Par Prozas lasījumiem 2012

Fiziski netveramie stāsti un romānu fragmenti autoru balss skanējumā top par īstāko dāvanu ikvienam literatūras cienītājam, īpaši tad, ja visa pasaule apsnigusi un, sniega segas ietīta, arī pieklususi, ļaujot balsīm skanēt un prozai atdzīvoties. Varbūt Latvijas mērogā Prozas lasījumi ir nīčeāniski pārfrāzēta prozas dzimšana no autora balss un gara, kas ļauj katrā debesīs virmojošā sniegpārslā saskatīt kaut ko atklāsmei līdzīgu. Tā arī Ubi Sunt radošie prāti katrs savā veidā ieguva atklāsmi: kāds sastapās ar Jēzu, kāds cits ieraudzīja sevī kritiķa potences, un vēl kāds iepazina prieku...     4. decembra vakarā Berga bazārā, „Birojnīcā”, klausītājus pulcēja radošā apvienība „Dore” Prozas lasījumu ieskaņas pasākumā „Neiekļauta rindkopa”. Vakara vadītāja un, cik noprotams, apvienības sirds un dvēsele Sandra Sabīne Jaundāldere akcentēja, ka šajā cilvēku grupā, kura piedalās Prozas lasījumos kopš 2008. gada, katrs dalībnieks pieder citai akadēmiskai vai profesionālai jomai: it kā ilustrējot teikto, pirmais lasītājs žurnālists un Zigfrīdam Annai Meierovicam un Guntim Ulmanim veltīto vēsturisko romānu autors Jānis Ūdris lasīja fragmentus no savas piektās grāmatas – zinātniskās fantastikas darba „Meldras un Matīsa brīnumainais ceļojums”, kurā noslēpumains mobilais telefons ļauj nokļūt visos izšķirošajos Latvijas vēstures brīžos. Jācer, ka romānam izdosies atrast ceļu pie mērķauditorijas, kuru šāds stāstījums spētu aizraut un izglītot. Savukārt Janas Veinbergas stāstā, sekojot kādas advokāta sekretāres drūmajam liktenim, klausītājiem bija iespēja izbaudīt apbrīnojamas nožēlojamības caurstrāvotu pasaulizjūtu vai, kā apgalvoja S. S. Jaundāldere, ilgas pēc patiesas mīlestības. Patīkamu atelpu no īstenības klātesošajiem sniedza fizikas studente Edīte Paule, kura atdzīvināja mītu par mīlu no pirmā skatiena pasakai pietuvinātā stāstā. Pavisam citā tonalitātē skanēja ģeogrāfa un mūzikas apskatnieka Rodrigo Jansona stāsts „Polārā nakts”. R. Jansona aizsākto sadzīves drāmas motīvu izvērsa dramaturģijas studente Justīne Kļava. Paskaidrojusi, ka „mēs dramaturģijā apskatām tikai ekstremālas situācijas”, autore nolasīja viencēlienu „Mīli mani, mammīt”. Tajā kāds maigas dabas puisis tika iejaukts mātes un meitas attiecību kolīzijās, kuru ekstremalitāte izpaudās abu sieviešu skaļajā kliegšanā (kas nolasot tika atveidota ar adekvātu sparu) un blīvajā lamuvārdu lietojumā. Ar neparastu leksiku izcēlās arī vakara vainagojums – pasākuma vadītājas stāsts „Dore”, kurā bagātīgi iesaistītie tradicionālās folkloras fragmenti un spēcīgais dialekta ietonējums apvienojumā ar autores intonāciju neļāva klausītājiem aizmirst, ka tiek dzirdēts jancīgs pastāstiņš iz tautas dzīves. Liekas, publikas vairākumam gandrīz tikpat ļoti kā pašai autorei patika stāstījums par tēvadēla ilgo un dažādiem šķēršļiem bagāto ceļu cauri mežam uz bišu ozolu un satikšanos ar valšķīgo mežameitu, kuras tēlojums asociatīvi saistījās ar pašu autori. Patīkamākā vakara daļa bija dzīvā (un dzīvelīgā) mūzika grupas „The Coconuts” sniegumā, kuru gan nedaudz sabojāja grupas pārstāvju mēģinājumi interpretēt dziesmu tekstus. Tā ieskaņas vakars kā Prozas lasījumu priekškambaris sagatavoja klausītājus ieiešanai profesionālās prozas pasaulē, kura pa īstam tika ieskandināta 5. decembra vakarā Ģertrūdes ielas teātra telpās. Atklāšanas pasākums piesaistīja patiesi plašu uzmanību – telpu piepildīja dažādu paaudžu literatūras interesenti. Par muzikālo fonu rūpējas elegantais dīdžejs Kārlis Krustojums, kurš, atšķirībā no vairuma šīs profesijas pārstāvju, mūziku atskaņo no skaņuplatēm. Kā pirmā uzstājās Sabīne Košeļeva ar stāstu „Pirmais akmens”, kurā uzskatāmi risināta feministiska tematika mūsdienīgā skatījumā ar mītisku fonu. Stāsts beidzās ar visnotaļ zīmīgu frāzi: „Lai pirmo akmeni met tas, kuram vismazāk kauna!” Par kaunu nespriedīsim, taču pirmais akmens neapšaubāmi prozas lasījumos tika mests, piedevām – ar pamatīgu atvēzienu, nokrītot pie otras tāvakara stāstnieces Madaras Rutkēvičas kājām. Klausoties Madaras stāstu „Vēl pirms sapņa”, radās vēlme jauno rakstnieci salīdzināt ar viņas māsu Agnesi... Stāstā mākslinieciski spēcīgi tika rādīta latviešu literatūrā ierastā ģimenes drāma ar no tās izrietošajām sekām: dusmām, bezspēcību un bailēm dzīves/nāves priekšā. Kurzemes prozas lasījumu laureāte Guna Roze lasīja ļoti personisku, izsāpētu romāna „101. kilometrs” fragmentu par savas ģimenes likteni, kurā iespējams gūt refleksiju par vairumu latviešu ģimeņu likteni 20. gadu simteņa vidū un otrajā pusē. Skaudri reālistiskās noskaņas nomainīja tikpat skaudri reālistiskais Aivara Kļavja „Mīlestības upuris”, vien šoreiz raisot publikā sirsnīgus smieklus, jo stāstā tēlotie stereotipi, veiksmīgie traģikomiskie elementi un nosacīti Zigmundam Skujiņam līdzīgais tvērums raisīja publikā neviltotas simpātijas. Pie drūmākām pārdomām vedināja Andra Manfelde ar „Stāstu no bumbieru alejas”, kas turpina autores pēdējā laikā iecienīto tematiku – cilvēku dzīvi pirms un pēc deportācijām. Vakaru noslēdza Pēteris Pūrītis, kurš, tāpat kā Aivars Kļavis, zibenīgi iemantoja publikas simpātijas, piedāvājot distopisku skatījumu uz salīdzinoši netālas nākotnes – 2014./15. gada – Rīgu un tās sabiedriskā transporta impozantajām īpatnībām. Satīra par pēdējā laika sabiedrības tendencēm un aktuālajiem socioloģiskajiem un politiskajiem jautājumiem bija gaumīgi un trāpīgi izstrādāta un pats galvenais – viegli pasniegta. (Zīmīgi, ka sabiedriskā transporta tematika stāstos tiek ar panākumiem turpināta arī 7. decembra pasākumā – Aivara Eipura minimās.)   6. decembra vakarā vācu literatūras cienītājiem bija iespēja justies kā slepena ordeņa dalībniekiem, pa atšķirīgiem ceļiem nonākot iekšpagalmā aiz Jāņa baznīcas, uzkāpjot pa šaurām kāpnēm un pulcējoties kluba „Hamlets” elegantajās telpās. „Vācu literatūras nakts” pasākumā apvienojās latviešu Prozas lasījumi ar vācu „Verlagsmetropole” jeb izdevējmetropoles projektu, kura ietvaros vācu rakstnieki viesojas kādā Eiropas pilsētā, iepazīstas ar tās grāmatizdošanas iespējām, vietējiem rakstniekiem un viņu darbiem. Šoziem Rīgai piešķirtais „Verlagsmetropole” statuss ir iemesls, kādēļ, piemēram, Prozas lasījumu atklāšanas vakarā latviešu prozu bija atnākuši klausīties vācu rakstnieki, kurus vakara vadītāja Marta Krivade sveicināja ar „Sorry guys! I’m afraid these are the only two sentences you’ll understand tonight”[1]. Latviešu klausītājiem Vācu literatūras naktī klājās daudz labāk, jo pasākums bija nodrošināts gan ar divvirzienu tulkojumu austiņās, gan arī visu lasīto literāro tekstu tulkojumiem PPT prezentācijā. Pasākuma pirmajā daļā kritiķis Eberhards Falke iezīmēja vācu literatūrvēstures tendences kā kontekstu vēlāk sagaidāmajiem lasījumiem, stāstījumu sākot ar atkāpšanos līdz pat 80. gadu VDR. Galvenās stāstījuma tēzes izlasāmas „Latvju Tekstu” jaunākā numura pielikumā. Interesantākās šķita stāstījumā pieminētās Vācijas mūsdienu literatūras tendences, kurās varēja saskatīt līdzību ar latviešu literatūras procesiem: gados jaunu autoru īpatsvara palielināšanos saistībā ar radošās rakstīšanas kursiem, kā arī tieksmi literāri apstrādāt vēsturisko pieredzi, kas Vācijā izpaužoties gan vēsturiskos un autobiogrāfiskos romānos, gan ģimenes sāgās. Valdzinošs likās arī mūžīgo jautājumu, kuri tiek risināti romānos, formulējums, piemēram: „Warum bin ich ein Verlierer?” (Kāpēc es esmu zaudētājs (lūzeris)?) Līdzīgi vācietim anekdotē, kurš savu trīs sējumu monogrāfiju nosauc „Mazliet par ziloni”, E. Falke gandrīz stundu garo stāstījumu noslēdza, izsakot pieticīgu cerību, ka izdevies „nosaukt pāris orientējošus punktus”. Kad publika atguvās no klausīšanās sastinguma, sekoja salīdzinoši īsa saruna, kurā iesaistījās gan klātesošie vācu rakstnieki, gan publika. Sarunā izkristalizējās Austrumvācijas/Rietumvācijas, arī postpadomju un Rietumu telpu atšķirību noliegums: starp Vācijas dienvidiem un ziemeļiem esot lielāks kontrasts nekā starp austrumiem un rietumiem, kā arī tika uzsvērts, ka kopīgā pagātne bijusi daudz garāka nekā atšķirtības gadu desmiti. Tika pieminētas arī literatūras nozares grūtības brīvā tirgus apstākļos, izsakot atvieglojumu, ka Vācijā, tāpat kā šeit, esot izdevniecības, kuras gatavas izdot ekonomiski neizdevīgo dzeju un īsprozu. Dzirdot izsludinām veselu stundu garu starpbrīdi, kļuva saprotams, kāpēc pasākums, kurš sākās piecos, nosaukts par Vācu literatūras nakti. Dalībniekiem un publikai nu bija atliku likām laika pastaigāties pa piesnigušo, miglā tīto Vecrīgu, pašķirstīt „Latvju Tekstus” un izmantot tuvējās Jāņa baznīcas wi-fi (paldies, Jēzu!). Beidzot publikai tika izdalītas glāzes ar Kristus asinīm un sākās vakara otrā, nedaudz plašāk apmeklētā daļa, kurā pieci vācu rakstnieki lasīja savus darbus, savukārt Edgars Raginskis katru lasījumu ievadīja ar attiecīgā rakstnieka daiļrades interpretāciju klavierskaņdarbā. Jēnsa Špāršū romāna „Kastē” („Im Kisten”, fragmentu tulk. Ilva Skulte) fragmentā attēlotā cilvēka apsēstībā ar putekļiem publika nesaskatīja šauras specializācijas kritiku (kas tika pieteikta kā romāna tēma), bet gan pateicās autoram par saistošu un izklaidējošu ievadu līdz šim neizzinātajā putekļu pasaulē. Bodo Morsheizers lasīja fragmentu no romāna „Bērns viņa rokās” („In seinen Armen das Kind”, fragm. tulk. Aija Jakoviča) par kādu vīrieti, kurš meklē savu dēlu un procesā kļūst par liecinieku kādas visai dīvainas organizācijas iekšējām norisēm. It kā atgādinot, ka dzīvē var gadīties arī kaut kas skaists un patīkams, Anne Vēbere, kura savus darbus raksta sākumā franciski, pēc tam vāciski, lasīja fragmentu no romāna „Brīnumu ieleja” („Tal der Herrlichkeiten”, fragm. tulk. Anita Muitiniece). Iespējams, īpatnējākais un saistošākais vakara teksts bija Hannas Lemkes romāna „Brālis un māsa” („Geschwisterkinder”) fragments Ingas Rozentāles-Pejū tulkojumā. Tas ļāva uzzināt gan to, kādas skaņas rada zelta zivtiņas, gan to, kā jūtas rotaļlietu pārdevēja, kurai nepatīk rotaļlietas, un kādi cilvēki mēdz sēdēt uz ķeblīšiem, kas novietoti uz ielas veikalu skatlogu priekšā. Vakaru noslēdza Georgs Zanders, stāstā „Pretgaisma” („Gegenlicht”, tulk. I. Rozentāle-Pejū), analizējot sarežģītas dvīņubrāļu attiecības. Pasākuma beigu daļā, atbildot uz jautājumu par romānu „Atzīšanās mīlestībā briesmīgai pilsētai”, Bodo Morsheizers izteicās: „Schöne Sachen kann jeder lieben.” (Skaistas lietas var mīlēt katrs.) Izņemot no konteksta, šo teikumu var attiecināt arī uz Vācu literatūras nakti, jo tajā skaistas lietas – proza, mūzika un zināšanas par literatūru – tika padarītas pieejamas katram literatūras mīlētājam, kaut diemžēl lielākā daļa nobijās no valodas barjeras un neatnāca. Taču pat neatnācējiem ir otrā iespēja: „Latvju Tekstu” pielikumā var atrast visu „Hamletā” nolasīto tekstu tulkojumus.   Gaismas pils modeļēkā 7. decembra vakars ar pasākumu „Drīzumā grāmata” pulcēja prāvu literatūras cienītāju skaitu – par to varēja pārliecināties ne vien pēc cilvēku skaita (tas varēja būt iluzors, jo telpa tomēr neliela), bet visvairāk pēc pārblīvētā apģērbu pakaramā, kas izturēja apsnigušo drēbju kaudzi godam. Pasākumu vadīja Anda Baklāne, kas pa vidu bezjēdzīgai pļāpāšanai sirsnīgi aprunājās ar vakara varoņiem – autoriem, noskaidrojot dažādas detaļas, piemēram, rakstnieku cerīgo skatu uz nākotni attiecībā uz rakstīšanu un literatūru. Neapšaubāmi tieši šie autori varēja un var būt tiesīgi gaidīt rožainu nākotni, jo viņiem jau paredzētas jaunas grāmatas izdošanai, kas savukārt norādīja, ka lasīt paredzētie teksti, izgājuši redaktoru un izdevniecību gaņģus, būs kvalitatīvi. Šie laimīgie ir Nora Ikstena, Ilze Jansone, Jānis Joņevs, Māris Bērziņš, Aivars Eipurs un Osvalds Zebris. Tik tiešām, lasītie stāsti un romānu fragmenti bija spēcīgi – katram citādi, tomēr kopējas iezīmes varēja novērot: ir sarežģītie stāsti, ir vienkāršie: a la un dzīves stāsti. Klausītājiem nenoliedzami tīkami tie vienkāršie – laiku un laikmetu liecības, kas transformējušās gan fikcijā kā, piemēram, Jānim Joņevam, gan atmiņu un pieredzes pierakstos kā Norai Ikstenai. Varētu, protams, norādīt uz Noras Ikstenas ieceres līdzību ar nupat izdotās Laimas Kotas grāmatu „Mana turku kafija”, bet nenoliedzami latviešu lasītājs nebeigs alkt klausīties un lasīt N. Ikstenas vienkāršības un kādas atmiņas par Dzintaru Sodumu... Savukārt visus izsmīdināja Aivars Eipurs, kurš gatavo nākamo minimu krājumu: par kaķiem, sievietēm un ikdienas esamību rupjo nošu skanējumā.    8. decembrī LKA teātra mājā „Zirgu pasts” pašiem jaunākajiem lasītājiem (un ne tikai! – lai arī pasākumu kuplā skaitā apmeklēja vecāki ar bērniem, kas priecē) Bērnu rītā bija iespēja dzirdēt 5 autoru stāstus vai to fragmentus: Juris Zvirgzdiņš lasīja fragmentu no topošās grāmatas par labi zināmo lācīti Tobiasu. Jenss Šparšū (Jens Sparschuh) kopā ar „radošo komandu” – tulkotāju un lasītāju – „bilingvālā veidā” pasniedza fragmentu no bērnu grāmatas „Ar Līziņu Milleri jārēķinās“ (Mit Lieschen Müller muss man rechnen, 2006), kas, šķiet, šobrīd tiek tulkota latviešu valodā. Grāmatā vieglā, humoristiskā veidā atspoguļotas sākumskolas vecuma bērnam aktuālas problēmas un skolas dzīves „kolīzijas”. Inga Žolude lasīja stāstu „Džemperkoks”. Stāsta centrā – bērna radošā, plašā un neapvaldītā fantāzija, kas istabas paklāju pārvērš ledājos, māla poda lausku – laiviņā un „uzaudzē” koku ar „visiem pasaules augļiem” un džemperiem. Sanita Reinsone lasīja fragmentu no teiksmaina vēstījuma par leļļiem. Autore izmantojusi Igaunijas kolorītu un ģeogrāfiju, radot teiku stilā ietonētu literāro pasaku, „Leļļu klasifikāciju” veidojot teju ar enciklopēdisku vērienu. Priecēja lasījumā integrētā dziesmiņa, kurā līdzi dziedāt tika aicināti arī klausītāji. Noslēgumā Inese Zandere lasīja fragmentu no operas pasakas. Stāstot par divām māsiņām, kas vakarā pēc izrādes apmaldās operas aizkulisēs, tika izcili uzburts operas kolorīts: noslēpumainā gaisotne, intriģējoši un mistiski elementi, reālā un fantastiskā sintēze.   8. decembra pēcpusdienā, atguvušies pēc Bērnu rīta lasījumiem, attapāmies Rakstnieku savienībā, fonā skanot brīnišķīgi izpildītam modernam džezam, kurš piešķīra īsto noskaņu pārdomām par šeit dzirdamajiem Literārās Akadēmijas prozas studijas dalībnieku gara darbiem. Pasākumu vadīja dzejas studijas pasniedzējs un dzejnieks Ronalds Briedis, kurš uzskatāmi parādīja savu neapgāžamo piederību literatūrai (demonstrējot savas drausmīgās mūziķa spējas). Laura Feldberga stāstā „Klikšķis” piedāvāja atskatīties uz 1990. gada vasaru, iezīmējot zināmu tendenci: arvien biežāk pēdējo gadu literatūra (vēl jo vairāk – šajos Prozas lasījumos!) pievēršas tieši 90. gadu dzīvei Latvijā. Starp citu, stāsts izpelnījās žūrijas atzinību un ir lasāms portālā Satori. Helga Tormane patīkami pārsteidza ar ceļotāja sadzīviskām miniatūrām iz topošā krājuma „FRA”. Iveta Rēdliha stāstā „Ikdiena” iezīmēja drūmu, daļēji naturālistisku sportista likteni. Rolands Virks šokēja publiku ar stāstu „Fetišs”, kura nosaukums vien jau raisa zināmas konotācijas. Stāstā transformēti teju vai erotizēta Kafkas motīvi: identitātes zudums un ķermeniskuma problēma. Kaut arī lielākoties stāstā dominēja truls humors, kurš ticis panākts caur amorālām situācijām, jāatzīst, ka tieši identitāšu jautājums stāsta izskaņā uzskatāms par mākslinieciski spēcīgi izstrādātu. Aurora Rubinshtein savā stāstā, līdzīgi kā Pēteris Pūrītis, pieteca distopiskas noskaņas, šoreiz gan bez humora. Stāsts iezīmēja kādu būtisku pagājušā gada Prozas lasījumu tendenci: nepārprotamu sliekšanos uz futūristiskiem, zinātniski fantastiskiem motīviem. Pasākumu noslēdza Elizabetes Liepiņas stāsts „Gaidīt uzaicinājumu”, kurā tika uzburtas grūtsirdīgas noskaņas, uzsverot gaidīšanas motīvu, caur kuru autore retoriski vaicāja: ko īsti mēs gaidām?   Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā notika Viesu vakars, kurā piedalījās ārvalstu rakstnieki: Gunšteins Bake (Gunstein Bakke, Norvēģija), Peidža Kūpere (Paige Cooper, Kanāda), Koens Pīters (Koen Peeters, Beļģija) un Reins Veidemans (Rein Veidemann, Igaunija). Vakaru ar patīkamu muzikālo atmosfēru papildināja „1001 nakts pasakas” (Raimonda Tigula un Ivara Hermaņa duets). Vakaru vadīja literatūrzinātnieks un žurnāla „Latvju Teksti” galvenais redaktors Jānis Ozoliņš, kurš jutās gandarīts, ka beidzot uz ārzemju prozas vakaru ieradušies vairāk klausītāju nekā citus gadus. Katrs autors nolasīja dažus teikumus sava darba oriģinālvalodā (ļaujot konkrētās valodas nezinātājiem izjust noslēpumainības nianses), pēc tam uzticot lasīšanu jau latviski tulkotājam, kurš nereti sniedza arī nelielus papildinājumus par konkrētā autora daiļradi un  uzdeva viņam jautājumus. Koena Pītera romāna fragments iepazīstināja ar Briseles zēnu Teo, kas dzīvo Eiropas valodu bagātībā un mikslī. Gunšteins Bake lasīja fragmentu no romāna, kas daļēji tapis Ventspils Rakstnieku mājā. Tas ir romāns par satiksmi un ģimeni, kuru izpostījis ceļu satiksmes negadījums. Peidža Kūpere lasīja stāstu „Izolācija” par divu jauniešu attiecībām. Diemžēl jānorāda, ka tekstu fragmenti varēja tikt izvēlēti veiksmīgāk; iespējams, laika ierobežotības dēļ dzirdētais materiāls radīja „mazuma piegaršu”... Taču var secināt, ka galvenās tekstu tendences ir saistītas ar savstarpējo attiecību uzbūvi un savu vietu pasaulē, kas likumsakarīgi saistās ar identitātes, garīguma meklējumiem un iekšējās pasaules sakārtotības mēģinājumiem. Reins Veidemans, igauņu literatūrzinātnieks, žurnālists, rakstnieks un pasniedzējs, lasīja 60. gadu paaudzes stāstu par Tartu universitāti. R. Veidemana teksts vērsts uz pagātni, tādēļ tas kļūst par kultūrvēsturiski nozīmīgu literāru „pētījumu”. Šis darbs un arī Koena Pītera stāsts šķita visspilgtākais un atmiņā paliekošākais. Kopumā jāatzīst, ka vakars bija patīkams un nesaspringts, ļāva (gan minimāli) uzzināt ārzemju literatūras tendences, meklējot paralēles un atšķirības ar mūsu pašu literatūru. Un tas noteikti bija lielisks citu kultūru un valodu miksējuma tvērums, kas notika tepat, neizbraucot ārpus Latvijas.   Pusdienu restorāns „Andalūzijas suns” jau tradicionāli pulcē Prozas brokastu baudītājus. Šis pasākums ierasti sola tīkamu svētdienas pusdienlaika baudu, jo šeit un šajā laikā prozas fragmentu nereti lasa uzvarētājs. Tā arī šogad. Pa vidu dažiem intriģējošiem romānu fragmentiem (Arno Jundze), mazāk intriģējošiem romānu fragmentiem (vai nav vienalga, kurai...), pavisam drausmīgam gabalam (kas ir Uldis Krastiņš? ai, tas nav svarīgi), skolnieciskiem mēģinājumiem (ups!), visai tīkamam stāstam (Agnese Rutkēviča) un talantīgi apspēlētai traumai (Kristīne Ulberga) savu brīnišķīgi emocionālo un latviešu literatūras sākotnes atgādinošo stāstu „Piena ceļi” lasīja Inga Gaile, kura arī ieguva gan alternatīvās žūrijas atzinību, gan galveno Prozas lasījumu balvu, piepulcējot jau divām šajā gadā iegūtajām par dzejkrājumu „Migla” arī trešo balvu un pozicionējoties kā prozaiķe. Starp citu, nereti gadās, ka dzejniekiem sanāk veiksmīgi transformēties stāstu rakstniekos. Nez kā ir ar prozaiķiem? Tostarp ierasti pie klavierēm sēdējā maestro Juris Kulakovs un pārveidoja prozu notīs.   Prozas lasījumu noslēguma pasākumā 9.decembrī Dailes teātra foajē par veiklu prozaiķu nomaiņu uz skatuves un visu pieminēšanas vērto pieminēšanu atbildēja publicists Eduards Liniņš. Tā secīgi uzstājās Juris Zvirgzdiņš ar stāstu „7 zābaku pāri” no cikla „Rīgas leģendas”, atgādinot, ka neviena vēsture nav tik sena, lai par to nevarētu draudzīgi pasmaidīt. Vēstures tēmu turpināja Kristīne Želve, kura stāstā „Durvis” dienasgrāmatas ierakstu formā klausītājiem piedāvāja rakstnieku dzīves tumšās puses. Inga Ābele lasīja fragmentu no garāka darba, kuru, domājams, drīz redzēsim skatlogos, lai uzzinātu, kas notiek, kad izlec cauri fotogrāfijai. Toties, kas notiek, kad paklāji kļūst netīri, mums atklāja Kurzemes prozas lasījumu laureāts Nauris Lukševics. Lai prozas sasprindzinātos prātus atgrieztu Dailes teātrī, ansamblis „Manta” piedāvāja muzikālas interlūdijas. Kad dziesmas bija nodziedātas un žūrija apspriedusies, sākās balvu pasniegšana. Valodu centrs "Skrivanek Baltic" pasniedza simpātiju balvu Laurai Feldbergai par stāstu „Klikšķis”, „Dienas Grāmata" savukārt sveica Helgu Tormani un Elizabeti Liepiņu, bet „Latvju Teksti” – Ingu Ābeli, Ilzi Jansoni un Pēteri Pūrīti. Alternatīvā žūrija, kuru veidoja Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes studenti, neskopojās ar apbalvojumiem Aivaram Kļavim par pusmūža drāmas tēlojumu prozā, Pēterim Pūrītim par vēsturiski precīzāko 2014./2015. gada tēlojumu, Jānim Joņevam par nostaļģiju, no kuras tāpat kā no jo-jo ir grūti atbrīvoties, Sanitai Reinsonei par Lielo Gudrumu, Ingai Gailei par pienišķības piesūcinātā sievietes likteņa tēlojumu, Kristīnei Ulbergai par visekspresīvāko un vienkārši sīvāko morālo kaitējumu publikai, Jurim Zvirgzdiņam par melnāko humoru un Ingai Ābelei par lēcieniem laikā. Arī lasījumu galvenā žūrija (Guntars Godiņš, Ieva Kalniņa, Ieva Skulte, Ilmārs Šlāpins, Dace Sparāne-Freimane) nekautrējās apbalvot labākos. Atzinības balvas guva Ilze Jansone, Jānis Joņevs, Arno Jundze, Nauris Lukševics, Pēteris Pūrītis un Inese Zandere, bet galveno balvu, kā jau minēts, ieguva Inga Gaile par stāstu „Piena ceļi”.     Prozas lasījumi 2012 iezīmē dažas latviešu literatūras tendences, kas nenoliedzami rada cerīgu skatu nākotnē – mums būs jaunas, interesantas un, cerams, arī konkurētspējīgas grāmatas, kas nenolaižas līdz masu literatūras līmenim, bet saglabā sevī tīkamo autsaiderisko patiesās mākslas garu. Turklāt, kas būtiski – šogad festivālā izteikti savu klātbūtni un nozīmi apliecināja ne tikai stāsts, bet arī romāns, tā fragments, pierādot, ka arī caur fragmentu var sajūsmināt, iekārdināt, kā tas ir Jāņa Joņeva gadījumā. Nebūtu brīnums, ja tieši fragments no drīzumā gaidāmā romāna „Jelgava 94” būtu ieguvis galveno Prozas lasījumu balvu, taču dažu loģisku apsvērumu rezultātā, kurus viegli izsecināt, (piemēram, pēc fakta, ka romāns drīzumā tiks izdots, tā fragments jau publicēts "Latvju Tekstu" jaunākajā numurā, tātad tam nepiemīt tas pirmreizīgais svaigums, kas varētu apliecināt uzvarētāja potenci), uzvaru ieguva primāri tomēr dzejniece, ar savu stāstu pārsteidzot un patīkami iepriecinot. Domājams, ka tieši šie faktori noteica stāsta „veiksmi”, lai gan nebūtu arī pārdroši teikts, ka tieši zināma sievišķīga emocionalitāte, kas, šķiet, „nāk no aknām”, kā pavisam par ko citu un citā laikā teicis Jānis Rokpelnis, nevienu nevar atstāt vienaldzīgu. Jāteic, ka sieviešu proza šogad bija godam pārstāvēta, varam to nodēvēt arī par sievietes īpatnējo pieredzi, taču izrādās, ka tieši šī patiesā sievišķība lasošajai sabiedrībai ir nepieciešama. Par ko tas liecina? Vai turpinās tūkstošgades sākumā atklātā tendence, kurā tieši sievietes autores prozā ienesa ko spēcīgu un jaunu? Atbildot jāsaka: nenoliedzami šogad Prozas lasījumos par spēcīgiem autoriem sevi pieteica arī vīrieši, aktualizējot pagātnes, vēstures, transporta, humora u. c. prozai piederīgus aspektus. Tāpēc var teikt, ka proza ir dzīva un dzīvos, īpaši tāpēc, ka Latvijas lasītājs/klausītājs izteikti tiecas pēc nepieņemtā, izraidītā, dīvaini nesaprastā, bet attīstības un dzimšanas potences sevī ietverošā – pēc tieši tādas literatūras, kuras personificējumu sevī iemieso Ingas Gailes stāsta varone.  

---

[1] „Piedodiet, puiši! Baidos, ka šie ir vienīgie divi teikumi, ko jūs šovakar sapratīsiet.” (angļu val.)