Bērnu literatūras klasika jaunās skaņās – „Stāsts par doktoru Dūlitlu” audio formātā

Audiogrāmata nenozīmē pasīvu attieksmi. Tā nekādā ziņā neatbrīvo vecākus – „še, sēdi, klausies ierakstu!”, nē! Laba audiogrāmata un, protams, veiksmīgs vēstījums rosinās mazo klausītāju domāt, analizēt. Ja vēstījums bērnu aizraus un saistīs, viņš rūpīgi klausīsies un arī analizēs dzirdēto. Nāksies uzklausīt arī kaudzi jautājumu un meklēt uz tiem saprotamas atbildes, skaidrojumus: -          Kas ir Noass? -          Kas ir ekvators? -          Kāpēc doktors Dūlitls saka, ka „nauda tikai rada problēmas”? -          Kādēļ princis Bumpo gribēja kļūt par „baltu princi”? -          Vai grūdmūs-velcjūs dzīvo arī mūsdienās?   Pagājušā gada rudenī izdevniecību „Upe tuviem un tāliem” izdeva jauna muzikālo audiogrāmatu 2 CD (dubultkompaktdiska) formātā – Hjū Loftinga darbu „Stāsts par doktoru Dūlitlu”, vienu no bērnu literatūras klasiskajiem tekstiem. Klasisko pirmā stāsta versiju ir ierunājuši Leļļu teātra aktieri Pēteris Šogolovs un Laila Kirmuška. Ieraksta vizuālajā noformējumā ir izmantoti paša Loftinga zīmējumi. Vāka dizainu veidojusi Gunita Rauba. Pirmoreiz lasītāji doktoru Dūlitlu no Padlebijas purva malā iepazina 1920. gadā. Sirsnīgais ārsts, kurš prata zvēru valodas, ātri iekaroja lasītāju simpātijas. Vēlāk par viņu tapa arī citi stāsti, kā arī neskaitāmi daudz stāsta adaptāciju citos formātos – animācijas filmās, izrādēs, filmās u. c. Ir jāatceras arī krievu autora Korneja Čukovska variācija par Dūlitla tēmu – viņš radīja daktera Aikāsāp tēlu (Доктор Айболит) 1936. gadā. Latviešu valodā lasītājiem Loftinga stāstu par dzīvnieku ārstu ir bijusi iespēja iepazīt jau kopš 20. gadsimta 30. gadiem. Viena no agrīnajām versijām tika izdota 1930. gadā A. Jesena apgādā – ar nosaukumu „Zvēru ārsts: brīnišķīgs stāsts par zvēru ārsta piedzīvojumiem Āfrikā”. Darbs atkārtoti ticis izdots arī vēlāk. Īsi iezīmējot audiogrāmatu vēsturi: lai gan pirmie eksperimenti ar runāta vai dziedāta teksta ierakstīšanu tika veikti 19. gs. nogalē, un īpaši liela nozīme bija Tomasa Alvas Edisona 1877. gadā izgudrotajam fonogrāfam, jau ap 20. gs. sākumu skaņu ierakstu sfēra sāka gana dinamiski attīstīties. Tā jau 20. gs. trīsdesmitajos gados ievērību izpelnījās arī literāru tekstu audioieraksti – līdzās mūzikai, ierakstos iemūžināja arī dzeju, lugu tekstus, bet ne vēl veselas grāmatas. Ja pamatideja, veidojot agrīnās „audiogrāmatas”, bija padarīt šādā veidā pieejamus konkrētus materiālus, tekstus pieaugušajiem, kuriem, piemēram, ir redzes problēmas, tad ātri vien tika aptverts, ka audiogrāmata varētu tikt izmantota arī pedagoģiskos nolūkos. Jāatzīst, ka „komerciālo audiogrāmatu” uzplaukums ir datējams ar 20. gs. astoņdesmitajiem gadiem, un tas saistāms arī ar jauno tehnoloģiju ēru; astoņdesmitajos gados beidzot arī grāmatu tirgotāji spēja adekvāti uztvert šo medija veidu kā jaunu, nopietnu platformu literatūrai, kad grāmatnīcu plauktos tika izvietotas audiogrāmatas – ne vairs īpašos, specifiskos nodalījumos. Jaunais audiopasakas „Stāsts par doktoru Dūlitlu” ieraksts ir piedzīvojis ilgstošu un stingru „kvalitātes kontroli”, krietnu laika posmu tiekot pakļauts rūpīgiem novērojumiem: tas tika atskaņots neskaitāmi daudz reižu, atkal un atkal, bet joprojām šķiet tikpat saistošs un aizraujošs. Muzikālais noformējums rosina celties kājās un dejot. „Kvalitātes kontroli” ilgi un rūpīgi veica kāda četrus gadus veca klausītāja. Paralēli „kvalitātes kontroles” posmā, lai veidotos komparatīvs skatījums, reizēm tika atskaņoti arī citi dažādu agrāk izdotu audiopasaku ieraksti, tomēr „Stāstam par doktoru Dūlitlu” nemainīgi saglabājoties favorīta lomā. Viena no konkrētā ieraksta panākumu atslēgām ir tieši abu aktieru balsis, to artistiskums. Teicēji jeb stāstnieki ir patiesi ekspresīvi. Balsis tiek visdažādākajā veidā modulētas, variētas, katram tēlam cenšoties atrast savu īpašu, individuālo skanējumu. Balss tiek pielāgota, domājot gan par tēla raksturu, gan par to, kas pats runātājs vispār ir (pīle, pele, papagailis, Āfrikas karalis, feja u.c.) – tas stāsta klausīšanos padara vēl jo aizraujošāku. Atšķirīgās balsis rada patīkamu, interesantu dažādību un viennozīmīgi vēl vairāk piesaista klausītāja uzmanību. Slavējams ir arī muzikālais noformējums un skaņu efekti. Jāatzīmē, ka mūziku šim darbam ir sarakstījis Ungars Savickis. Mūzikas, skaņu klātbūtne rada papildus dziļuma dimensiju un paplašina stāsta robežas, ļaujot vēl dziļāk iegrimt vēstījuma noskaņā – skaniskie efekti gan labāk palīdz attēlot doktora Dūlitla ilgstošo jūrasbraucienu, gan attēlo putnu spārnvēdas debesīs un ar raksturīgiem ritmiem, eksotisku „putnu un dzīvnieku” skaņām rada Āfrikas, džungļu un to mūžamežu kolorītu. Bērniem šis klasiskais vēstījums noteikti patiks, jo tas ir skaidrs, loģiski strukturēts, viegli uztverams, taču vienlaicīgi arī ļoti interesants, asprātīgs. Protams, ļoti interesants un jautrs elements ir „runājošie dzīvnieki un putni” un to raksturs, komiskās izpausmes, individualizētās balsis. Stāsts ir izklaidējošs, tajā ir piedzīvojumu elements, bet galvenais – labestība. H. Loftings veiksmīgi „tiek galā” gan ar nejauko karali, gan ar visnotaļ ļaunajiem Berberijas pirātiem, taču tas notiek ļoti cilvēcīgā veidā. Netiešā veidā šis klasiskais stāsts akcentē arī dažādus morālas dabas jautājumus, kam nenoliedzami var būt nozīme bērna audzināšanā un personības emocionālās inteliģences izveidē – par to, ka ir jāpalīdz grūtībās nonākušajiem, jo tu nekad nezini, kad grūtības uzbruks tev un kad tev būs nepieciešama apkārtējo palīdzība, par to, ka „sliktie darbi” nesodīti nevar turpināties mūžīgi, par godīgu un taisnīgu attieksmi pret citiem pat tad, ja tas ir kas šķietami „zemāks” (dzīvnieki). Tie ir jautājumi, kas vēlāk var palīdzēt rosināt sarunas ar bērnu par dažādām tēmām saistībā ar ētiku, atbildību vai godprātīgu attieksmi pret savu darbu. Šajā laikmetā visai bieži izskan apgalvojumi, ka cilvēki arvien retāk prot stāstīt stāstus, stāstniecības tradīcija ir zūdoša. Un varbūt problēma ir ne tikai apstāklī, ka vairs retais pieprot patiesi labi stāstīt, bet arī tajā, ka cilvēki daudz mazāk prot klausīties. Arī šajā kontekstā kļūst interesanti, ka audiogrāmatas „digitālajā laikmetā” netiešā veidā it kā „iekonservē” mutvārdu tradīciju: stāstu stāstīšanu. Arī bērnam, kurš nesen iemācījies lasīt, nereti pēc izlasītā ir grūti pastāstīt, atstāstīt, ko viņš īsti ir izlasījis. Savukārt audiogrāmata un labi ierunātais teksts tajā rosina bērnu ne vien izprast dzirdēto, iedziļināties tajā, bet arī trenē „stāstniecības spēju”: vismaz mūsmājās katram pietiekami pacietīgajam nu ir iespēja precīzi, vārds vārdā, uzklausīt veselas pasāžas no doktora Dūlitla. „Bērns, varbūt ir laiks gulēt?”. „Nē, es tev vēl nepastāstīju visu stāstu par dzīvnieku dakteri. Nu labi, turpināšu rīt...”