Academic Centre
Pats svarīgākais – ambīcijas rosina dialogu starp autoru un mērķauditoriju (mūsu gadījumā – literatūrā – starp autoru un lasītājiem). Literatūras vēsturē zināmi vairāki gadījumi, kad autora mākslinieciskā iedomība saistīta ar personību tiktāl, ka interpretācijās bieži vien personiskās īpašības nav atdalāmas no tekstu kvalitātes (un kvantitātes). Ambīcijas, tātad, tiek saistītas ar skaļu izgāšanos, vai, tieši pretēji, ievērojamiem un paliekošajiem panākumiem.
Ikreiz, kad lasām Bairona liriku un uzpūtīgo kritiku par laikabiedriem, apziņā projicējam baironiskā varoņa tikumus un netikumus, padarot to ne tikai par romantisma arhetipu, bet arī par autora tēlam piemītošu īpašību kopumu. Ikreiz, kad lasām Hemingveja romānus, iedomājamies viņu drukājam uz rakstāmmašīnas, stāvot kājās. Kad lasām Vladimiru Nabokovu, atceramies viņa augstprātību un nevēlēšanos tikt pielīdzinātam viņa priekštečiem vai sekotājiem (jo tādu „nebija”). Kad lasām mūsu pašu Andreju Upīti, atceramies viņa odiozo nostāšanos pret visu un visiem, kas kaut uzdrīkstējās novirzīties no reālisma.
Iepriekš minētie piemēri var mums likt nospļauties par minēto autoru tekstiem, tā, galu galā, ir mūsu darīšana un tiesības. Taču minētie autori ir paliekoši literatūras klasikā.
Kad 2011. gada vidū pasaule iepazina E. L. Džeimsas „Fifty Shades of Grey”, romāns acumirklī kļuva par pasaules dižpārdokli, bet jau 2012. gadā, kad bija iznākusi triloģijas pēdējā daļa, darbs raisīja visasākās diskusijas un domstarpības lasītāju starpā. Romāns pusotra gada laikā bija kļuvis par pielūgsmes objektu, autore – par elku. Lūk, ambiciozs piemērs. Ar to izņēmumu, ka šī grāmata nenokļūs literārajā kanonā. Vienā no populārākajām grāmatu tirgotavām internetā amazon.com šobrīd komentāru skaits par triloģijas pirmo daļu jau sasniedzis teju 17 ar pusi tūkstošus. Visasākā kritika vērsta tieši pret nepilnībām romāna poētikā, galvenokārt – pret nekvalitatīvo vēstījumu un demonstratīvi aprobežotām valodas spējām.
Valodas daudzveidība un krāšņums jau labu laiku literatūrā nav prioritārs, teiksim – nenorāda uz literāra darba trūkumiem, vismaz ne tik vienkārši, kā mums varētu šķist. Tas, ka Šekspīra vārdu krājums bijis viens no lielākajiem angļu literatūrā, nebūt nepadara pēdējo 4 gadsimtu autorus par aprobežotākiem un mazsvarīgākiem. Mainoties laikmetam, mainās teksta specifika un lasītāja vēlmes.
Tomēr jāpiekrīt vērīgo lasītāju vairumam. Bārbala Simsone grāmatas recenzijā arīdzan norādīja amazon.com recenzentu attapīgos centienus uzskaitīt tās frāzes un konstrukcijas, kas (bez jebkāda pamatojuma) nepārtraukti atkārtojas. Autores E. L. Džeimsas valodas lietojumā vērojama slīdzīga tendence kā Guntara Rača dziesmu tekstos – ieciklēties uz pateicīgajiem atslēgas vārdiem un tad tos atražot līdz bezgalībai (acīmredzot autora nelabums vai sirdsapziņa atrodas kaut kur AIZ bezgalības).
Pagājušā gada rudenī latviešu lasītāji sagaidīja romāna tulkojumu Evas Stankēvičas izpildījumā. Bija pienācis brīdis, kad kļuva iespējams pārliecināties par to, kā ar tik bezcerīgu gadījumu kā „Greja piecdesmit nokrāsas” spēj (vai nespēj) tikt galā tulkotāji. Tieši tādēļ vēlos rakstā vērst uzmanību uz nomācošākajām valodas lietojuma nejēdzībām romānā, piemēros attiecīgi norādot atsauces arī uz tulkojumu latviešu valodā.
Ņemsim vārdu „scowl”, kurš figurē romāna pirmajā teikumā: „I scowl with frustration at myself in the mirror.” (7) Darbības vārds romānā izmantots pavisam 25 reizes, labi iederas kā Džeimsas favorītvārda „frown” aizstājējs, kas nebūt neglābj autores valodu no vienveidības: „I scowl at her”, „I scowl back at him”, „I scowl at him”, „He scowls at me”, „I scowl at her”, „I scowl at the screen”, „I scowl at the phone”, „I scowl at my hands in my lap”, visbeidzot atkal atgriežamies pie – „I scowl back at him”. Lasām pirmo teikumu latviešu valodas tulkojumā: „Es saniknota raucu pieri, aplūkodama sevi spogulī.” (9) Tādējādi jau pamatīgi tiek ierobežots valodas lietojums, apzināti ignorējot arī citas tulkojuma iespējas, ja labi zināms tas, cik bieži vēl romānā autore lietos analogo „frown” (131 reizi). „I scowl at the memory.” (19) arīdzan tulkots tā: „To atceroties, es neapmierināta saraucu pieri.” (29) Jāmin gan arī dažas patīkamas pārmaiņas tulkojumā (kas gan neglābj nemainīgi vienveidīgo oriģināltekstu): „I scowl at my computer(..)” (322) – „Es uzmetu datoram niknuma pilnu skatienu (..)” (469)
Cits autores favorīts – darbības vārds „stare”, kas pirmoreiz parādās jau romāna otrajā lapaspusē, savukārt līdz 25 lapaspusei tas salīdzinoši vienveidīgā kontekstā tiek lietots jau astoņas reizes. Tipiski piemēri: „I stare at her fondly” („silti uzlūkoju” (10)) „he stares appraisinlgy at me” („vērtējoši uzlūko” (18)), „I stare at him” („uzlūkoju” (20)), „I stare down at my knotted fingers”, „I stare blindly down at my knotted fingers” („stingi vēroju savus savītos pirkstus” (22)) (abi vienā lapaspusē!), „I bite my lip and stare down at my hands again”, „I frown and stare down at my hands again” un tā tālāk, un tā vēl joprojām.
Protams, ka būtu absolūti nelietderīgi skaitīt vārdu lietojumu literārā darbā (vēl jo vairāk – darbības vārdu), taču tas, uz ko vēlos norādīt, ir drīzāk garīgi (mākslinieciski) trūcīgās un vienveidīgās sintaktiskās konstrukcijas, kādās šie vārdi iesaistīti. Tās atkārtojas teju vai bez gala – „stare” pavisam darbā lietots 125 reizes; angļu valodas teksta versija ir ap 350 lapaspušu. Tātad, rēķinieties ar to, ka teju vai katrā trešajā lapaspusē nāksies saskarties ar kādu no iepriekš minētajām konstrukcijām. Ja aplūkojam to, kā ir izdevies tikt galā darba tulkotājai Evai Stankēvičai, tad pārliecināsimies, ka viens no biežāk lietotajiem vārdiem tulkojumā būs „uzlūkot” (ilustratīvus piemērus – skat. iepriekš). Būtu gan jāizceļ atsevišķi gadījumi, kuros latviešu valodas priekšrocības vārdu izvēlē tomēr ļauj izrauties no šīs nomācošās vienveidības ķēdes: kamēr angļu valoda ir nespējīga kārtējā „stare” priekšā ar „his gray stare” (11), tikmēr latviešu valodā tas ir „pelēko acu skatiens”(16). Pēdējais minētais piemērs labi rāda, kā tulkojumā ar vienu šāvienu nošauti divi zaķi. Varētu saprast autores spēlēšanos ar vārdu „gray”, kurš romānā izkaisīts salīdzinoši organiski – n-tie atkārtojumi šoreiz ir pieņemami, jo tie funkcionē kā apmātība ar krāsu un vīrieša vārdu, kas vienlaikus rada gan krāsu, gan vārdu spēles. Latviešu valoda ļauj tulkot šo vārdu tikai pirmajā gadījumā, otrais – īpašvārds – nepakļaujas lokalizējumam. To gan tomēr varētu uzskatīt par valodas veiksmi, jo tulkojuma rezultātā iegūstam vārdu dažādību, kas, ņemot vērā biežo „gray” piesaukšanu, nebūt neizjauc vārdu spēles organiku romāna tekstā.
Vēl pieminēšanas vērta ir galvenās varones Anastasijas tendence sarkt. Viedie kolēģi – ārzemju lasītāji – ir saskaitījuši trīs dažādas sarkšanas pakāpes („scarlet”, „crimson” un „stars and stripes red”); pavisam 125 nosarkšanas tekstā. „I flush scarlet” un „I go crimson” (33) atsevišķos gadījumos pat parādās vienā lapaspusē – formāli Džeimsa ir izvairījusies no atkārtošanās, taču saturiski galveno varoni padara par absurdu karikatūru. Ar mulsinošo „I flush stars and stripes red” (295) tulkotāja tikusi galā šādi: „Es pietvīkstu koši sarkana” (429). Bet „flushes crimson” (318) pārtop konstrukcijā „koši piesarkst” (464)
Šķiet, ka Eva Stankēviča ir uztvērusi Džeimsas bezgaumīgo aizraušanos ar krāsu paleti, tādēļ izvēlas „I go crimson” ne tikai netulkot, bet atstāt ārpus teksta. Bail iedomāties, kas paliktu pāri no romāna, ja tulkotāja tā būtu rīkojusies ar lielāko daļu lieko „sarkšanu”. Labākajā gadījumā – paplāns pamflets.
Tādas “intelektuālas” frāzes kā „Whoa.. what?” (33) latviešu tulkojumā tiek meistarīgi pārradītas par vismaz lasāmu „Kas viņam radījis tādu iespaidu?” (51), savukārt bieži (81 reizi) lietotais „Jeez!” vispār tiek izlaists, kā arī veiksmīgi aizstāts ar kontekstam iederīgāko vārdu savienojumu: „Jeez, Mom!” (295) – „Mammu, goda vārds!” (429) Arīdzan vārdu spēles ar „shades of(..)” tulkojumā bieži izlaistas, kas nāk par labu tekstam. „My inner goddess” kā vārdu savienojums romāna laikā lietots 58 reizes, lielākoties – vienkāršos nepaplašinātos teikumos. Par šo ir sašutuši daudz lasītāji, taču tulkojumā tas izskatās šādi: „My inner goddess glares at me, tapping her small foot impatiently” (63) – „Erotiskā dieviete, kas slēpjas katrā sievietē, arī manī, pārmetoši iespurdzas.” (96) Tas būtu viens no spilgtākajiem piemēriem, kurā tulkojums ir nenoliedzami padarīts atraktīvāks par oriģinālu.
Vairāk piemērus neaplūkošu; par to, ka saraksts ar tamlīdzīgām nejēdzībām ir garš, var pārliecināties vairāku lasītāju un interneta lietotāju komentāros. Vēlējos bilst, ka Stankēvičas tulkojums mani patīkami pārsteidza. Šis būtu viens no tiem gadījumiem, kurš atgādina bieži par neveiksmēm teātra uzvedumos, pēc kuru noskatīšanās kritiķiem jāatzīst, ka aktieriem pašiem par sevi nebūtu bijis ne vainas, taču tie bijuši spiesti mocīties nemākulīgās režijas dēļ. Tāpat šoreiz būtu jāsaka – tulkotājs ir spiests mocīties drausmīgā oriģinālteksta dēļ.
Erotiskam romānam no vienas puses vajadzētu būt ļoti atraktīvam, interesantam, daudzveidīgam, jo tieši to ļautu šāda romāna specifika. Taču „Greja piecdesmit nokrāsas” nav nekas vairāk par bezveidīgu vārdu masu, izniekotu literāru potenciālu un, būsim reālistiski, lasītāja laiku. Jāsecina, ka tas patiesībā nav romāns par sadomazohistiskām novirzēm, arī par kaisli un seksualitāti ne (ja vēlaties tādus, lasiet Palanjuka, Velbeka un Īstona Elisa kulta gabalus). Tas ir romāns par aprobežoto 21. gadsimteņa cilvēku visā savā nepilnībā; tādējādi vajadzētu apbrīnot autores drosmi un vaļsirdīgo atklātību. Laikā, kad cilvēki vairs nemāk savstarpēji sazināties, dibināt un noturēt attiecības, laikā, kad cilvēka vēstījums otram cilvēkam nepārsniedz (jo nedrīkst pārsniegt) 140 rakstzīmes, laikā, kad ikdienā sazināmies ar cilvēkiem vēl īsākiem ziņojumiem, nekā romānā rādītajā aprobežotajā e-pastu sarakstē, šāda literatūra – atvainojiet – no vienas puses kļūst par laikmeta kultūrvēsturiskās realitātes fiksētāju.
Publika var šausmināties par erotiskiem romāniem kā tādiem, taču šajā gadījumā būtu jāšausminās nevis par žanru, saturu (tematiku un motīviem, kas caurvij sižetu), bet par pašu romānu, ja to par tādu vispār varam nosaukt. Iemesls, kas vienkāršajam lasītājam liek novērsties no kāda darba, parasti ir: 1) pārlieku lielais apjoms, 2) pārlieku liels intelektuālisms (citiem vārdiem – autora pārgudrība), kam bieži, taču ne vienmēr seko 3) pārlieku sarežģītas valodas lietojums. Savukārt lubu literatūru pievilcīgu padara tas, ka vidēja apjoma romānu ir iespējams „izraut” vienā elpas vilcienā, jo lasīšanas laikā nav tādu šķēršļu kā nemitīgas intelektuālās pašrefleksijas un sarežģītas izteiksmes. Vēl jo lielāka māka ir pietiekami sarežģītus un daudzslāņainus tekstus piedāvāt ļoti vienkāršā valodā, tas būtu optimālais literatūras variants, kurā darbs vienlaikus gūst lasītāju masas, taču arī paliek literārajā mantojumā bez kauna traipa statusa. Diemžēl E. L. Džeimsas galaprodukts pieskaras jau pretējai galējībai – nav vairs nedz baudāmas formas, nedz baudāma satura.
P.S.
Minētā problemātika atklāj kādu citu jautājumu, kas vien būtu tā vērts, lai tiktu aplūkots atsevišķā rakstā. Proti, jaunu grāmatu lasīšanas pieredzi un metodoloģiju. Vairums amazon.com lasītāju izmanto elektronisko grāmatu lasīšanas ierīces (arī es šoreiz eksperimentālā kārtībā biju daļēji spiests nodarboties ar šādām ķecerībām), kas ātri un ērti ļauj konstatēt lasāmā teksta nepilnības. Ne velti dažu minūšu laikā patiešām varam pārliecināties par minēto vārdu savienojumu un sintaktisko konstrukciju atkārtošanās biežumu. Iespējams, ka gan pieaugošā tendence lasīt grāmatas e-formātā, gan šis kliedzošais dižpārdokļa gadījums liks jaunajiem autoriem bīties no saviem lasītājiem, saskatot tajos potenciālus un autoritārus kritiķus. Vārdu sakot, lasītājus turpmāk būs grūtāk apmuļķot, un, nedod Dievs, dot viņiem kaut iemeslu jūsu darbu ķidāšanai.
Ikreiz, kad lasām Bairona liriku un uzpūtīgo kritiku par laikabiedriem, apziņā projicējam baironiskā varoņa tikumus un netikumus, padarot to ne tikai par romantisma arhetipu, bet arī par autora tēlam piemītošu īpašību kopumu. Ikreiz, kad lasām Hemingveja romānus, iedomājamies viņu drukājam uz rakstāmmašīnas, stāvot kājās. Kad lasām Vladimiru Nabokovu, atceramies viņa augstprātību un nevēlēšanos tikt pielīdzinātam viņa priekštečiem vai sekotājiem (jo tādu „nebija”). Kad lasām mūsu pašu Andreju Upīti, atceramies viņa odiozo nostāšanos pret visu un visiem, kas kaut uzdrīkstējās novirzīties no reālisma.
Iepriekš minētie piemēri var mums likt nospļauties par minēto autoru tekstiem, tā, galu galā, ir mūsu darīšana un tiesības. Taču minētie autori ir paliekoši literatūras klasikā.
Kad 2011. gada vidū pasaule iepazina E. L. Džeimsas „Fifty Shades of Grey”, romāns acumirklī kļuva par pasaules dižpārdokli, bet jau 2012. gadā, kad bija iznākusi triloģijas pēdējā daļa, darbs raisīja visasākās diskusijas un domstarpības lasītāju starpā. Romāns pusotra gada laikā bija kļuvis par pielūgsmes objektu, autore – par elku. Lūk, ambiciozs piemērs. Ar to izņēmumu, ka šī grāmata nenokļūs literārajā kanonā. Vienā no populārākajām grāmatu tirgotavām internetā amazon.com šobrīd komentāru skaits par triloģijas pirmo daļu jau sasniedzis teju 17 ar pusi tūkstošus. Visasākā kritika vērsta tieši pret nepilnībām romāna poētikā, galvenokārt – pret nekvalitatīvo vēstījumu un demonstratīvi aprobežotām valodas spējām.
Valodas daudzveidība un krāšņums jau labu laiku literatūrā nav prioritārs, teiksim – nenorāda uz literāra darba trūkumiem, vismaz ne tik vienkārši, kā mums varētu šķist. Tas, ka Šekspīra vārdu krājums bijis viens no lielākajiem angļu literatūrā, nebūt nepadara pēdējo 4 gadsimtu autorus par aprobežotākiem un mazsvarīgākiem. Mainoties laikmetam, mainās teksta specifika un lasītāja vēlmes.
Tomēr jāpiekrīt vērīgo lasītāju vairumam. Bārbala Simsone grāmatas recenzijā arīdzan norādīja amazon.com recenzentu attapīgos centienus uzskaitīt tās frāzes un konstrukcijas, kas (bez jebkāda pamatojuma) nepārtraukti atkārtojas. Autores E. L. Džeimsas valodas lietojumā vērojama slīdzīga tendence kā Guntara Rača dziesmu tekstos – ieciklēties uz pateicīgajiem atslēgas vārdiem un tad tos atražot līdz bezgalībai (acīmredzot autora nelabums vai sirdsapziņa atrodas kaut kur AIZ bezgalības).
Pagājušā gada rudenī latviešu lasītāji sagaidīja romāna tulkojumu Evas Stankēvičas izpildījumā. Bija pienācis brīdis, kad kļuva iespējams pārliecināties par to, kā ar tik bezcerīgu gadījumu kā „Greja piecdesmit nokrāsas” spēj (vai nespēj) tikt galā tulkotāji. Tieši tādēļ vēlos rakstā vērst uzmanību uz nomācošākajām valodas lietojuma nejēdzībām romānā, piemēros attiecīgi norādot atsauces arī uz tulkojumu latviešu valodā.
Ņemsim vārdu „scowl”, kurš figurē romāna pirmajā teikumā: „I scowl with frustration at myself in the mirror.” (7) Darbības vārds romānā izmantots pavisam 25 reizes, labi iederas kā Džeimsas favorītvārda „frown” aizstājējs, kas nebūt neglābj autores valodu no vienveidības: „I scowl at her”, „I scowl back at him”, „I scowl at him”, „He scowls at me”, „I scowl at her”, „I scowl at the screen”, „I scowl at the phone”, „I scowl at my hands in my lap”, visbeidzot atkal atgriežamies pie – „I scowl back at him”. Lasām pirmo teikumu latviešu valodas tulkojumā: „Es saniknota raucu pieri, aplūkodama sevi spogulī.” (9) Tādējādi jau pamatīgi tiek ierobežots valodas lietojums, apzināti ignorējot arī citas tulkojuma iespējas, ja labi zināms tas, cik bieži vēl romānā autore lietos analogo „frown” (131 reizi). „I scowl at the memory.” (19) arīdzan tulkots tā: „To atceroties, es neapmierināta saraucu pieri.” (29) Jāmin gan arī dažas patīkamas pārmaiņas tulkojumā (kas gan neglābj nemainīgi vienveidīgo oriģināltekstu): „I scowl at my computer(..)” (322) – „Es uzmetu datoram niknuma pilnu skatienu (..)” (469)
Cits autores favorīts – darbības vārds „stare”, kas pirmoreiz parādās jau romāna otrajā lapaspusē, savukārt līdz 25 lapaspusei tas salīdzinoši vienveidīgā kontekstā tiek lietots jau astoņas reizes. Tipiski piemēri: „I stare at her fondly” („silti uzlūkoju” (10)) „he stares appraisinlgy at me” („vērtējoši uzlūko” (18)), „I stare at him” („uzlūkoju” (20)), „I stare down at my knotted fingers”, „I stare blindly down at my knotted fingers” („stingi vēroju savus savītos pirkstus” (22)) (abi vienā lapaspusē!), „I bite my lip and stare down at my hands again”, „I frown and stare down at my hands again” un tā tālāk, un tā vēl joprojām.
Protams, ka būtu absolūti nelietderīgi skaitīt vārdu lietojumu literārā darbā (vēl jo vairāk – darbības vārdu), taču tas, uz ko vēlos norādīt, ir drīzāk garīgi (mākslinieciski) trūcīgās un vienveidīgās sintaktiskās konstrukcijas, kādās šie vārdi iesaistīti. Tās atkārtojas teju vai bez gala – „stare” pavisam darbā lietots 125 reizes; angļu valodas teksta versija ir ap 350 lapaspušu. Tātad, rēķinieties ar to, ka teju vai katrā trešajā lapaspusē nāksies saskarties ar kādu no iepriekš minētajām konstrukcijām. Ja aplūkojam to, kā ir izdevies tikt galā darba tulkotājai Evai Stankēvičai, tad pārliecināsimies, ka viens no biežāk lietotajiem vārdiem tulkojumā būs „uzlūkot” (ilustratīvus piemērus – skat. iepriekš). Būtu gan jāizceļ atsevišķi gadījumi, kuros latviešu valodas priekšrocības vārdu izvēlē tomēr ļauj izrauties no šīs nomācošās vienveidības ķēdes: kamēr angļu valoda ir nespējīga kārtējā „stare” priekšā ar „his gray stare” (11), tikmēr latviešu valodā tas ir „pelēko acu skatiens”(16). Pēdējais minētais piemērs labi rāda, kā tulkojumā ar vienu šāvienu nošauti divi zaķi. Varētu saprast autores spēlēšanos ar vārdu „gray”, kurš romānā izkaisīts salīdzinoši organiski – n-tie atkārtojumi šoreiz ir pieņemami, jo tie funkcionē kā apmātība ar krāsu un vīrieša vārdu, kas vienlaikus rada gan krāsu, gan vārdu spēles. Latviešu valoda ļauj tulkot šo vārdu tikai pirmajā gadījumā, otrais – īpašvārds – nepakļaujas lokalizējumam. To gan tomēr varētu uzskatīt par valodas veiksmi, jo tulkojuma rezultātā iegūstam vārdu dažādību, kas, ņemot vērā biežo „gray” piesaukšanu, nebūt neizjauc vārdu spēles organiku romāna tekstā.
Vēl pieminēšanas vērta ir galvenās varones Anastasijas tendence sarkt. Viedie kolēģi – ārzemju lasītāji – ir saskaitījuši trīs dažādas sarkšanas pakāpes („scarlet”, „crimson” un „stars and stripes red”); pavisam 125 nosarkšanas tekstā. „I flush scarlet” un „I go crimson” (33) atsevišķos gadījumos pat parādās vienā lapaspusē – formāli Džeimsa ir izvairījusies no atkārtošanās, taču saturiski galveno varoni padara par absurdu karikatūru. Ar mulsinošo „I flush stars and stripes red” (295) tulkotāja tikusi galā šādi: „Es pietvīkstu koši sarkana” (429). Bet „flushes crimson” (318) pārtop konstrukcijā „koši piesarkst” (464)
Šķiet, ka Eva Stankēviča ir uztvērusi Džeimsas bezgaumīgo aizraušanos ar krāsu paleti, tādēļ izvēlas „I go crimson” ne tikai netulkot, bet atstāt ārpus teksta. Bail iedomāties, kas paliktu pāri no romāna, ja tulkotāja tā būtu rīkojusies ar lielāko daļu lieko „sarkšanu”. Labākajā gadījumā – paplāns pamflets.
Tādas “intelektuālas” frāzes kā „Whoa.. what?” (33) latviešu tulkojumā tiek meistarīgi pārradītas par vismaz lasāmu „Kas viņam radījis tādu iespaidu?” (51), savukārt bieži (81 reizi) lietotais „Jeez!” vispār tiek izlaists, kā arī veiksmīgi aizstāts ar kontekstam iederīgāko vārdu savienojumu: „Jeez, Mom!” (295) – „Mammu, goda vārds!” (429) Arīdzan vārdu spēles ar „shades of(..)” tulkojumā bieži izlaistas, kas nāk par labu tekstam. „My inner goddess” kā vārdu savienojums romāna laikā lietots 58 reizes, lielākoties – vienkāršos nepaplašinātos teikumos. Par šo ir sašutuši daudz lasītāji, taču tulkojumā tas izskatās šādi: „My inner goddess glares at me, tapping her small foot impatiently” (63) – „Erotiskā dieviete, kas slēpjas katrā sievietē, arī manī, pārmetoši iespurdzas.” (96) Tas būtu viens no spilgtākajiem piemēriem, kurā tulkojums ir nenoliedzami padarīts atraktīvāks par oriģinālu.
Vairāk piemērus neaplūkošu; par to, ka saraksts ar tamlīdzīgām nejēdzībām ir garš, var pārliecināties vairāku lasītāju un interneta lietotāju komentāros. Vēlējos bilst, ka Stankēvičas tulkojums mani patīkami pārsteidza. Šis būtu viens no tiem gadījumiem, kurš atgādina bieži par neveiksmēm teātra uzvedumos, pēc kuru noskatīšanās kritiķiem jāatzīst, ka aktieriem pašiem par sevi nebūtu bijis ne vainas, taču tie bijuši spiesti mocīties nemākulīgās režijas dēļ. Tāpat šoreiz būtu jāsaka – tulkotājs ir spiests mocīties drausmīgā oriģinālteksta dēļ.
Erotiskam romānam no vienas puses vajadzētu būt ļoti atraktīvam, interesantam, daudzveidīgam, jo tieši to ļautu šāda romāna specifika. Taču „Greja piecdesmit nokrāsas” nav nekas vairāk par bezveidīgu vārdu masu, izniekotu literāru potenciālu un, būsim reālistiski, lasītāja laiku. Jāsecina, ka tas patiesībā nav romāns par sadomazohistiskām novirzēm, arī par kaisli un seksualitāti ne (ja vēlaties tādus, lasiet Palanjuka, Velbeka un Īstona Elisa kulta gabalus). Tas ir romāns par aprobežoto 21. gadsimteņa cilvēku visā savā nepilnībā; tādējādi vajadzētu apbrīnot autores drosmi un vaļsirdīgo atklātību. Laikā, kad cilvēki vairs nemāk savstarpēji sazināties, dibināt un noturēt attiecības, laikā, kad cilvēka vēstījums otram cilvēkam nepārsniedz (jo nedrīkst pārsniegt) 140 rakstzīmes, laikā, kad ikdienā sazināmies ar cilvēkiem vēl īsākiem ziņojumiem, nekā romānā rādītajā aprobežotajā e-pastu sarakstē, šāda literatūra – atvainojiet – no vienas puses kļūst par laikmeta kultūrvēsturiskās realitātes fiksētāju.
Publika var šausmināties par erotiskiem romāniem kā tādiem, taču šajā gadījumā būtu jāšausminās nevis par žanru, saturu (tematiku un motīviem, kas caurvij sižetu), bet par pašu romānu, ja to par tādu vispār varam nosaukt. Iemesls, kas vienkāršajam lasītājam liek novērsties no kāda darba, parasti ir: 1) pārlieku lielais apjoms, 2) pārlieku liels intelektuālisms (citiem vārdiem – autora pārgudrība), kam bieži, taču ne vienmēr seko 3) pārlieku sarežģītas valodas lietojums. Savukārt lubu literatūru pievilcīgu padara tas, ka vidēja apjoma romānu ir iespējams „izraut” vienā elpas vilcienā, jo lasīšanas laikā nav tādu šķēršļu kā nemitīgas intelektuālās pašrefleksijas un sarežģītas izteiksmes. Vēl jo lielāka māka ir pietiekami sarežģītus un daudzslāņainus tekstus piedāvāt ļoti vienkāršā valodā, tas būtu optimālais literatūras variants, kurā darbs vienlaikus gūst lasītāju masas, taču arī paliek literārajā mantojumā bez kauna traipa statusa. Diemžēl E. L. Džeimsas galaprodukts pieskaras jau pretējai galējībai – nav vairs nedz baudāmas formas, nedz baudāma satura.
P.S.
Minētā problemātika atklāj kādu citu jautājumu, kas vien būtu tā vērts, lai tiktu aplūkots atsevišķā rakstā. Proti, jaunu grāmatu lasīšanas pieredzi un metodoloģiju. Vairums amazon.com lasītāju izmanto elektronisko grāmatu lasīšanas ierīces (arī es šoreiz eksperimentālā kārtībā biju daļēji spiests nodarboties ar šādām ķecerībām), kas ātri un ērti ļauj konstatēt lasāmā teksta nepilnības. Ne velti dažu minūšu laikā patiešām varam pārliecināties par minēto vārdu savienojumu un sintaktisko konstrukciju atkārtošanās biežumu. Iespējams, ka gan pieaugošā tendence lasīt grāmatas e-formātā, gan šis kliedzošais dižpārdokļa gadījums liks jaunajiem autoriem bīties no saviem lasītājiem, saskatot tajos potenciālus un autoritārus kritiķus. Vārdu sakot, lasītājus turpmāk būs grūtāk apmuļķot, un, nedod Dievs, dot viņiem kaut iemeslu jūsu darbu ķidāšanai.
