Dzīve – izmēģinājuma versija. Leons Briedis „Naktsmājas bezmiegam”

Šķiet visai likumsakarīgi, ka tituldzejolis ir spilgts visa krājuma noskaņas paudējs, proti, tajā atklāta no cilvēka neatkarīgā „iemestība” pasaulē. L. Briedis apcer cilvēka dzīvi kā mēģinājumu, gatavošanos; cilvēkam nav izvēles – viņš tikai ir konkrētā vietā un laikā, un dzīve ir naktsmājas, vien uz laiku dots patvērums. Neizvēlēšanās ir sāpīga, taču tā jāpieņem pēc iespējas pilnīgāk, brīvāk.

Naktsmāju motīvs vēsta arī par pasaulē valdošo tumsu, kas, kā jūtams, ir vien gaismas trūkums, jo primāra ir reiz bijusī un neesošā gaisma. Tomēr motīvs drīzāk skatāms vienotībā ar jau izteikto domu par „iemestību” un izvēles neesamību. Tumsa pasaulē valda tāpēc, ka īsto atziņu par spīti atklāsmēm nav iespējams gūt un tas ir pārmetums pasaulei par tās neideālumu.

Bezmiegs savukārt lasītāja asociācijā iezīmējas kā simboliskas bailes „dzīvot pa īstam”, jo pasaule ir vien naktsmājas, turklāt „neiztaisītas un tukšas”. Tātad šī pasaule nav droša vieta, nav droša pat pārnakšņošanai. Taču līdzās pasaules tukšuma nojautām ieskanas arī meklējumi pēc kaut kā esoša, būtiska. Pēc kaut kā, kas būtu gaisma. Tomēr meklējumi tā īsti nevainagojas panākumiem, drīzāk dzejnieks tos uzskata par mūžīgu ceļu, kas ejams ikvienam patiesības meklētājam. To apliecina pēdējais dzejolis ar nosaukumu „ceļiniekam”, kas kā beigu vēlējums no mums vienrindīgi atvadās: „ORF, ej!”

Svarīgu vietu krājumā ieņem tādi abstrakti jēdzieni kā ideāli, mūžība, liktenis, izredzētība, vientulība, Dievs, valodiskās izpausmes un ietekmes iespējas. Visas šīs sastāvdaļas ir krājuma kodols, grāmatas uzbūves skelets, kas apaudzēts ar vēstījumu atklājošiem tēliem, kuri atkārtojas, akcentējot savu universālumu: piemēram, jūra, vilnis, tuksnesis, rudens, lietus, u. c. Atkārtotie tēli rada spriegumu, kas brīžiem var likties pat par „savilktu”. Taču tas tā mierīgi var arī būt, īsts dzejas gardēdis sapratīs.

Joprojām klātesošs L. Brieža dzejā ir Dievs un reliģijas tēma, tomēr šim motīvam bieži klāt jaucas drūmums un pat nolemtības jausmas. Tas dažkārt jūtams jau dzejoļu nosaukumos, piemēram, „šauj ātrāk”, „neizdarīgais krusts”, „pēdējais rudeņa Kristus”. Vienlaikus jāmin, ka Dieva tēma ir viens no galvenajiem krājuma balstiem, Dievu var dēvēt par L. Brieža „šīs” un „tās” pasaules savienotāju, kurš cilvēka uztverē ir virsatbildīgā un spēcīgā persona.

Dievs dzejnieka ekspektācijas nepiepilda, tā ietekmes vara ir pārlieku maza, un tāpēc tas saņem pārmetumus par nevarību, t. i. par „varību”, kas ir teju nevērtīga, piemēram, „vienīgais, ko tu proti: / šaut / (..)” vai „(..) / vienīgais / ko tas patiešām prot: / piesist tevi, cilvēk, pie / krusta”.

Nozīmīgs vēstījums ieausts dzejolī „tuksneša Magelāns”. Proti, vai ir jēga cīņai par ideālu? Vai šis ideāls un līdz ar to cīņa nav vien iedoma? Vai šai idejai būs sekotāji? Vai tas ir svarīgi vēl kādam? Patiesās dzīvošanas, brīva cilvēka dzīves, cilvēka dzīves kā mūžības daļas tēma ir dzejniekam svarīga. Dzīve tiek skatīta savienojumā ar likteni un, protams, ar jau minēto „iemestības” motīvu: „ai, cik abpusgriezīgi nenovēršami gan / šajā mūžībā ķeras”. Liela nozīme tiek piešķirta jūras motīvam. Tas ir gan poētisks līdzeklis, piemēram, dzejolī „mūžīgā mīlestība”, gan līdzeklis mītiskas citas vietas nosaukšanai. Jūras tēls ir visai precīzs un iederīgs L. Brieža dzejas ekspresivitātē un emocionalitātē, vienlaikus paturot prātā arī dzejnieka rokraksta drūmumu. Caur šo savdabīgo kontrastu savienojumu atklājas dzejoļu būtība. Dzejoļu raksturi ir dažādi, daži ir mierīgi, it kā liegu vēja plūsmu nesoši, citi atgādina brāzmainu jūru tumšā, visai bezcerīgā naktī (tomēr neapgalvoju, ka šī bezcerība ir tik bezcerīga, ka tai nav iespējams „pārkāpt”), un šo dzejoļu kopums, protams, veido harmoniju.

Jāatzīst, ka „Naktsmājas bezmiegam” L. Brieža daiļrades kontekstā nepārsteidz. Joprojām vērojami centieni izteikt neizsakāmo, atrast jaunas vārdiskas formas. To apliecina veiklie panti, kuros, kā bijis jau iepriekšējos krājumos, ieskanas gan poētiski paradoksi, gan arī saturiski pievērstā uzmanība vārdiem, to nozīmībai sev un ietekmei uz citiem: „vārdi ir vienīgie / kas, / neviļus uzrunāti, uz mums nekad neatskatās / pat aiz ziņkāres / (..)” vai „vārdi: / vienīgie kalpi / kas nekad nevienam nekalpo / (..)”

Dzejas grāmata pieprasa ieinteresētu lasītāju, kas iedziļinās tekstā, vēlas to izprast. Vietām sastopama visai filozofiska ievirze ar individuālu pasaulskatījumu. Piemēram, domājot par vientulību, it kā ir skaidrs, ka tā ir dzīves sastāvdaļa, taču dzejolī „vientulības siloģisms” nojaušams, ka vientulība ir ārpus dzīves, ka tā it kā ietver dzīvi, jo „ir senāka nekā dzīve”.

Leona Brieža dzejas krājums „Naktsmājas bezmiegam” sniedz pārdomu pilnu pēcsajūtu - sātumu. Protams, ar nosacījumu, ja lasītājs bijis izsalcis un izslāpis, ja jūt alkainu vēlmi uzdot fundamentālus jautājumus par dzīvi un visa pastāvēšanu. Pretējā gadījumā tas var nesagādāt baudu, bet gan atstāt sāji sērīgu pēcgaršu.