Pret kalnu. Jāns Kross “Stūrgalvības hronika”

Jāns Kross (Jaan Kross) savu vēsturisko un apjomīgo romānu veltījis 16.gs. Livonijai, vairāk, protams, Igaunijai – Tallinai. Šis ir laiks, kad Baltijas valstīs notiek reformācija, jukas, cilvēki īsti nespēj apjaust, kam īsti piederēt, kā būt. Kā jau allaž tā īsti miera nav nekad un nekur. Lasot šo romānu, vērts aizdomāties par valstu, tautu, cilvēku mijiedarbi – spilgti atklājas tas, cik ļoti notikumi virknējas, cik svarīgs kāda cilvēka gājumā ir mirklis, kurā var nenotikt nekas un mainīties viss. Tas nenoliedzami parāda to, cik cilvēks var izrādīties liels vai tieši pretēji mazs, brīžiem nespēdams neko ietekmēt. Baltazars Rusovs – romāna galvenais varonis, kurš, savas stūrgalvības un mērķtiecības vadīts, tiecas pārspēt sevi, savas saknes, ar lielām pūlēm aizstāvēdams zemniekus, vienkāršos ļaudis, pie kuriem pats pieder. Par spīti tam, ka dzimis vezumnieka ģimenē, Baltazars uzņemas grūti īstenojamu mērķi – izmācīties augstās skolās, kļūt par ietekmīgu cilvēku un visbeidzot uzrakstīt Livonijas hroniku. Nesot upurus, cīnoties ar sevi un lielo un svarīgo darbu traucējošiem tīšiem un netīšiem apstākļiem, viņam tas tomēr izdodas. Iespējams šāda izdošanās Baltazaram nolemta, jo jau šūpulī viņam ielikts dižciltīgs un spēcīgs vārds vai tādēļ, ka ziņkāres un piedzīvojumu kāres vadīts, skolas gados, iedzēris virves dejotāju „brīnumdzērienu” (kā nojaušams, tas nebija nekas vairāk par tīru ūdeni), kas galu galā bijis viņa dzenulis un ierosmes avots visa mūža garumā – ja reiz viņš to iedzēris, tad tas viņā arvien ir iekšā.

Sižeta kustībā lieliski jūtams, kā mainās apstākļi un cilvēki. Jau Baltazars vien – sākotnēji viņš ir ziņkārīgs vezumnieka dēls Balls, pēc tam students Baltazars Rusovs, vēlāk jau Svētā Gara mācītājkungs. Bet pretējais notiek ar vidi – tā sarūk, ienākot “Maskavietim” un mērim, kas vairākas reizes ielenc pilsētu un atņem Baltazaram ģimeni.

Kross ar veiklu vārdu spēku un aizraujošu vēstures atspoguļotāja talantu ļoti viegli aiznes lasītāja fantāziju 16. gs. Tallinā, iedzīvojoties gan Rusova, gan viņa sievas, gan citu varoņu pasaulēs. Tādās apziņās, kas mīl, nīst, netiek ar sevi skaidrībā, bet pāri visam par varītēm cenšas un tiecas uz sava stāvokļa uzlabošanos. Vai tā būtu tieksme pēc mīlestības, vai izsišanās no vienkāršo ļaužu kārtas, vai vēlme līdzināties citiem – visi šie varoņi kā viens pēc kaut kāda piepildījuma savā dzīvē ilgojas, un tas liek aizdomāties, ka nekur tālāk par 16. gadsimtu nemaz neesam tikuši. Darbs jau sākas ar to, ka Baltazars sapņo tikt augstāk, tiekties pēc labākā. Patiesi, grāmata ir par izaugšanu, par cilvēka būtību, par cilvēkmīlestību, par savas zemes mīlestību, par ticību, reliģiju, pasaules izjūtu, tai esot lasītājā pašā un lasītājam esot pasaulē.

Jāslavē darba tulkotāju Maimu Grīnbergu par visai apjomīgo un turklāt labi paveikto darbu. Viņa spējusi atdzīvināt un ienest igauņu valodā rakstīto latviešu valodā, lai romāns nezaudētu savu vērtību un būtu baudāms, lasot to arī tulkojumā. Tulkotāja spējusi atrast īstos vārdus, līdzekļus, lai lasītājs varētu ļauties grāmatas vilinājumam un valodas vienkāršībā un dzīvīgumā kaut nedaudz aizmirstos un iejustos ne visiem tik labi pazīstamajā (un ne visiem interesējošā) gadsimtā.

Gan Jāns Kross, gan Baltazars raksta hronikas, tiesa – Krosa rakstītā vairāk ir par stūrgalvību, par vēlmi un spēku rakstīt, par mīlestību un cilvēku, ne vēsturiskumu, lai gan arī Baltazara rakstīto varētu dēvēt par sava veida stūrgalvību. Kāds gan citādi var būt attēlots igauņu baurs, ja ne stūrgalvīgs un neatlaidīgs, izaugot no muižniecības jūga, lai gan nereti igaunis ir arī „ļautiņš ar ierobežotu prātiņu”.

Krosa “hronika”, kas izstaro spēcīgi apjomīgo likteni, dažbrīd rada mazliet haotisku iespaidu, lēkājot pa laikiem, iepinot atmiņas, atstāstot notikušo, tomēr šī nenoteiktība mazliet palīdz atvilkt elpu, lai ar jaunu cēlienu mēģinātu iedzīvoties Baltazara ikdienas brīžiem tik liktenīgajos notikumos. Turklāt grāmatas kopskatā viss sarindojas pārdomāti, un, iespējams, šis laiku savirknējums neļauj lasītājam zaudēt uzmanību un liek nopietnāk pievērsties tekstam. Nenoteiktību, haotismu un, protams, sevis meklējumus var manīt paša Baltazara tēlā, kas, ejot cauri laikam, ne reizi vien apjūk, nezinot, kas īsti viņš ir, kā viņam būt un kam piederēt.

Mūsdienu lasītājam šāda darba lasīšana sākotnēji varētu likties ne tik aizraujoša, protams, ja vien viņš patiesi nav noņēmies ar hroniku lasīšanu un pētīšanu. Tomēr jāsaka, ka, ja lasītājs no šīs tetraloģijas gaida sausu, vēsturisku Livonijas 16.gs. notikumu pārstāstu, grāmata liks viņam vilties, jo šeit autors nebūt neliek lasītājam garlaikoties vai arvien grāmatu atlikt malā faktu un skaitļu pārbagātības dēļ. Kross lēni un mierīgi, tomēr aizraujoši un stūrgalvīgi stāsta par laiku, sabiedrību, attiecībām, mīlestību un cilvēku.