Academic Centre
Dienas gaišais vaigs lēnām apēnojas. Sāk krēslot, un pasaule apkārt iegūst aizvien neskaidrākas, maigākas, noapļotākas aprises. Kas paslēpies ēnainos kaktos, kas aizpeld debess jumā uz spuraina mākoņa astes, kas gail un sārtajos ogļu vaigos kvēpainajā krāsns mutē? Tā ir dzīve, atmiņas, laiks, kas, šķiet, aizdejojis, tomēr nu līdzīgi bumerangam atgriežas atpakaļ tēlu veidā. Tie klusē, neko jaunu nepastāsta, paliek līdzās un projām iet arī negrasās...
Šādu iespaidu rada Birutas Baumanes grāmata „Sarunas ar sevi”, kuru māksliniece velta savai paaudzei, bet tie, kas piederīgi jaunākām paaudzēm, var tikai brīnīties un ar baltu skaudību nolūkoties, cik pilnasinīgi, krāsaini, dzīvespriecīgi, atraisīti, garīgi piepildītā un radoši rosīgā laikā māksliniece ir dzīvojusi, ar kādām kultūras, visdažādāko mākslas nozaru personībām ne tikai bijusi laika biedrs, bet arī draugs.
Māksliniece B. Baumane nemīlot pelēko krāsu: visas citas jā, tikai ne pelēko. Gleznas šim apgalvojumam kalpo kā vislietišķākais pierādījums. Arī grāmata „Sarunas ar sevi” liecina ne tikai par jestri aizvadītām jaunības dienām, bet par visu mūžu kopumā, kurā gana raudāts, smiets un mīlēts. Un, kad emociju kauss puto pāri malām, tad vislabāk uzrotīt piedurknes un ķerties pie sarenes ragiem, atdodot sevi audekla maģijai līdz pēdējai šūnai, jo, kad darbs ir pabeigts, kaut uz brīdi atkal ir atgūts iekšējais līdzsvars. Savukārt atelpas mirklis ilgst to sprīdi, kas nepieciešams, lai nokoptu paleti, izmazgātu otas, uzvārītu kafiju, uzliktu jaunu audeklu, jo pabeigts darbs ir nākamās gleznas aizmetnis... Nemitīga ritēšana, darbošanās, ko iespējams neapzināti iesvārsta košo krāsu ņirboņa, ir kā valoda, kas aicina uz dialogu, aicina veidot diskusiju, un B. Baumane tai aizrautīgi atsaucas. Tāpēc nav nekāds pārsteigums, ka mākslinieces dzīvesstāstam netrūkst vitalitātes – tāpat kā viņas gleznām –, bet tajā pašā laikā grāmatas vēstījums, intonācija grib spert it kā sānsoļus, atsedzot mākslinieces personības šķautnes, kas rūpīgi paslēptas aiz dzīvespriecīgās dabas, vēlmes atrasties sabiedrībā, ļaudīs, būt starp domubiedriem. Pozīcija – „sarunas ar sevi”, kā arī grāmatas vāka vizuālais noformējums, kurā izmantota B. Baumanes gleznas reprodukcija „Pašportrets melnā” (1968), it kā raisās prom no košās varavīksnes, kura izlīkumo cauri mākslinieces gleznām, ietiecoties sudrabainas gaismas pielietā telpā, kura pieder un ir saprotama tika māksliniecei. Grāmata rada iespaidu par novērstu skatu, ielūkošanos sevī, retrospekciju, kas attiecas vienīgi uz gleznotāju un viņas paaudzi. Visi pārējie, šķiet, ir tikai ziņkārīgi garāmgājēji, uz kuriem pašsarunas neattiecas. Lasot grāmatu, rodas sajūta, it kā lasītājs atrastos muzejā, kur stikla vitrīnās eksponēti grāmatā piesauktie ļaudis, notikumi, un, to visu vērojot, kārtējo reizi nākas secināt, cik skaudri un nežēlīgi laiks izrīkojas ar cilvēku, par vienīgo domubiedru galu galā atstājot tikai vientulību... Trūkst ar ko vienkārši parunāties.
Ņemot vērā, ka Birutai Baumanei jau no skolas laikiem paticis iesaistīties skatuves mākslas izdarībās (māksliniece apguvusi arī baletdejošanu), grāmata rada iespaids, ka māksliniece spēlē monoizrādi un lasītājam jānoraugās dekorācijās, kas atgādina piedūmotu pagrabstāva kafejnīcu vai krēslas pielietu telpu no nakts uz rītu, vai varbūt mākslinieces darbnīcu, kur viņa sēž pie galda ietinusies melnā sēru šķidrautā. Un tad šai mistērijai pievienojas visas tās lielās personības, ar kurām B. Baumane reiz kopā bijusi un, kas to zina, varbūt sēdējusi pie tā paša galda, dalījusi priekus un bēdas. Viņi visi bija kafejnīcu un biedrošanos mīloša paaudze, kam prieku radīja kopā būšana un katra darbs: glezna, uzrakstīts vai atdzejots dzejoli, jauna muzikālā kompozīcija. Tur prieks un mīlestība, dzīvotgriba mutuļot mutuļoja, bet tagad pāri palikušas vairs tikai atmiņas, spilgti uzplaiksnījumi, zibšņi. Grāmata ir saruna ar sevi, savu laiku, bet lasītājs ir tikai vērotājs no malas, viņš var pieņemt piedāvājumu un klusi šajā sarunā iesaistīties, emocionāli līdzpārdzīvot, taču tas nedod iespēju veidot diskusiju un pat neļauj runāto saprast līdz galam, jo lasītājs nav vēsturisko notikumu tiešs līdzdalībnieks, viņam un autorei nav emocionālās kopvēstures, sasaites, ko vienkārši sauc par draudzību, savstarpēju uzticību, līdzās būšanu.
Kad izrāde ir sākusies jeb grāmata atvērta, tiek pieteikts pirmais cēliens „Sastapšanās”, kurā gleznotājas atmiņu audiences pirmais viesis ir Boriss Bērziņš, tad ierodas cilvēciskā siltuma apgarotais Grīziņkalna puika Gunārs Cīlītis, tam seko spožais, asais „gaisa jaucējs” Jānis Pauļuks, aizrautīgā franču kultūras cienītāja Maija Silmale, tad Vizma Belševica, Ojārs Vācietis, Valdis Jancis, Māris Villerušs, Imants Siliņš, Jānis Stradiņš, Ļena Romanova, Anta Klints, Jānis Osis, Ēvalds Valters, Mārtiņš Zīverts, Veronika Strēlerte, Uldis Ģērmanis, Andrejs Eglītis un daudzi citi, kas ieskauti B. Baumanes personības magnētiskā lauka ielokā. Visi kopā un katrs atsevišķi viņi veido pamata, atbalsta sajūtu māksliniecei, jo pleca sajūta nozīmīga ikvienam, bet šķiet, ka radošo jomu pārstāvjiem jo īpaši. Tā ir enerģija, kas ļauj un palīdz radoši darboties, meklēt un atrast sevī jaunas, līdz šim vēl neaptvertas potences; tā ir sazobe, kas labā nozīmē veido sacensības garu – neatpalikt, neatkārtoties, būt sava ceļa gājējam, bet reizē neaizmirst par saviem domubiedriem. Gluži kā musketieriem. Un varbūt tā ir atslēga – šī sieta, tīkla sajūta, ko padomju laikā neapzināti veidoja kultūra, lai radītu ne tikai paliekošas mākslas vērtības nākamajām paaudzēm, bet arī pastarpinātā veidā tuvotos un atgūtu valsts suverenitāti deviņdesmito gadu sākumā. Patoss ieskanēsies, ja B. Baumani salīdzinās ar ābeli, kuras zari zelta ābolu pilni, tomēr nevar noliegt, ka visas šīs personības, kas dāsni izrotājušas mākslinieces mūžu, būtisku lomu ieņem ne tikai gleznotājas dzīvē, bet arī visas latviešu tautas identitātes apziņā, kā garīgie līderi un pašapziņas stiprinātāji, Latvijai atrodoties sarežģītos vēsturiskos apstākļos 20. gadsimta otrajā pusē.
„Sarunas ar sevi” apstiprina: kādā zemē sēkliņu sēs, tādu ražu vāks. Proti, B. Baumanei, studējot glezniecību Latvijas Mākslas akadēmijā, bijis lemts sastapties un krāsu, kompozīcijas gudrības smelties no tādiem lielmeistariem kā Leo Svemps, Romans Suta, Valdemārs Tone, Vilhelms Purvītis, Jānis Liepiņš. Un atkal – katrs no viņiem liela un diža personība, ar savu īpašu, neatkārtojamu rokrakstu, starojumu, tāpēc augt, attīstīties, noslīpēt savu talantu pie viņiem ir bijusi liktens dāsna labvēlība. Domājams, šie pedagogi varētu lepoties ar savu skolnieci, jo B. Baumane, pieņemot meistaru gudrības, aizrautīgi strādājot, laika gaitā iemanījusies izkopt tādu otas stilu, ko nesajaukt ar citiem gleznotājiem, kas, šķiet, katram sevis cienīgam māksliniekam ir lielākais pagodinājums un galvenais mērķis – būt pamanītam citu mākslinieku vidū.
Un tad nāk monoizrādes otrā daļa „Dārzi”. Dižgaru galeriju nomaina izjūtu atspoguļojums par dižajām mājām, dzimto, bērnības dienu pusi, kas ir telpa ar divējādu dabu. Tā šķiet satumsusi, klusināta, tēli, topogrāfiskās pieturzīmes, visdažādāko sajūtu gleznas, kas aizslīd garām kā mēmā kino lentē, gandrīz nemanāmi, rada pavisam spokainu sajūtu. Viss it kā aizslēpts aiz trausla miglas aizkara, kam bail pieskarties, bet projām iet arī negribas... Paralēli krēslainībai, sūrumam, kas ieskanas atmiņu melodijā, iezaigojas un uzdzirkstī arī pa kādai līksmākai taktij. B. Baumane apgalvo, ka viņai ir bijusi skaista, gaiša bērnība, atšķirībā, piemēram, no Vizmas Belševicas, tomēr dualitāte slēpjas tajā aspektā, ka bērnības laiks, tēva mājas tagad vairs nav tās, kas bija agrāk. Viss ir mainījies. Traģiskākais, ka laika upes tecējumu nevar mainīt, ka nevar izlīgt ar sevi pašu, savu sirdsapziņu. Cilvēka mūža sākums, mājas, dārzi, lauki, pļavas, kā tas ir B. Baumanes gadījumā, raisa asociācijas ar vēlmi atgriezties „zaudētajā paradīzē”, bet laiks ir aizgājis, veicot tik bezgala daudz pārmaiņu, ka atpakaļceļš, mājupceļš un visi citi ceļi gan tiešā, gan pārnestā nozīmē ir asu un dzelstīgu nezāļu klāti, un atgriezties spēka ir par maz...
Telpa pakāpeniski satumst aizvien vairāk. Tā noslēdzas Birutas Baumanes monoizrāde, un iestājas klusums. Bet tas noteikti nav galapunkts vai kāds noslēgums, jo grāmata „Sarunas ar sevi” rada sajūtu, ka noteikti nepieciešams visu sākt atkal no jauna un priecīgi, diži, krāsaini savas dienas tupināt vai sākt izgleznot tā, lai gribas dzīvot, reflektēt par aizvadītajām dienām, ar un par savu paaudzi. Biruta Baumane apliecina, ka dzīve ir kā cirka izrāde un nav svarīgi, kāda loma tev tajā ir uzticēta, jo pats būtiskākais ir tas, kā tā tiek izspēlēta. Vislabāk laikam sarunās ar sevi...
