Izsmelt sevi. Kobo Abe "Sieviete smiltīs"

Latviešu lasītājam Kobo Abes smilšu bedres alegorija varētu telpas ziņā atgādināt Rūdolfa Blaumaņa ledus gabalu, kas, laikam ritot, arvien fiziski un morāli sašaurinās. Pārsteidzoša ir Kobo Abes spēja konstruēt savu romānu, saglabājot teksta koncentrētību, kas lasītāju spēj gan aizraut, gan atbaidīt. Autors panāk smilšu klātbūtni aiz lasītāja apkakles, kaut kur uz muguras starp lasīšanas procesā ritošajām “skudriņām”, varbūt arī uz mēles un, kā raksta Bārbala Simsone, romāns burtiski “čirkst starp zobiem”. Tekstā izsāpētais naturālisms pārtop par paša lasītāja šokējošo pieredzi. Smilšu bedres kāpnes ir noņēmis „kāds cits, kas ir tur augšā”. Kāds, kura rokās ir visi iespējamie varas veidi. Vai cilvēku ierobežo liktenis, vai arī tur augšā mīt visuvarenais Dievs, bet varbūt drīzāk 20. gs. „Dievs” – korporatīvais ļaunums? Tādējādi Kobo Abe uzbur savu „Dzīvnieku fermas” versiju, sociālkritiski un, starp citu, ne mazāk tēlaini rādot absurdi īpatnās pasaules kārtību. ”Sieviete smiltīs” ir darbs ar politisku problēmu piegaršu: bailes tiek parādītas kā cilvēku kontrolējošs instruments; bailes – neizkļūstot no bedres, kā arī vientulībā, mirstībā, slāpēs utt. Nemitīgās psiholoģiskās un fiziskās tiekšanās pret kalnu motīvs ir līdzvērtīgs mītam par Sīsifu. Bedrē iesprostotais galvenais varonis iet sava priekšteča – Franca Kafkas Jozefa K. pēdās. Stingri pārliecināts, ka ir notikusi kāda muļķīga kļūda un drīzā nākotnē būs rodams risinājums, viņš arvien vairāk kļūst par traģisku eksistenciālisma literatūras protagonistu. Tieši tāpat kā Jozefs K., arī Niki Dzimpejs nesaprot sava soda iemeslus. Un process līdzās akmens velšanai pret kalnu pārtop par bezgalīgu smilšu smelšanu. Patiesībā jau – par sevis izsmelšanu. Japāņu 20. gadsimta otrās puses vēsturiskā pieredze liek paturēt prātā šausminošos 1945. gada augusta notikumus, kas atstājuši ārkārtīgi dziļu iespaidu uz Tālo Austrumu nācijas dzīvesziņu un tātad – arī literatūru. Lai arī Kobo Abe tiešā veidā neuzsver kodolkatastrofas noskaņas, tās ir iespējams atrast iekodētas vairākos romāna līmeņos. Autors rūpīgi izvēlējies vidi, kurā konstruēt eksistenciāli absurdo psihodrāmu. Daba arī visos aspektos atklāj cilvēkam savu pārspēku, veido galveno romāna konfliktu. Smilšu vētra nav prognozējama un izraisa cilvēkā veselības kataklizmas – šie motīvi funkcionē kā netiešas norādes uz japāņu zemapziņā mītošo atomsprādziena nežēlīgo esenci, kas romānā uzjundī ar teju vai mitoloģisku spēku. Par spīti maģiskajiem, sirreālajiem un iracionālajiem elementiem romāna vēstījums vietumis pārsteidz ar savu populārzinātnisko pieeju: „Grieznēm jālido pa tangenti attiecībā pret aploci, tālab virve jāizlaiž no rokām brīdī, kad tā atradīsies taisnā leņķī pret mērķi, vai arī vienu mirkli pirms tam.” Tas līdzās piedzīvojumu žanra iezīmēm varētu būtiski paplašināt romāna mērķauditoriju, jo darbs it kā atsakās no klasiski smagnēja 20. gs. vidus eksistenciālisma veidola. Cilvēka un dabas kā divu dažādu, taču vienojošu spēku portretējums pats par sevi ļauj šim darbam pietuvoties tādiem piedzīvojumu romāniem kā Daniela Defo „Robinsons Krūzo”, Viljama Goldinga „Mušu pavēlnieks” u.c. Pēdējo darbu minu, jo Kobo Abe lielu uzmanību pievērš cilvēcības un mežonības šķīrumam, kurš izrādās tikpat kā nemanāms gan šķietamas, gan absolūtas krīzes situācijās. Spilgts piemērs: sievietei un vīrietim ir teorētiska iespēja atstāt bedri, ja viņi apmierinās „skatītāju” (vietējo iedzīvotāju – „vergturi”) vēlmi novērot publisku dzimumaktu. Dabiski, vīrietis dzīvnieciski seko šāda piedāvājuma instrukcijām, kamēr sieviete ir spiesta tikpat instinktīvi aizstāvēties. Bet kurus tomēr Kobo Abe sauktu par mežoņiem – abus bedres gūstekņus vai „izrādes” skatītājus? Varbūt lasītājus, kas atrodas priviliģētā stāvoklī, jo spēj vienlaikus vērot abas puses? Šāda epizode iezīmē romānā būtisko identitātes jautājumu. Kas tad īsti atrodas romāna centrā? Tituls norāda uz sievieti, bet tā būtu strīdīga atbilde. Skaidrs, ka romāna centrā vienlīdz sievietei atrodas arī vīrietis. Jā, tieši vīrietis. Kobo Abe tīšuprāt lasītāju vietumis iepazīstina ar Niki Dzimpeju, taču turpmāk pie sava tēla atgriežas kā vīrieša. Sieviete romāna gaitā arī paliek kā sieviete, „abstrakta kā smiltis” – lasītājam nav lemts uzzināt viņas īsto vārdu. Vai tikai centrā neatrodas smiltis, abiem gūstekņiem paliekot pakārtotiem tām? Smiltis tiek personificētas un bagātīgi pārstāvētas metaforās: „Smiltīm pašām svešs miers, un tās nemūžam nedod miera citiem.” Tieši vēstījums par komplicētajām cilvēka un dabas attiecībām ir romāna veiksme. Gūsteknis nav spējīgs izkļūt no smilšu bedres, taču pamanās to pārvērst par daudz ko vairāk nekā tikai smilšu bedri. Vai tas nav lielisks izejas punkts ikvienam eksistenciālisma pielūdzējam? Visbeidzot par tulkojuma kvalitāti, kuru izdevēji ir vietumis ignorējuši. 1970.gadā radītais Irmas Bērzkalnes tulkojums ticis mehāniski „pārcelts” uz šī gada „Jumavas” izdevumu, lai gan “Sievietes smiltīs” pirmā tulkotāja pirms vairāk nekā 40 gadiem strādājusi nevis ar oriģinālu, bet gan ar “Sievietes smiltīs” tulkojumu krievu valodā. Par to joprojām liecina vairākas tekstuālas neveiklības un pat jau romāna pirmajos teikumos: „Viņš bija nolēmis likt lietā savu atvaļinājumu un doties uz jūrmalu, līdz kurai ar vilcienu bija puse dienas brauciena (..)” Jābilst, ka vietumis neveiklības atsver fascinējoši spožs valodas lietojums: „Bālas gaismas drumslas, gluži kā skudru spārniņi. Un, acīm, cik necik aprodot, viss smilšu biķera dibens pielija ar valgu spozmi, kādā vizuļo jaunas, sulīgas lapas…” Turklāt tieši pēdējos desmit gados japāņu literatūra masveidā tulkota uz latviešu valodu (kaut vai Haruki Murakami!). Kādēļ palika neuzrunāti vadošie japāņu valodas tulkojumu veicēji – piemēram, Ingūna Beķere, Inese Avana, Edgars Katajs? Atliek vien brīdināt lasītāju, ka 42 gadus jaunākais izdevums absolūti ne ar ko neatšķiras no iepriekšējā. Ja nu vienīgi jāievēro, ka šoreiz divu romānu vietā iegūstam vienu.