Lidojums vai kubiks rubiks? Džeimss Mīks „Piezemēšanās”

„Piezemēšanās” („We are now beginning our descent”) ir Džeimsa Mīka ceturtais romāns. Latviešu lasītāji jau pazīstami ar viņa romānu „Cilvēkmīlestības akts”, kas ieguvis Royal Society of Literature Ondaatje balvu, SAC Book of the Year balvu, kā arī tika nominēts Man Booker balvai, un tulkots vairāk nekā divdesmit valodās. Pirms katras grāmatas paņemšanas rokā lasītājs novērtē tās vizuālo izskatu, kas bieži vien dod mājienus par grāmatas idejisko līniju. Uz šī romāna priekšējā vāka atainots vientuļš vīrietis tuksneša un ceļa jūtīs. Iepriekš minētie lielumi pieļauj domu, ka romāns iespējams būs par pašizziņas meklējumiem. Savukārt nosaukums „Piezemēšanās” liecina, ka romāns būs par lidojumu (vismaz metaforiskā līmenī), kas cilvēkam nozīmē atrašanos ārpus savas stihijas, tātad tekstā būtisks varētu būt darbības nogrieznis starp diviem zīmīgiem punktiem. Galvenais varonis Adams Kellass patiešām lido uz Ņujorku meklēt sievieti vārdā Astīda, un tieši šajā laikā viņš atceras pirms gada ritējušos notikumus Afganistānā – vakariņas sava drauga M’Gardžena mājās un citus uzplaiksnījumus. Tagadnē esošajai sižeta līnijai ir gliemeža pārvietošanās ātrums, tikai Adama atmiņu iluminācijas un arī viņa paša romāna „Plēsīgā ērgļa pacelšanās” fragmentu lasījumi nejauši sastaptiem cilvēkiem ir sižeta galvenais dzinējspēks un informācijas eksplozija lasītāja smadzenēm. Identitāte un tās veidošanās aspekti, sevis atrašanas neiespējamība ir romāna galvenie motīvi. Adamā nejūtas piederīgs tur, kur atrodas – lai gan ar sabiedrību varonis ir simbiozē, viņā nemitīgi dominē eksistenciāla nolemtība. Adama dzīvē viss irst, brūk un atrodas apokalipses gaidās. Pēc neveiksmēm dzīvē viņš ir ceļā uz savas mikropasaules sakārtotību, taču tas tikai apstiprina cilvēka būtības esenci – mūžīgi laipot, kūņoties, taustīties, lāčot, kādreiz atrast, bet visbiežāk – neatrast vai arī atrasto nenoturēt un pazaudēt, tādējādi ar romāna ideju var tikai oponēt frāzei ‘lidojumam labvēlīgs laiks’, jo Adamam nav ne navigāciju, ne karšu, ne izpletņu, lai veiksmīgi nosēstos un sasniegtu zemes ķermeni. Adama dzīvi raksturo neiespējamība attiecībās (tas, manuprāt, ir postmodernās estētikas aizmetnis) gan ar Sofiju, gan ar Astrīdu, jo viņas kā iluzori trauki saplaisā un pēc tam arī izšķīst neatrodamos fragmentos: „Tagad viņš prātoja, vai saskatīšānās, pat mīlētāju saskatīšānās, nav tikai izsmalcinātākā akluma forma.” (21) Astrīda nav filigrāns sievietes tēls, sākotnēji šķiet, ka starp viņu un galeno varoni dominē tikai garīga mīlestība, bet izrādās, ka tās kodols ir fizisks, jo garīgumu savažo meli un nespēja izrunāties. Sievietei skapī ir vairākas “maskas” (jāpiemetina, ka dubultniecības / karnevāla motīvs romānā cilvēku attiecību tēlojumā ir izteikts). Lasītājam ieteicams vērot dabiskās gaismas / tumsas spēles, īpaši krēslas un tumsas noskaņās tēlotas Adama un Astrīdas attiecības, kas vērtējamas kā precīzs simboliskais nojēgums par nezināmā nospiedumiem viņu dzīvē. Autors rāda nespēju cilvēkiem saprast vienam otru, mīlestību un nekad līdz galam neizķidāt citu zemju kultūru un uzskatu sistēmu: „“Tu gribi pārlieku daudz,” Astrīda sacīja. „Pat labākie no mums ir tikai sīciņi vēštneši ar īsu, klusu vēstījumu. Neviens no mums nespēja tikt vienai zemei saprast citu zemi. Vajag veselu kori un miljoniem vēstījumu, lai izveidotu nelielu saikni.” (64) Tādējādi šī ideja visspilgtāk sabalsojas ar romāna vāka zīmējumu – viss ir bezgalība un nezināmais, bez jebkādām robežām – nav apļu, nav trapeču vai kvadrātu, jo nav līniju. Tieši svešas zemes laiktelpas tēlojums autoram palīdzējis rādīt savu mesiānisko vēstījumu par ilūziju un nezināmā devu dzīvē. Afganistānas vide ir spilgts lielums, šī valsts, kas eiropieša priekšstatos varētu būt krīzes, sabrukuma un konfliktu centrs, simbolizē Adama iekšējās pasaules dramatisko struktūru, tādējādi kara un nāves dejas versija ir ļoti veiksmīgs gājiens. Uzsveru, ka “Piezemēšanās” ideja un valoda ir sulīgas, bet romāns gan varbūt būtu spēcīgāks, ja autors saturisko pusi būtu ietērpis citā formā, izvēloties citu piegriezumu un tekstūru, piemēram, dienasgrāmatas, ceļojuma apraksta vai vēstuļu formu. Džeimsa Mīka varoņa kapacitāti veido viņam personiskas un dziļas tēmas, tādēļ būtu dabiska pirmās personas vēstījuma forma, kas lasītājam dotu vēl lielāku iespēju identificēties ar tēlu. Arī sižeta līnija Afganistānā varēja būt izstrādātāka, spilgtāka, jo, ja jau pašam autoram kā žurnālistam ir pieredze kara zonā, tad nav saprotama šī virspusējība un no lasītā rodas priekšstats, ka tikai minimāli „paklejots” pa internetā atrodamajiem materiāliem par Afganistānu. Šajā sakarā spēcīgs ir tikai fiziskās nedrošības un nāves tēlojums, piemēram, rādot afgāņa Džalaludina ģimenes bojāeju sprādzienā vai Sarīnas Nadžafi un citu skolnieču nāvi. Pie tam autors ikvienam lasītājam liek aiz auss, ka nav iespējams pilnīgi un objektīvi atainot notikumus cita valstī, jo individuālās pasaules redzējums jebkurā gadījumā dominē. Romānā zīmīga ir politiskā dimensija, viens no aspektiem ir Amerikas un Eiropas vērtības – Adams uzraksta romānu par šo abu pasaules daļu savstarpējo karu, kur Eiropa ir skatīta pozitīvi, savukārt Amerikas tēls apjozts ir sarkasmu un ironiju. Romāns spēcīgi iegravē ideju par cilvēka komplicētās dzīves raksturu, kas ir idents, piemēram, rudzu maizes cepšanas procesam – līdz gatavai produkcijai jāpiedzīvo vairākas “ēras”, sākot no augsnes apstrādes un sēšanas, beidzot ar, iespējams, veiksmīgo baudīšanas posmu. “Piezemēšanās” galvenā varoņa garīgie ceļojumi liecina, ka dzīve allaž ir dinamika un vektors un nekad nebūs pareizu formulu, kā dzīvot.