LALIGABA nominācija DZEJA: Pēteris Draguns "Tumšā stundā"

+ Pētera Draguna dzejkrājuma “Tumšā stundā” tematiskie loki aptver gan skaidru un naivu mīlestību, gan iznīcinošu kaislību, kas robežojas ar šausmu ekstāzi. Dzejas liriskais „es” ar gluži ķirurģiski asinātu tausti ieslīd zemapziņas dzīlēs, ko atklāj formas virtuozitāte. Ritma precizitātes iespaidā liriskā tumsa un kaisles haoss iegūst šķietami tveramus apveidus: krājumu piesātina buramvārdu poētika (gan lāsti, gan lūgšanas), tādējādi dzejoļus netieši ievirzot pašrefleksijā par dzejas rašanos, kurā liriskais „es” kā mediators enerģētiski lādētos apziņas grūdienos vēršas gan htoniskajā, gan sakrālajā pasaulē. Tieši tas šo krājumu atšķir no citiem Latvijas Literatūras Gada balvas laureātiem. “Tumšā stundā” ir ekspresīvs, tumšu emociju spriegots un maģisks krājums, kurā dzeja vienlaikus ir afektīva darbība – iešana caur nebūtību.     - Lasīšanas gaitā rodas iespaids, ka, tiecoties daļēji tendenciozi realizēt maģisko slodzi, dzejoļu saturiskā nozīme tiek pakārtota formai vai tā pat izgaist, līdz ar to spēji nojaušams kļūst dzejas rakstīšanas process, kas, iespējams, noris vienā elpas vilcienā. Dažiem dzejoļiem piemīt nenoslīpēts, eksperimentāls raksturs, tostarp interpunkcijas dīvainības, tāpat tajos izmantotas pārlieku naivas un triviālas atskaņas. Tādā veidā tieša dialoga un atsvešinājuma robežas daļēji izplūst. Brīžam pārlieku atkailināts un vienkāršots top nāves tēls, kura dominante nomāc citus dzejas tēlus. Krājuma kompozīcija ir sašķelta un izārdīta: ceturtajā daļā iestājas lūzums, ko rada nepārliecinoša dažu sociāli (anarhiski) iekrāsotu dzejoļu pozīcija, kas disonē ar citviet introspektīvi fokusētiem dzejoļiem un liek nobālēt arī krājumu noslēdzošajiem dzejoļiem. Dzejas liriskais „es” tiecas kļūt uzspēlēti izaicinošs un teju uzbrūkošs, taču to diemžēl noslāpē banalitātes, tostarp, naidnieka tēls, tādējādi radot komisku atbalsi. Arī krājuma savdabīgajam vizuālajam noformējumam neizdodas pilnvērtīgi attaisnot dzejkrājuma ieceri – pulsējošie, spazmatiskie tekstu lielumi un virzieni apgrūtina dzejoļu uztveri, tādējādi vizuālais noformējums, kļūstot par patstāvīgu vienību, aizēno dzejoļu iekšējo strāvojumu.   Plašāka recenzija: Vistumšāk esot tieši pirms saullēkta