Laika mašīnā. Rūta Mežavilka "Dzimuši Latvijai"

Tā beidzot ir nācis gaismā arī trešais darbs no 2011. gadā mecenāta Raimonda Gerkena un Rakstnieku Savienības rīkotajā oriģinālo romānu konkursā godalgotajiem (reizē ar Kristīnes Ulbergas “Zaļā vārna” un Ingas Žoludes “Sarkanie bērni”). Romāna nosaukuma semantiskais līmenis izraisa pretrunas ar tekstā aplūkoto tematiku un tēlu izveidi. Te it nemaz nav Aleksandra Grīna, ne viņa vārda brāļa Čaka tēloto strēlnieku varonības. Romāna kontekstā šķiet, ka būtu veiksmīgāk substantīvu ‘Latvijai’ nomainīt uz vietniekvārdu ‘sev’, jo Rūtas Mežavilkas prozas debijā dominē tomēr personiskā matrica.    “Dzimuši Latvijai” galvenā varone Anna atrodas laika mašīnā un ceļo no tagadnes pagātnē un otrādi, tādējādi romānam kļūstot par spēli ar laika nogriežņiem; tieši ar šī hronoloģiskā laika sajaukumu vispilnīgāk tiek izteikts Annas subjektīvais laiks. Laika sadrumstalojumu un mudžekli izraisa varones jaunības mīlestības Andreja satikšana. Pēc šī mirkļa laiks kā milzis uzkāpj uz kāju pirkstiem un nekāpj nost, tādējādi dažu dienu laikā centrā nokļūst šādi notikumi: „Pēkšņi viņa bija atpakaļ, krišus atpakaļ pirms sešpadsmit – vai septiņpadsmit? – gadiem, bet, labi, nav svarīgi, kad tieši – katrā ziņā sen, citā laikmetā, citā realitātē. Laika tunelis atvērās un acumirklī iesūca viņas apziņu kā rijīgs putekļusūcējs – hops, un tu jau esi citur – tur tas laiks joprojām eksistē, un tur ir nevaldāma mulsuma sasaistītas rokas un kājas, pusaudzīgais klamzīgums un spītīga ieciršanās, lai vārda „mīlu” vietā pateiktu „ej projām”, - pēc tam pusi dzīves nožēlojot, protams.” (20. lpp.) Laika jēdziens šajā romānā ir spilgts, polifonisks un detalizēts elements: laika sastingums (12. lpp.), laika nenovēršamais plūdums (48. lpp.), vēlme paātrināt laiku, nosvītrojot kalendārā dienas (77. lpp.) u. tml. Diemžēl šī spēle ar laiku pilnībā neattaisnojas, jo tagadnei tiek veltīts krietni vien mazāks romāna apjoms, kas savukārt paredz galvenās varones nepilnīgu psiholoģijas izstrādi. Šī iemesla dēļ romāns šķiet līdz galam nenoslīpēts. No romāna noprotam, ka gan tagadne, gan pagātne ir “sačakarēti” laiki, iespējams, ka būtu pieticis ar lapaspuses garu epilogu kā piebildi par Annas joprojām neizdevušos tagadnes dzīvi. Vēl spilgtāk varētu zīmēt pagātnes laiktelpu, nevis laist “traļi vaļi” vēl papildus lapaspuses. Taču no otras puses tikai šī vēstījuma struktūra palīdz lasītājam papildus saprast, ka Annas nespēj atsvabināties no pagātnes važām, kas visvairāk arī traucē dzīvot pilnvērtīgi un virzīties uz priekšu. Pagātnē, kas ir 80. gadu beigas (no 157. - 158. lpp. kursīvā konspektīvi tiek pārstāstīti notikumi no 1991. gada vasaras līdz 2002. gadam), maģistrālā tēma ir dedzīga jaunības ēšana. Iespējams, ka Rūtas Mežavilkas teksta mērķis ir rādīt, ka visbūtiskākais palicis pagātnē (ak, zāle toreiz bija zaļāka un debesis zilākas). Cerības un ilgas pēc neatkarības ir tikai tāds starp citu stāvoklis, jo mēs taču esam jauni, mēs dzīvojam, mīlam, sapņojam, mācāmies, kā arī ciešam, pametam, raudām, jo rožainās brilles mēdz saplīst: „Reizēm man liekas, ka es slīdu prom pa milzīgu, slīpu plakni, velti cenzdamās tverties pie savas drūpošās pasaules atlūzām.” (113. lpp.) Pagātnes laiktelpā tiek rādīta arī pāreja uz brīvību, kur Anna ir klāt, bet attālināti, jo priekšplānā ir viņas dzīve. Tā 1988. gada oktobra notikumu aprakstā tiek atainota tautas manifestācija Mežaparkā. Šī diena, salīdzinot ar Annas sāpīgo šķiršanos no Andreja, ir gaviļu un līksmes pilna, jo „vārdi par brīvību, tautas atmodu un demokrātiju slīd tik viegli” (140. lpp.). Zīmīgi, ka pagātnes notikumu atainojumā vērojams vienkāršrunas vārdu birums, jaunajiem no mēles gala vien lec šāda tipa leksika: „Atmetu ar roku. Nesāc nu tu arī, pietiek jau ar muteri. Un beidz niekoties ar špičkām. Ka neizceļas pažars.” (25. lpp.) Jāpiebilst, ka Rūtas Mežavilkas romānam raksturīgs valodas smalkums Annas iekšējās pasaules un dabas ainavu zīmējumā. Rakstniecei noteikti izdotos skaistas impresijas. Tagadne ir iluzors, šķobīgs eksistenciālas nolemtības laiks, tagadnība “piesieta” pie ikdienišķām un racionālām lietām, nav patiesu vērtību, kas Annu stabilizētu. Jau romāna pirmā frāze „mirklis zagtas laimes” (7. lpp.) signalizē par Annas dzīves saturu. Varone tagadnē (2005. gada martā) ir darbaholiķe redakcijā, savukārt ārpus darba pasaule līdzinās haosa faktūrai, pašai esot metaforiski it kā iežņaugtai Viktorijas laikmeta korsetē, kurā trūkst gaisa: slima māte, kuras acīs Anna ir kļuvusi ideāla meita (skatīt 21. lpp. rindkopu), bet, kuru pašai Annai „gribas nogalināt šo drausmīgo, garlaicīgo personu” (21. lpp.); pazudis brālis Marts; pirms diviem gadiem šķīrusies no vīra; pati Anna satiekas ar precēto Sergeju, no kura vēlas tikai bērnu, jo „meitai izdotos viss, ko Anna salaidusi grīstē, ko Anna sačakarējusi un nav spējusi salabot.” (69. lpp.) Romānā tiek izmantota arī trešā laika dimensija: Anna vēlas svētdienā braukt uz jūru, šis fakts ietver simbolisku nojēgumu par viņas emocionālo futrāli, kā arī varones vēlmi pirmatnīgajā telpā atjaunoties un harmonizēties. Romāns noslēdzas pagātnes posmā, kas liek domāt, ka pagātni jeb zudušo pasauli kā jūru nevar sasmelt un noturēt. Taču Anna savu pazaudēto patību vēl var atrast: „Arī šī ziema ir savāda – miglaina un atkušņaina. Aiz logiem vien melnums un vēja nopūtas ābeļdārzā. Dažkārt dienā es aizeju līdz Austrupītei. Tā ir jau vaļā.” (158. lpp.) 1990. gada marta ieraksts (piezīmēts, ka tas ir epilogs) tomēr rāda, ka pāreja uz pavasari jau sākusies un reizē uz augšāmcelšanās pusi, lai gan lasītājam romāna noslēguma interpretācija ir atvērta. Viens no romānā akcentiem – māju motīvs, pastāvot jaunās un vecās paaudzes antinomijai. Annas draudzene Berta sapņo izlauzties no Latvijas, jo savs kaktiņš, savs stūrītis zemes viņai it nemaz nav vajadzīgs (1995. gadā aizbrauc pavisam uz Kanādu). Arī Annai latviskais ir margināls: „Sirsniņa kaut ko vāvuļoja par Krišjāni Baronu, Valdemāru un dainām. Stulbie Krišjāņi. Stulbās dainas. Ciest nevaru dainas.” (25. lpp.) Turpretī Annas mātei gan šķiet svarīgs latviskais mantojums, tradīcijas un vērtības: „Mātes seja staro zemnieciskā līksmē. (..) Viņa gluži kā Antejs, pieskaroties zemei, gūst spēku. Viņa katru kartupeli apglāsta ka bērnu. (..) Viņa patiesi ir Māte Zeme, pilnības iemiesojums, saimes barotāja un uzturētāja.” (63. lpp.) Šis ir viens no smeldzīgākajiem romāna aspektiem, jo jaunajiem veco tik tuvā savas zemes tēma ir astotais pasaules brīnums. Pārdomu vērts ir arī vēsturiski politisko apstākļu izraisītais latviskā zudums cilvēkos, pat vēl dziļāku pagātnes slāņu nepārzināšanā, piemēram, Anna lauku bēniņos nejauši atrod ulmaņlaiku žurnālus „Atpūta” un grāmatas, kas viņai neko neizsaka, jo tā ir „sveša, citāda pasaule, svešs, nogrimis laiks” (81. lpp.), kas pāriet brīnumpasaku estētikā – “aiz trejdeviņiem kalniem, aiz trejdeviņām jūrām”. No vienas puses šo romānu varētu ievietot kategorijā “viegla vakara romāniņš”, tas ir izlasāms ļoti ātri, ka pat neatdziest ķimenu tēja vai nepiedeg cepeškrāsnī biezpienmaize. Autore pārāk “piegružojusi” romānu ar situācijām no triviālām pasaciņām un mājsaimniecēm domātajām filmām (jāsāk domāt, ko tad autore vēl nav apcerējusi; iespējams, iemesls bijis piesaistīt plašāku lasītāju loku): pazudis brālis; mīļotais vīrietis ir precējies un vezumā vēl bērni; sievas pateicība mīļākajai par vīra aplaimošanu; arvien jaunas grūtniecības un kārtējie vīriešu zaudējumi u. tml. Rūta Mežavilka lielākoties uzticējusies reālisma tradīcijām, ietverot melodrāmu cienīgus elementus. Citādi “Dzimuši Latvijai” radīts īstajā laikā, triviālās situācijas slēpj dziļākus slāņus un raisa pārdomas: cik cilvēkam svarīgs sava pulksteņa tikšķējums, patība un garīgā transformācija, un latvietim – savas Latvijas laiks?