LALIGABA nominācija DZEJA: Ingmāra Balode "alba"

+ I. Balodes dzeja krājumā „alba” vienlaikus ir patiesi laikmetīga/ mūsdienīga, tomēr tajā pašā laikā to caurauž pārlaicīgums, netverama ne-materialitāte un kāds neizprotams viedums. Dzejoļos pārsteidzošā veidā sintezējies it kā bērna svaigais skatījums uz pasauli un pārlaicīga, pieredzējuša, visuresošā un visuredzošā skats: valda gaišs izbrīns, interese par šķietami ikdienišķām lietām, mirkļiem, kuri reizēm tomēr glabā sevī kādas dziļākas likumsakarības. Esamība „albā” rada glezniecisku iespaidu; viss krājums tēlaini salīdzināms ar akvareļu skiču albumiņu, ko mākslinieks ceļojot allaž glabā kabatā, lai veiklām otas kustībām fiksētu kādu iepatikušos ainu, elementu, mirkli. Ir radītas vieglas, brīžiem it kā impresionistiskā manierē darinātas skices, kas iemūžina garām slīdošos, ņirbošos mirkļus, atspulgus, sajūtu impulsus. Radošā līdzsvarā ar gaišajiem, saulesgaismas, baltās dienasgaismas pielietajiem elementiem atrodas arī vārdos tieši nepasacītās, bet izjustās skumjas. Krājumam vienotību piešķir ceļojumu, ceļa poētika. Ar „albu” autore organiski iekļaujas arī plašākā Eiropas kultūras kontekstā: viņa paplašina savu dzejas telpu, piešķirot tai no robežzīmēm un robežstabiem brīvu apvārsni – ģeogrāfiski, valodiski, dvēseliski.   - Ne vienmēr visi teksti, kuri atgādina mēģinājumus dzejprozas virzienā, ir tikpat brīvi, skanīgi kā citi krājuma dzejoļi. Šo tekstu samezglotība, skaldījums, prozas elementa klātbūtne brīžiem izjauc rimto, ritmizēto, meditatīvi vieglo krājuma ievirzi, kurai lasot gribas ļauties. Nereti viena dzejoļa ietvaros vērojams, ka apkārtesošais fiksēts pārāk blīvās iespaidu virtenēs; tās kļūst smagnējas, pārpilnas: pārāk vērīgais, jūtīgais dzejnieces skats brīžiem nesijā iespaidus, ļaujot tiem apbērt sevi. Ir atsevišķas rindas, kuru poētiskā pasaule lasītājam tā arī paliek aizšifrēta – protams, dzejas uztvērējam allaž ir iespēja piešķirt pašam savus kontekstus, meklēt „atslēgu” dzejoļiem, kartes vietā izmantojot personīgo pieredzi, subjektīvas interpretācijas, tomēr brīžiem gribas iekļūt Ingmāras Balodes uzburtajā telpā, bet neizdodas atbrīvoties no sajūtas, ka esi „atstāts aiz vārtiem” – dažām rindām „atslēgu”, „skaidrojumu” neatrast... No vienas puses mazais, smalkais lakoniskā dizaina sējumiņš, kas atgādina vieglu skiču burtnīcu, ir patiesi tīkams, to ērti ņemt līdzi ceļojot, dodoties ikdienas gaitās, taču brīžiem liekas, ka dzejas teksts tomēr ir mazliet par sīku. Varbūt grāmatas formātam vajadzēja būt nedaudz pamatīgākam, lai tā „nepazustu” daudzu citu grāmatu pulkā.   Plašāka recenzija: Neizsmeļamā valdzinājums