Academic Centre
Fotogrāfijas stāsts par bezgalību turpinās dzejoļu krājuma nosaukumā, vedinot to skatīt Bībeles prizmā, kurā gaismas tēls apliecina dzīvības esenci un esamību. Vienlaikus nosaukums atspoguļo pārlaicīgu, spiedīgu un nepakļaujamu varu – apstākļus, kuros līst gaisma. Šajā mirklī priekšplānā izvirzās dzejoļu krājuma eksistenciālā daba.
T. Treiberga dzeja jau sākumā skan čukstus, ievadot krājumu ar jautājumu „vai tu jau aizmeti atslēdziņu/ no savas bērnības skapīša” (5. lpp.). Tālāk manifestējas mūžības esence un nolemtība būt, trīskārtēji atkārtojot, ka „mēs nekad nepieaugsim/ es ceru tu to/ zini” (5. lpp.). Tās ir klusas sāpes par zudušas esamības formas vai telpas klātbūtni – mežu, kurā „katra doma ir glāsts/ katrs vārds ir mierīgs/ katra sajūta/ brīva” (5. lpp.). Attīstot nosaukuma kā krājuma idejiskās ass nozīmi, tajā var saskatīt paradīzes mīta izpausmes, kurā atkailināšanas jeb utu pārbaudīšanas akts, piemēram, dzejolī „Kauns” (27. lpp.) ir pretstatā nevainīgajai gaismai (saulei – 27. lpp.), kas nepazīst bērnību un dzīvi uz zemes, bet ir tai klātesoša. Vērtēt (vai tas saistītos ar bērna veselības stāvokļa izziņu vai arī šī dzejoļu krājuma recenzēšanas procesu) nozīmē zaudēt nevainību un baudīt Labā un ļaunā atzīšanas koka augli. Tomēr gaisma izdara spiedienu uz zemes (precīzāk, dzejas) cilvēku, iekļaujot to laikā un telpā, no kā izriet nemitīgā galīguma un robežu izjūta „Gaismas apstākļos”. Jutekliski tveramo gaismu var saistīt arī ar nostalģisku atmiņas glabāšanu fotorealitātē, tādējādi paverot iespēju lauku atklāt T. Treiberga dzejas fotoatmiņu saikni ar Rolāna Barta skumjām darbā „Camera Lucida. Piezīmes par fotogrāfiju”. T. Treiberga dzejā „Zeme ir skatumeklētājs/ milzu fotoaparātam,/ kurš noknikšķ tikai tad, kad/ vējš taisās izgāzt/ kokus ar visām saknēm” (29. lpp.). Fotoaparāts, radot dzīvības un nāves ritmus, ar bezgalības pirkstu notver subjektīvu atmiņu un ieliek to objektīvā lokā: fotografēšana top par nāves pieredzi, mūžības kategoriju. Redzes mirklis fotogrāfiski notikšķ visā dzejoļu krājumā, kur – gluži kā kodoskopā fotonegatīvi – nemitīgi tiek mainītas un izgaismotas ainas, radot ceļojuma iespaidu. Pārlēcieni laikā un telpā, kuri ir ārēju (gaismas) apstākļu veicināti, atraisa dzejas cilvēkā ceļa un meklējumu apziņu, kuru iespējams uztvert kā labirintu, kā gaismas apstākļu noteiktu uzdevumu.
Labirints samudžinās ne vien dvēselē, klejojot mūžības fotoatmiņas izgaismotā laikā (mirklīgās detaļās), bet arī telpā, ko T. Treiberga dzejā sastopam kā pilsētu, kurā dzejas cilvēks ir „stūris/ nākamajai mājai/ ko ieraugi nogriežoties/ uz ielas uz darbu” (25. lpp.). „Gaismas apstākļos” dzejas cilvēks ir iebraucējs, caur kuru pilsēta nemitīgi sarunājas ar ciemu (no freidiskās apziņas izstumto daļu). Un šī abu telpas punktu savienošanās daudzviet krājumā noris caur vilciena monotono braucienu, kurā „domas nespēcīgi slīd pāri viena otrai –/ tās nobiedējusi vilciena klātbūtne” (54. lpp.). Vilcienam (vai automobilim, kas pārbrauc vijolītes) T. Treiberga dzejā piemīt tādas pašas funkcijas kā fotoaparātam – tas fiksē gaismas apstākļu varu pār cilvēku. Urbānā telpa, piemēram, Parīze, Ņujorka, Sanfrancisko, apmeklē dzejas cilvēku, kurš tajā ir tikai iebraucējs. Tāpat arī nomales vai ciemi, kuros vecas sievietes bez vārdiem sarunājas ar iebraucēju, nemitīgi piesaka tiesības ne vien uz „šīs plašās zemes apdzīvošanu” (54. lpp.), bet arī uz cilvēku. Telpa uzņemas atbildību pār cilvēku, taču, esot laika kategorijas robežās, „Gaismas apstākļu” cilvēks piedzīvo aiziešanas melanholiju un pēkšņas apokaliptiskas atklāsmes zaudētās paradīzes noskaņās apzinās savu nepastāvību un nolemtību – „esmu radīts/ lai izkaisītos starp zvaigznēm/ kuras nevar redzēt/ jo pat naktīs ir pārāk gaišs” (32. lpp.). Robežstāvoklī būtisks top vērtību orientieris, pārliecība jeb, citiem vārdiem sakot, gaisma, kam tiek pretstatīta ilūzija.
T. Treiberga dzejā nereti uzmirdz ekspresīvas tēlainības pērles, piemēram, ironiskā gaismojumā ilūzija ir kulšanās stikla ritenī kā vāverēm, „kuras savos mazajos prātiņos/ ieslēgušas milzīgu/ zeltainā šokolādē apviļātu/ riekstu” (32. lpp.), noklusētas bēdas tiek salīdzinātas ar dihlofosu ugunskurā (33. lpp.) un aizmirstībā grimstošais dzeltenais kamazs ir jūtīgāks par cilvēkiem, kuriem „sirds vietā ir motors” (46. lpp.), tādējādi līdzās gaismai sabiezinot arī sirds tēlu.
Smalku, zemes sfērai pietuvinātu emocionālo savaldību, kas robežojas ar atsvešinātību un nolemtību raksturo ar Jāņa Poruka bālajiem zēniem asociējams metatēls „mīļie klusie zēni”, kuri „plūst kā rāmas/ miegainas upes/ caur ātro un satraukto pilsētu” (52. lpp.), vai dzīves šaubu mākta, nedzīva, samākslota un automātiska komunikācija ar bērnu.
„Gaismas apstākļu” poētiku briedina maiguma intonācija un klusums, kurā kā atklāsme uzzib arī iekšējās gaismas vara, kas pārņem sāpošo mirkli, apgaismojot pagātni, kad „nav nekā vairāk par cauru jumtu/ lietainākajā rudenī pirms vairākiem gadiem/ un ar to arī pietiek” (6. lpp.). Līdz ar to jūtama kļūst T. Treiberga dzejas tēlainības introvertā virzība. Apjausma kā mūžības izkristalizēšanās noteiktā gaismas krišanas leņķī pret dzīves telpu atmosfēriski iezīmē galēji kritisku stāvokli, kurā notiek dzejas cilvēka emocionāls pārlūzums „es sēdēju tukšā stacijā/ vilciena ēnā/ ēdu novadējušos saldējumu/ un skaitīju savas atmiņas/ par šo pilsētu/ no kuras dzīvība palēnām pilēja ārā/ kā saldējums pusdienas saulē”. (61. lpp.) T. Treiberga dzejā virmo reliģiski mītiskas noskaņas, kurās apokalipse pavīd ne vien ledus kristāla režģa noteiktības izkušanā, bet arī pilsētu režģu sabrukšanā un pat ēnas pazušanā, kas iespaido individuālo iekšējo pasauli, no kuras tad paliek „tikai kontūra pārtraukta,/ kā tiek zīmēti/ čuksti komiksu grāmatās” (50. lpp.). Brīžam gaismas saistība ar telpu izšķīst dzejas cilvēka patības nozīmē, rodas pretrunas, un kontūras zūd, vēl skaidri neuzzīmētas.
Specifiska, jaunākās paaudzes dzejniekiem un tajā skaitā arī T. Treibergam raksturīga šķiet sižetiskās līnijas kā poētiskās valodas vienības funkcionēšana „Gaismas apstākļos”, kas saturiski savienojas ar turpināšanās motīvu, kurā vēstījums aizved līdz notikuma būtībai. Tādējādi caur informācijas kvalitātes krīzi ieskicējas arī jauna un sāpoša cilvēka identitātes un pašizjūtas krīze („tik daudz jaunu/ salauztu cilvēku apkārt” (17., 18. lpp.)), kurā tiek apšaubīta stāsta kā vērtību nodošanas līdzekļa nozīme un pārvērtēta eksistences būtība. Salauztā dzejas cilvēka indikators – salauztais sižets – vijas ne tikai noteiktu dzejoļu ietvaros, bet arī cauri visam krājumam, radot savdabīgu gredzena figūru, kuru noslēdz dzejas cilvēka pārdomas par nāvi. Un pēdējā krājuma dzejolī tieši „tavi noautie zābaki pie durvīm,/ uz kuru purngaliem/ saglabājies mūžības sniegs” (68. lpp.) ir būtiskākais, ko pārnest no ceļojuma, proti, skaidrību un mūžības sasaluma optisko asumu.
Brīžiem gan dzejoļu poētika „Gaismas apstākļos”, gan apjoms liek krājumu salīdzināt ar Krišjāņa Zeļģa krājumu „visas tās lietas” (2010), tomēr T. Treiberga dzejai raksturīgi arī garāki dzejoļi, kas rada stāstījuma efektu; dzejnieks spēlējas ar dažādiem kultūras kodiem un veido dzejas cilvēka klātbūtni miesiskāku dialogā ar lasītāju. Vienlaikus T, Treiberga dzejai piemīt īpatnēji klusināta, intonatīva atmosfēra, kas ļauj atspīdēt dzejas cilvēka iekšējam ritmam cauri maigi elpojošām rindām, kurās, reizēm tomēr tām kļūstot monotonām, gluži kā caur matētu stiklu izspīd fragmentācijas uzsvērums sintakses lauzumos. Dažkārt līdzīgi kā K. Zeļģa un Andra Ogriņa daiļradē pavērsieni T. Treiberga refleksīvajā dzejā rada sabiezinošu cilpu momentu vai arī ir pārlieku asi, līdz ar to krasi atšķeļas no iepriekšējās dzejoļa daļas (piemēram, 31.lpp.), kur katra īsā rinda ir dzejoļu krājuma kopējai noskaņai neraksturīgi uztrīta, sašķīdinot krājumu fragmentos, bet iespējams, šāds atsvešinājuma moments ir nepieciešams.
Aptverot latviešu jaunākās dzejas paaudzes procesa kopainu, Kārlis Vērdiņš piemēro tai pasaules pilsoņu apzīmējumu, saistot ar blīvo un daudzveidīgo kultūras zīmju sistēmu, kas noteikusi tiekšanos pēc dzejas kvalitātes, kā arī atbrīvošanos no formas noteiktības žņaugiem.[i] Tāpat ir arī ar T. Treiberga dzeju: klusināti filtrējot caur sevi atmiņu tinktūru, „Gaismas apstākļu” dzejas cilvēks melanholiski meklē jēgu ceļojumā cauri kultūras zīmēm, savas iekšējās pasaules izmaiņas piedzīvojot ārējo apstākļu ietekmē, kuru vistiešāk rada urbānā telpa. Toma Treiberga liriku no viņa laikabiedru darbiem latviešu jaunākajā dzejā norobežo padziļināts reliģisks skatījums uz cilvēka eksistences galīgumu, kas virza samierināties ar klusajām sāpēm bezkrāsas gaismas starojumā.
Nav viegli prognozēt, kur vedīs T. Treiberga dzejas cilvēka gaismas sarežģītais ceļojums caur labirintu, taču uzdrošinos teikt, ka šis cilvēks ir ilgstošs savā atrašanās punktā uz pasaules malas, tādēļ viņš spēs noturēties uz robežšķirtnēm un turpinās klusi sāpēt, tātad radīt.
[i] Vērdiņš, K. (2012.) Pasaules pilsoņi. Latvju Teksti, Nr. 8., 16.lpp.
[i] Vērdiņš, K. (2012.) Pasaules pilsoņi. Latvju Teksti, Nr. 8., 16.lpp.
, kas ietver sievieti un vīrieti, kuri lūkojas apmežotā, paugurainā panorāmā gluži kā no Ēdenes dārza izkāpušie bērni, radot mākslīgo paradīzi un kavējoties nostalģijā. Dzēriena trauki viņu rokās ir refleksijas priekšmetiskā daba. Perspektīvas izjūta fotogrāfijā negaidot asociējas ar vācu romantisma gleznotāja Kaspara Dāvida Frīdriha klasiski romantisko gleznu „Ceļotājs virs mākoņu jūras”, kurā anonīma cilvēka vientuļa iegrimšana klinšu un mākoņu ieskāvumā nozīmē saplūsmi ar bezgalību. ){kind=link}