Mirklis ir iemūžināts. „Inkluzīvi”

Krājuma nosaukuma izvēle ir trāpīga – prof. Kursīte paskaidro visas grāmatas intences priekšvārdā: “Sešdesmit gadi – inkluzīvos: inkluzīvs (no fr. inclusif, kas savukārt no latīņu includio – ietverošs) tiek lietots kā termins ne tikai valodniecībā, bet arī dzintara izpētē. Valodniecībā tas apzīmē 1. personas vietniekvārda daudzskaitļa īpašu formu: “mēs ar tevi/ar jums”. Šai nozīmē krājuma nosaukums „Inkluzīvi” izsaka 1) autoru kopu, kas apzinās savu kopību (mēs); 2) autoru kopu, kas apzinās savu saistību ar mani, t.i., Janīnu Kursīti (mēs ar tevi); 3) autoru kopu, kas apzinās savu saistību ar lasītājiem (mēs ar jums).”¹ Dzintara tēls kļuvis par vienu no krājuma konceptuālajiem simboliem: “Dzintara izpētē inkluzīvi nozīmē iedzintarojumu. (...) Kad pienāca laiks manu kolēģu, arī doktorantu, izveidotajam rakstu krājumam atrast nosaukumu, - ienāca prātā šis – ar dzintara dabu, bet arī ar valodas dabu saistītais. Mēs esam inkluzīvi lielā kopgabalā, bet mēdz palikt kā atsevišķi, brīžiem visai īpatnēji, ietilpinājumi kādā ilgākā, plašākā vērojumu stāstā. Kā fotogrāfijā – tad, kad tā uzņemta – viss! – mirklis ir iemūžināts!” ².Turpinot krājumā izvirzīto metaforisko koncepciju, Valters Nollendorfs atrod netriviālus vārdus jubilārei un krājuma veidotājai (recenzijas autore nevar atteikties no prieka tos šeit pieminēt oriģinālvalodā): “The metaphor may be mixed; the image is not. Janīna Kursīte is indeed both a queen and working bee of Latvian and Baltic traditional culture, folklore and mythology, flying from blossom to blossom, gathering pollen, producing honey both for the hive and honey-lovers outside, at same time – creating and inspiring future generations of gatherers and honey producers.”³ Valtera Nollendorfa eleganti izvērstais lidojuma motīvs rod turpinājumu rakstā “Vade Cum Me Vademecum”, ko profesorei veltījusi Tatjana Civjana – viena no vadošajām krievu pētniecēm baltu, balkānu un slāvu tautu tradicionālās kultūras jomā. Ievadot “Inkluzīvu” krājumu, Civjana skar „latīņu tēmas variācijas”, rakstot par latīņu izteicienu “dum moveo creo” (latv. valodā – “kamēr kustos, radu”) un brīnišķīgi ilustrējot to ar slaveno Borisa Pasternaka dzejoli „Nakts”, kurā kustība/lidojums salīdzināts ar daiļradi (lidojumam un darbam). Citiem vārdiem, pārvietošanās jau sākotnēji ir ielikta cilvēka dzīves scenārijā, un šis atzinums vislabāk raksturo visu profesores Kursītes radošā darba ceļu, kurā daudzās zinātniskās folkloras ekspedīcijas aptver neskaitāmas valstis, pievēršoties kultūras un vēstures problēmām. Un šajā nenogurdināmajā kustībā vienmēr ir iekļauts ražīgums un radošums. Krājums harmoniski ietver sevī plaša humanitāro zinātņu lauka rakstus un sižetus: literatūrzinātne, folkloristika, muzikoloģija, arheoloģija un kulturoloģija. “Inkluzīvu” krājums noslēdzas ar Erevānas universitātes pārstāvja, semiotiķa Surena Zoļana rakstu „Теория социального воображаемого Корнелиуса Касториадиса и проблема знака” (“Kornēliusa Kastoriadisa sociālā iedomātā aspekta teorija un zīmes problēma”). Līdzās akadēmisko pētnieku tekstiem krājumā ir iekļauti arī t.s. “neakadēmisko filologu” – pazīstamu rakstnieku un Latvijas sociālo zinātņu speciālistu raksti, kas uzmanīgam lasītājam atkal atgādinās par vienu no profesores Kursītes⁴ rakstura īpašībām, ko precīzi uzsver Valters Nollendorfs: “This is the lighter and most popular side of Kursīte’s gathering activity: an academic mind at its liberated best, ranging freely and unrestrictedly among the humble folklore flowers still blossoming in unexpected ways in unexpected places.”⁵ Tā rakstniece Gundega Repše dāvināja “Inkluzīviem” interesantu rakstu „Latvieša ceļš (kāda ceļojuma piezīmes)”; tāpat ceļa motīvs (kā likteņa metafora) atspoguļojas arī Annas Žīgures, Margitas Gūtmanes, Agatas Nesaules, Annas Seiles tekstos. Profesores Kursītes kolēģe, krājuma redkolēģijas locekle LU prof. Ludmila Sproģe no Tartu universitātes “Inkluzīvu” priekšvārdā atzīmē: “Научная деятельность проф. Я. Курсите начиналась с вопросов истории и теории литературы, поэтому, естественно, что большая часть статей посвящена этой проблематике.»⁶ Tā “Inkluzīvos” ir lasāms doktorantes Ilzes Brēmeres un viņas zinātniskās vadītājas prof. Ludmilas Sproģes raksts „Trīs etīdes par ekfrāzi”. Tāpat ir teksti, kas veltīti vispārīgās literatūrzinātnes un lietuviešu, igauņu, krievu un latviešu literatūras pētījumiem, kā arī baltvāciešu literatūras tēmām: piemēram, Tartu universitātes prof. L. Kiseļovas raksts «Ливонский курьез» (“Livonijas kuriozs”), LU prof. M. Grudules „Georgs Šteins vai tomēr Akmeņu Juris? Ieskats kādā 1864. gada romānā”, Daugavpils universitātes prof. F. Fjodorova «Сигизмунд Кржижановский: «Возвращение Мюнхгаузена». Контексты и подтексты» (“Zigismunds Kržižanovskis: “Minhauzena atgriešanās”. Konteksti un zemteksti”), Viļņas universitātes docenta P. Lavrinca «В. Бутлер, Л. Кормчий и Литва» (“V. Butlers, L. Kormčijs un Lietuva”). Cits plašs “Inkluzīvu” zinātnisko rakstu korpuss sastāv no pētījumiem latviešu un ārzemju tradicionālās kultūras un mitoloģijas jomā. Starp tiem ir saturīgais un smalkiem novērojumiem bagātais LU doktorantūra Inga Barovska raksts „Htoniskā pasaule. Laiks un telpa – dzīvība un nāve”, kā arī nesen doktora disertāciju aizstāvējušā Sanda Laimes „Raganas – nakts velētajas”, Aigara Lielbārža „Folklora literatūrā: vecās mātes, buramvārdi un tautas medicīna” un Jolantas Staugas „Daži ar dzīvniekiem saistītie maģiska rakstura priekšstati mūsdienu folklorā”. Šo jauno folkloristu disertāciju zinātniskā vadītāja ir pati prof. Janīna Kursīte. No ārzemju pētnieku tekstiem – lietuviešu folkloras un etnogrāfijas pētnieces Elvīras Usačevaites „Дуб прусского святилища Ромове и символика узла» (“Prūšu svētnīca Romove un mezgla simbolika”) un japāņu folkloristes Ajumi Kurosavas «Japāņu attieksme pret dzīvību un nāvi zemestrīces iespaidā”. Līdz ar folkloras un mitoloģijas tēmām krājumā ir arī pētījumi par arheoloģijas izpētes materiāliem – Ukrainas zintānieku A. Petrauska un A. Kovala raksts „Камень в древнерусских и позднесредневековых погребениях Житомирского Полесья” (“Akmenis senkrievu un vēlāku Viduslaiku Žitomiras Poļesja apbedījumos”), Kaļiņingradas pētnieka V.Kulakova „Маски в декоративном искусстве эпох Меровингов и викингов” (“Maskas Merovingu un vikingu laika dekoratīvajā mākslā”) un viņa Lietuvas kolēģa E.Vasiļauska teksts „Pūces sakta no Kurmaiču-Linksmēnu kapulauka”. Šo rakstu tematisko rindu noslēdz pazīstamā latviešu arheologa, bieža J. Kursītes folkloras ekspedīciju dalībnieka J.Urtāna aizraujošais raksts „Plāteres pilskalns, tā mākslīgās pilsdrupas un akmenskrusti”. „Muzikālo” dimensiju “Inkluzīviem” piešķir prof. Kursītes LU kolēģis, etnomūzikas zinātnieks V. Muktupāvels ar rakstu „Vai ta pati dziedātājtauta? No „Dziesmu rotas” līdz „Latviešu dziesmu kladei””. Aktuālie pētījumi kulturoloģijas un vizuālās antropoloģijas jomā, kas saistīti ar kuršu (Kuršu kāpas iedzīvotāju), poļu, igauņu, lietuviešu, latviešu imigrantiem un latviešu reģionālās kultūras vēstures jautājumiem, atspoguļoti ārzemju zinātnieku rakstos: poļu pētnieks B. Besjadovskis „Es esmu latviete” un M. Jankovjaks, M. Ostruvka „Krāslavas un tās apkārtnes poļi iedzīvotāju leģendās un nostāstos”, lietuviešu folklorists D. Kiseļūnaite „Kā ar Kursīti kurseniekus meklējam” un R. Repšienes „Baltiškasis paveldas, patriarchaline kultūra ir „ašaringoji” lietuviu tapatybe”, A. Dzenis „Kuršu ķoniņu savdabības sadzīvē, kultūrā un mentalitātē”. Šo pētnieku latviešu kolēģi tāpat veiksmīgi pievēršas nacionālās identitātes problēmām starpkultūru un reģionālo sakaru aspektā: R. Muktupāvela „Par to, ko lietuvieši domā, ka par viņiem domā latvieši. Un ne tikai”, P. Korsaks „Trakais latvietis ar lauvas dūšu un bērna dvēseli. Jānis/Džons Doreds”, V. Nollendorfs „Trimda un neatkarība”, H. Korjuss „Zemes dieva dēls neatgriezīsies”. Humanitārā lauka pētījumi būtu nepilnīgi bez lingvistiskā aspekta, un krājumā „Inkluzīvi” šo lakūnu aizpilda prof. L.Balodes raksts „Liepa latviešu onomastiskajā kontekstā”, Tartu universitātes docentes S.Jevstratovas ”Вера без дел мертва”: о жизни староверов Белоруссии и Причудья» (“Ticība bez darbiem ir mirusi: par Baltkrievijas un Pričudjas vecticībnieku dzīvi”) un Latvijas zinātņu akadēmijas vadošās pētnieces A.Stafeckas „Latgale: rakstītais vārds un izlosknes”. Visbeidzot atsevišķi no šī vērtīgam dzintaram līdzīgā krājuma gribētos uzsvērt divus nelielus, bet spilgtus tekstus. Tas ir habilitētās filoloģijas doktores V.Vāveres raksts „Ieskats Marijas Stalbovas-Eglītes dienasgrāmatās”, kas veltīts rakstnieka Viktora Eglīša sievas dienasgrāmatas lappusēm. Un, turpinot un noslēdzot memuāru aspektu, – pašas prof. J. Kursītes raksts „Tērbatas tuvums”: atmiņas par studiju gadiem Tartu universitātes Filoloģijas fakultātē, par kursabiedriem un pasniedzējiem, starp kuriem ir izcilākie 20. gadsimta zinātnieki, par iecienītākajām vietām Tartu pilsētā un ar roku pārrakstītajām grāmatām. Bet šīs atmiņas ir ieskats pagātnē jau ar šodienas skatienu, un uztveres pilnībai prof. Kursīte iekļauj savā rakstā viņas pašas Tartu periodā rakstīto vēstuļu fragmentus, kas jau ir skats no iekšpuses – iemūžināts uz papīra pāri laikiem kā dzintarā (jo rokraksti, kā zināms, nedeg). Kā dzintars sevī saglabā un sargā laika daļiņas, tā arī krājums „Inkluzīvi” apvieno un apkopo šādus spilgtus novērojumus. Dažādi skati uz atšķirīgiem laikiem, bet kopā veido vienu veselumu. 1^ Sešdesmit gadi – inkluzīvos // Inkluzīvi. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2012. Lpp. 11. 2^ Turpat, 11.lpp. 3^ Turpat, 15. lpp. 4^ Norādu uz vienu no prof. Kursītes pēdējiem darbiem, kas pasvītro nostādni uz „neakadēmiskumu”, – 2007. gadā izdoto “Vārdeni”. 5 Turpat, 15. lpp. 6^ Redkolēģijas vārdā // Inkluzīvi, 14.