Monogrāfijas “Padomju deportāciju pieminēšana Latvijā: Atmiņu politika un publiskā telpa” atklāšana

    Tās autori ir Latvijas Universitātes sociālās atmiņas pētnieki Mārtiņš Kaprāns, Olga Procevska, Laura Uzule un Andris Saulītis. Apsveicama ir viņu spēja diskutēt un vienoties, jo pie nodaļām nav norādīts konkrēts autors, tādēļ tikai loģisks ir M. Kaprāna atzinums, ka “kolektīva monogrāfija nav viegla pastaiga”. Monogrāfija ir tapusi vairāku gadu garumā ar valsts pētījumu programmas „Nacionālā identitāte” un Fridriha Eberta Fonda atbalstu. Visplašāko stāstījumu grāmatas atvēršanas svētkos varēja dzirdēt no Mārtiņa Kaprāna, kurš aktualizēja galvenos grāmatas vadmotīvus, atzīstot, ka grāmatā nav pētīta vēsture, bet gan detalizēti skaidrota padomju deportāciju – sociāla fenomena – pieminēšanas tradīcija un veids, kā nodrošināt tās ilgtspēju un izredzes nākotnē. Svarīgi šķitis, kā šo tradīciju saglabāt un stiprināt. Tā kā svētki mobilizē cilvēkus, tad būtiski ir veicināt šīs funkcijas pusi. Viņa vērtējumā šai tradīcijai ir svarīgi likt cilvēkiem reflektēt. Apsveikuma un atzinības vārdus teica Latvijas Universitātes rektors Mārcis Auziņš, kurš atzina, ka monogrāfijā ir aplūkotas svarīgas tēmas, kas nozīmīgas sabiedrībai, uzskatot darbu par dziļu, profesionālu un ļoti gudru (šo uzsverot kā atslēgas vārdu) pētījumu. Sarmīte Ēlerte apsveikumu sāka, pieminot Raini un Aspaziju un viņu mudinājumu rakstīt atmiņas par trimdu, kas ir viens no nācijas pašizpratnes procesiem. Viņa atklāja, ka padomju deportāciju laiks ir vēsturnieku pētīts, taču monogrāfijas autori pievieno jaunu aspektu – atmiņu politikas virzienu. Grāmatas vizuālajā materiālā iekļauti arī bērnu zīmējumi, kas uzvarējuši 2006. gada “Sibīrijas bērni” rīkotajā konkurā. Daži mazie mākslinieki bija ieradušies arī uz atklāšanu un pastāstīja par iedvesmas avotiem zīmējumu tapšanas laikā un par to, kā mainījusies viņu skatījums uz padomju deportācijām. Novēlēsim grāmatai pareizo virzienu uz plašu mērķauditoriju, savukārt autoriem – iedvesmu citām monogrāfijām, jo vēstures skrupulozie fakti par traģiskajiem notikumiem nevar aizstāt tautas pieredzi un atmiņas, kas veido nācijas vēstures kopainu!