautājums paliek: vai Ojāra Vācieša gadījumā tik tiešām nebija iespējams organizēt brīvu, atvērtu sarunu? Vai iecerētās sarunas vietā izvēloties minireferātu plejādi, (droši vien neapzināti) netika nošķirts mūsu laiks no O. Vācieša laikmeta un mūsu laika cilvēki no O. Vācieša un viņa dzejas? Ticams, ka daudziem gan oficiālajiem sarunas dalībniekiem, gan viesiem un klausītājiem būtu bijis viens otram ko piebilst, tā apliecinot Ojāra Vācieša dzejas dzīvotspēju un aktualitāti mūsdienās. Turklāt visas konferences sekcijas taču apliecināja O. Vācieša dzejas spēcīgās un daudzšķautņainās potences, tomēr kaut kas neatbildēts paliek: kur tieši rodama mūsu laika cilvēka sabalsošanās ar Ojāra Vācieša dzeju? Brīva saruna, iespējams, būtu sniegusi atbildi vai nojausmu par virzieniem, kuros to meklēt, uzdevusi kādu provokatīvāku, pētnieku neskartu jautājumu, tā vēl jo ciešāk savienojot pētnieciski iezīmēto aspektu saikni ar mūsdienām. Tomēr jāuzsver, ka meklēt saiknes ar mūsdienām nebija konferences uzdevums, tāpēc pēdējās piebildes var neņem vērā.
