"Kultūra var pastāvēt tikai daudzbalsīga dialoga formā"

1998. gada literārā mēnešraksta „Karogs” 7. numurā Guntis Berelis rakstīja: „Vēsturiskais romāns ir viena no slidenākajām taciņām prozas labirintā. Kļūmīgs solis – un purvā iekšā.”¹ Savukārt Fricis Dziesma 1941. gadā atdzejoja Rainera Marijas Rilkes dzejoli „Rudens diena”, kura pēdējais pants skan šādi: „Kam nav vēl māju, neiekārtos tās, / būs ilgi viens, kas tāds vēl atradīsies, / viņš lasīs, rakstīs un bez miega trīsies / un nemitīgi staigās alejās / starp lapām krītošām, kas vējā dzīsies.”² Kāds tam sakars ar to, ko saka Guntis Berelis 2013. gada janvārī? Vai ir sakars? Jā un nē. Aktuālākais šī brīža „dienaskārtībā”? Aktuālākais šobrīd ir izdzīvot un pārlaist murgainos laikus. Tieši tāpēc ne tik daudz rakstu – šogad tapis tikai viens prozas gabals, un tas pats īsiņš, – cik nodarbojos ar visādām rediģēšanas būšanām. 2012. gadā biju redaktors kādām padsmit grāmatām. Visādas – gan galīgi štrunti, gan arī tādas, par kurām pašam prieks un gandarījums. Teiksim, Aivara Kļavja „Ceļojošā cirka gūstekņi”, Kristīnes Ulbergas „Zaļā vārna”, Egīla Ventera „Mainīgā intervence”, Rūtas Mežavilkas „Dzimuši Latvijai”. Patlaban – pavisam cita sfēra – top pamatīgs priekšvārds Š. Bodlēra „Ļaunuma puķēm”. Aizrāvos ar 19. gadsimta vidus Franciju, izložņāju riņķī un apkārt Bodlēram un sapratu, cik dumjš vēl pavisam nesen biju, ka to visu nezināju. Ķerts viņš bija, tas skaidrs – kurš normāls poēts mīļotajai sievietei veltīs sonetu, kurā aprakstīta sprāgusi govs, piebilstot, ka arī viņa kādreiz būs tāda pati. Nu jā, bet tā sieviete arī īsti normāla nebija... Liels prieks rakstīt par tik dulliem cilvēkiem. Bet šogad, ceru, situācija stipri mainīsies un, arī ceru, uz labo pusi. Ir skaidrs, ka jādabū gatavs romāns, kas jau ierakstīts izdevniecības plānos un iekļaujas citu tādu pašu romānu virknē. Kopumā tā ir iecere ar vērienu. Varbūt atceries – bija tāds stāstu krājums „Mēs. XX gadsimts”, kur bija visas mūsu rakstošās meitenes: katrai bija iedalīts savs gadu desmits un katra uztapināja stāstiņu par attiecīgo laikposmu. Jaunās ieceres autore tā pati – Gundega Repše, bet atvēziens zvērīgs – romānu virkne par 20. gadsimta Latviju. 13 spicākie letiņu autori, 13 romāni. Cik zinu, dažs jau palēnām top. Es izvēlējos laiku ap Pirmā pasaules kara sākumu, droši vien beigu galā kaut kāda Tīreļpurva kauju apokalipse būs – apokalipse vienmēr ir elegantākais romāna noslēgums, – tāpat arī bez ieskatiem visādās vēsturiskās norisēs nevarēs iztikt, bet tas tikai fons. Drīzāk man tāda drusku mistēriska priekšsajūta. Fricis Dziesma, kad mēs viņu Stokholmā filmējām kādu gadu pirms viņa nāves – viņam tobrīd bija, liekas, 97 gadi, – atcerējās bildes no Pirmā pasaules kara laika, kad viņš bija mazs puika. Beidzamo gadu desmitu notikumi viņam bija saplūduši kopā un izstāstāmi dažos vārdos, bet karu viņš atcerējās kā tādas atsevišķas un ārkārtīgi kontrastainas bildes. Es, dabiski, zināju, ka Pirmajā pasaules karā notika milzu tautas staigāšana, no Kurzemes bēga simtiem tūkstošu ļaužu, bet viņš burtiski ar dažiem teikumiem raksturoja to šaušalīgi tukšo un pamesto Kurzemi, mājas bez cilvēkiem, tukšos ceļus utt. Pasaule ir, bet cilvēki nez kur pazuduši. Kaut kā tā aina iesēdās prātā, tikai nezināju, ko ar to lai iesāk. Bet, kad man pieleca, ka esmu piekritis piedalīties tajā romānu projektā, un es sapratu, ka nekā vairs nevar darīt – tas gabals gribi negribi jādabū gatavs – tukšā Kurzeme pati no sevis saslēdzās kopā ar vienu citu sižetiņu, kas arī manī iekšā jau nez cik ilgi. Pagaidām nestāstīšu, protams, bet, galvenais, tā priekšsajūta ir, un es zinu, kā tas parasti notiek tālāk – tā pamazām, palēnām apaug ar sižetiem, personāžiem, metaforām, biezā migla paklīst, un tad jau romāns ir gatavs, atliek tikai uzrakstīt. Vēl ir jādabū gatava īsprozas grāmata, kas arī nez cik gadus karājas gaisā. Vai vari minēt kādu aktuālus „mezglus”, varbūt problēmas, par ko noteikti būtu vērts diskutēt šobrīd kultūrtelpā – attiecībā uz pašu jaunāko latviešu literatūru? Man ir tā teorija, kas smuki aprakstīta grāmatā „Neēd šo ābolu. Tas ir mākslas darbs”, – satricinājumi un radikālas pārmaiņas literatūrā notiek apmēram reizi gadsimta ceturksnī. Tas nav mirklīgs lūzums, drīzāk tāds kā pārbīdes process, bet, ja salīdzina tekstus, kas tapuši, teiksim, gadus piecus pirms satricinājuma un gadus piecus pēc, šo procesu var labi samanīt. Iepriekšējais satricinājums bija astoņdesmito gadu beigās, deviņdesmito pirmajā pusē – vispirms, protams, uzsprēgāja īsproza, tad arī romāns, bet patlaban ir tāds kā miera posms, kurā top foršas un reizēm pavisam izcilas grāmatas, bet nav satricinājuma sajūtas, nav pārsteiguma momenta, kad acis uz kātiņiem: „Kas tas vispār ir?” Piemēram, iedomājies, deviņdesmitajos gados parādījās Jānis Einfelds. Uzreiz radās jautājums: „Nu, johaidī, kas tas vispār ir? Viņš te laiž muļķi vai pats tāds ir?” Vai – es jau pieminēju Egīlu Venteru. Kad iznāca viņa pirmā grāmata „Melanholijas skaidrojošā vārdnīca”, bija tas pārsteiguma moments – re, viņš tak drusku neriktīgs, bet, izrādās, arī tā var rakstīt, un sanāk tīri neko. Turpretī patlaban – „ā, vēl viens Venters”, kaut gabalam nav ne vainas. Vienkārši – viss ir pārāk prognozējami un iepriekšparedzami. Pat no Margaritas Perveņeckas skaidrs, kas gaidāms un cerams. Taču miera posmiem ir tā labā īpašība, ka viņi agrāk vai vēlāk mēdz beigties. Pieļauju, tuvāko piecu, septiņu gadu laikā mēs varētu pieredzēt kārtējo satricinājumu, nelaime vien tā, ka mēs viņu pieredzēsim, bet neredzēsim. Redzēšana un saprašana nāks drusku vēlāk. Bet vispār jebkādas prognozes kultūrā 99% gadījumu ir pilnīgi aplamas. Tikko minēji, ka šobrīd literatūrā trūkst satricinājuma, varbūt pat zināma šoka momenta, bet tomēr – varbūt vari nosaukt kādu, Tavuprāt, – tīri subjektīvi – ļoti spilgtu debiju pēdējā laikā? Debiju – nē. Bet kaut kādā mērā debija bija Kristīnes Ulbergas „Zaļā Vārna”, kura man tiešām bija pārsteigums, jo iepriekš viņa bija rakstījusi tīņu grāmatiņas. Bet te pēkšņi šis romāns, pilnīgi ārpus jebkādiem kontekstiem, baigi spēcīgais. Kāds kolēģis no filologu aprindām ieteica: „Pajautā Berelim, ko viņš pats sev jautātu, ja būtu jāizdomā intervijas jautājums!” Ko es pats sev jautātu? Velns viņu zina! Noteikti kaut ko praktiski pragmatisku. Vispār šausmu lietas, nupat no visiem veikaliem nez kāpēc pazudusi tabaka, kuru es pīpēju. Tāpēc Berelim, ja reiz viņš tik gudrs, prasītu, kur to tabaku var dabūt! Šis pats kolēģis minēja, ka ne pārāk sen kādā intervijā Arvis Kolmanis esot izteicies: varētu jau mēģināt uzrakstīt kādu bestselleru, bet īsti neredzot tam finansiālu pamatu. Interesanti, vai arī Tu labprāt neuzrakstītu kādu bestselleru, kaut vai publicējot to ar pseidonīmu? Savulaik man tāds gājiens jau bija. Atceries, parādījās tāds Viesturs Reimers, kurš rakstīja šausmu stāstus? (V. Reimers ir G. Bereļa mistifikācija; rakstnieks to savulaik radīja tieši šausmu stāstu sacerēšanai. Jāatzīst, ka latviešu literatūras kontekstā tas ir visai rets un interesants gadījums: dubultās autorības izmantošana, vienam autoram radot atšķirīgiem žanriem piederīgus tekstus.) Man bija ideja, ka tas tips sarakstīs vairāk šādu stāstiņu, saveidosies arī grāmata, bet viņš kaut kā baigi steidzīgi nomira... Droši vien kaut ko viņš vēl dabūtu gatavu, nu, bet neiešu tak krāmēties ar visādiem zombijiem – ja beigts, tad zārkā iekšā! Bet varbūt varētu „dzimt” un uznākt uz skatuves kāds jauns...? Latvijā bestsellers ir tāds relatīvs jēdziens. Krimiķus tāpat ne vella nepērk, visādas fantastikas un fantāzijas vēl mazāk. Bestsellers – tā pie letiņiem ir divu, triju tūkstošu eksemplāru liela tirāža, te kauns lietot tādu cēlu jēdzienu kā bestsellers. Attiecīgi arī honorārs par bestselleru ir smieklīgs. Arvim tiešām bija taisnība – ka nav finansiāla pamata. Ja nu vienīgi tas variants, kas dažās Ziemeļvalstīs, kur literatūras vieglais gals tiek stutēts gluži tāpat kā nopietnā literatūra. Prātā palicis viens franču tulkotājs, ar kuru gadījās runāt pirms kādiem gadiem. Stāsta – viņa galvenā nodarbošanās esot zviedru detektīvu tulkošana franciski. Es, protams, galīgā neizpratnē – vai frančiem savu detektīvu trūkst, ja vēl jātulko kādas mazas valsts nepazīstamu autoru detektīvi? Izrādās, lielā mērā visu to būšanu finansē paši zviedri, lai bīdītu pasaulē ne tikai savus dižgarus, bet arī krimiķu autorus. Vai, Tavuprāt, šobrīd Latvijā ir nepieciešamība pēc jaunām, literatūrai veltītām platformām, vietnēm? Noteikti! Jo vairāk tādu vietu, jo labāk. Tikai arī jūs noteikti saskarsieties ar to pašu ķibeli, ar ko saskaras visi, kas darbojas pēc līdzīgiem principiem. Bez noteikta finansējuma nav iespējams darboties ilgstoši. Entuziasms darbojas varbūt gadu, varbūt divus, bet tad vienā brīdī visiem pielec: nafig tas viss vajadzīgs, ja tikai aprij milzumdaudz laika, bet atpakaļ nekas nenāk. Gandarījums ir viena no gaistošākajām substancēm pasaulē... Bez naudas uz priekšu nekustas nekas. Bet tas, ka ir vēl kāda vieta, kur publicēties, protams, ir ļoti labi. Cik saprotu, jūsu vietnē darbojas tikai jaunie – tas jau nozīmē, ka tai ir savs ģīmis, Ubi Sunt jau ar kaut ko atšķiras no citām kultūras lapām. Jau pats Ubi Sunt pastāvēšanas fakts rada dialogu, varbūt ne dialogu, drīzāk tādu kā saspīlējumu, jautājumzīmes, kas karājas gaisā un nedod mieru. Tās var realizēties darbībā – teiksim, Ubi Sunt ņem rokā mietu un bliež pa pieri Satori: ko šie drukā tādas augstpierainas muļķības? Vai otrādi. Bet tas nav obligāti – galvenais, ja ir šis īsti netveramais dialoģiskais spriegums. Kultūra nekad nav monologs, kultūra var pastāvēt tikai daudzbalsīga dialoga formā, un, jo vairāk balsu, jo labāk, un pat galīgiem kretīniem tajā saspīlējumā ir sava vieta – ja galīgi nav, ko sist, tad visi var sist viņus. Tā ir arī kultūras periodikas galvenā funkcija – nevis reģistrēt un fiksēt procesu, rakstīt atskaites par notiekošo, bet nodrošināt šo spriegumu. Bet, ja periodika nepastāv, tad gribot negribot rodas sajūta, ka kultūra palēnām atstiepj kājas. Domājams, patlaban visi jūt nevis spriegumu, bet kāju atstiepšanas procesu. Labi, ka valdību var lamāt un kaut kāda pretreakcija arī jūtama – tomēr spriegums, kaut arī galīgi neradošs. Kā sākas Tavs rīts? Jau mēnešus trīs rīts iesākas tā, ka uzslienos gultā sēdus un visupirms pametu skatienu pa logu uz jūru. Un jūtos baigi apmierināts, ka vairs tramvaji nekāpj pa logiem iekšā, jo pirms tam padsmit gadus mitu Barona ielā. Un mašīnas vairs nedārd pa bruģi, bet tā klusi un miermīlīgi švīkst pa šoseju gar Lielupi. Kad esmu pieslējies divkājās, atveru datoru un sāku domāt, ko vajadzētu darīt, kuru apsolīto darbu esmu visvairāk iekavējis. Vispār, no malas skatoties, tāda esamība noteikti ir neganti garlaicīga, bet viss svarīgākais jau notiek iekšā: tur tāds piķa katls, un garlaicīgi nav ne mirkli! Es minēju Bodlēru – viņš taču dzīvoja nenormāli interesantā laikā, visas tās revolūcijas, gāztie karaļi, brīvība-brālība-vienlīdzība ar „Marseljēzu” fonā, nemaz nerunājot par progresa idejām un visādiem tehniskiem izgudrojumiem, bet Bodlēram par to visu nospļauties – viņam svarīgākas lietas prātā: kā dabūt ideālā formā kārtējo sonetu un no kā vēl varētu aizņemties naudu. Tā ka tas ir normāls apziņas stāvoklis nenormāliem ļaudīm. Vēl no „personisko jautājumu sērijas” – kāda mūzika Tev skan fonā strādājot? Jau kādus piecus, septiņus gadus mūzika man ir vairs tikai troksnis. Nezinu, kāpēc tā, jo pirms tam klausījos diezgan daudz, kaut fonā gan nekad. Labākā fona mūzika ir klusums. Pēdējā savam priekam, ne darbam izlasītā grāmata? Te bezmaz jāatzīstas grēcīgā vājībā, bet akmeni lai met tas, kurš pats bez grēka. Man ļoti patīk draņķīga literatūra. Nu labi, neteiksim, draņķīga, bet katrā ziņā ne augstajiem plauktiem piedienīga. Gadus septiņus tas bija Stīvens Kings un šausmiķi vispār – tāda pilnīgi nekritiska attieksme, visu pēc kārtas. Pēc tam tas posms pats no sevis kaut kā beidzās. Vienkārši – vairs nekādas intereses. Toties tagad ir jauns favorīts – grāmatas par papadanciem. Par ko?? Tas ir no krievu valodas – попаданец (iespējams, pavisam burtiski to varētu tulkot kā – „nokļuvējs”): viszemākās kvalitātes bojeviki, bet žanrs pašreizējā krievu lubu literatūrā milzīgi populārs. Sižets universāls, atšķirīgas vien detaļas: mūslaiku cilvēks nokļūst pagātnē – pie vikingiem, senajā Romā, pie Pētera I, pie pirātiem, viduslaikos, Otrā pasaules kara laikā, kur var mācīt Staļinam pareizi dzīvot, vai vispār ellē ratā neolītā un tā tālāk. Reizēm tur klāt kaut kādi postapokalipses elementi, reizēm rokasgrāmata izdzīvošanas mākslā, bet, man liekas, tā ir tīrā ziņkārība – jautājums „kas būtu, ja...” Nopietni vēsturnieki tādus pekstiņus neatļaujas, bet papadanci drīkst, teiksim, izglābt Jūliju Cēzaru un parādīt lasītājam, kādu variantu tādā gadījumā izspēlētu vēstures virzība. Viena no portāla redaktorēm interesējās – kāpēc šobrīd „Berelis vairs necērt kā cirvītis, kur palikušas asās recenzijas”? Varbūt vienkārši vairs nav, kam cirst? Kur palicis „asais Berelis”? Patlaban man tas nav interesanti. Es zinu, kā uztaisīt tādu ekspresīvu un negantu recenziju – un, ja zinu, kāpēc gan man tas būtu jādara? Garlaicīgi. Labāk izvēlēties apcerēšanai tādas grāmatas, par kurām domāt un rakstīt man ir interesanti. Patlaban draņķus man gan ir interesanti lasīt, bet domāt par viņiem nevelk, jo es jau pa gabalu redzu, kā tas draņķis taisīts. Bet ar kritiku ir vēl kāda ķibele, drusku nopietnāka. Man ir trīs kritikas grāmatas, kādi seši vai septiņi simti rakstu – no tā visa kaut kāda konceptuāla būve ir saveidojusies. Protams, tā ir nepabeigta, protams, es to neņemos izklāstīt, bet kaut kas puslīdz gatavs ir saveidojies. Tāds kā pamats, uz kura es balstos. Un, ja es tikpat daudz turpinātu rakstīt kritiku, stāvēdams uz tā paša pamata, tur lielā mērā sanāktu pašatkārtošanās, jo citu pamatu es patlaban neesmu spējīgs dabūt gatavu. Tu gribi teikt, ka tad Tu „tiražētu” pats sevi, savu paņēmienu? Tur jau tā lieta. Piemēram, vienu laiku man liela autoritāte bija Rolāns Barts, kurš teoretizēja visu mūžu – bet par autoritāti viņš varēja kļūt vien tālab, ka dabūja gatavas vismaz trīs tādas konceptuālas būves. Kolīdz viens pamats bija gatavs, viņš iekāpa tukšumā un sāka bruģēt nākamo. Es pagaidām nejūtu, ka būtu uz kaut ko tādu spējīgs. Bet, zini, tas mani īpaši nesatrauc. Ir bezgala daudz citu lietu, ko interesanti darīt. Un smieklīgam arī negribas palikt. Kāda gados jauna Dzejas meistardarbnīcu absolvente, baltu filoloģijas bakalaura studente izteicās, ka daudzi jaunajiem pārmetot „rakstīšanu bez jebkādām zināšanām literatūrzinātnē”. Un tad viņa retoriski vaicāja – vai tiešām pamatīga literatūrzinātnes, teorijas „bagāža” var būt atslēga uz labu dzeju? Varbūt vari komentēt šo izteikumu? Tur ir vismaz divi jautājumi. Pirmais – kas tad īsti ir literatūrzinātne vai literatūras teorija un kāda ir tās jēga? Un tur jau ir tas āķis, ka literatūrā un kultūrā vispār teorijai ir jēga vien tik ilgi, kamēr tā ir tapšanas stadijā. Tad teorija darbojas, tajā brīdī konkrēti teksti tiek sasieti ar visādiem kontekstiem, meklētas kopsakarības un likumsakarības, topošā teorija cīnās ar citām topošām un jau tapušām, bet, kolīdz tā ir gatava – kaut gan te vēl ir jautājums: ko nozīmē „gatavs”? – tā ir beigta un izmetama. Vai, pareizāk sakot, kļūst par literatūras vēsturi. Ja kāds iedomājas ņemt gatavu teoriju un izmantot kā analītisku instrumentu, viņš ir nevis literatūrzinātnieks, bet muļķis. Otrs jautājums – kāds rakstniekam labums no literatūrteorētiskajām zināšanām? Atbilde pagalam primitīva – gluži tāds pats labums, kāds cilvēkam no vēstures zināšanām. No svara ir nevis pašas zināšanas, bet spēja domāt par literatūru, domāt literatūrā. Spēja saskatīt literatūrā tieši to specifisko, ar ko tā atšķiras no jebkuras citas cilvēka darbības sfēras. Ar kaut kādu padsmito maņu sajust to, kas notiek, un to, kas tu pats esi. Rakstnieks tak ir tīri šizofrēnisks radījums – viņā ir vismaz divi cilvēki. Pirmais, kurš dzīvo, otrais, kuru pirmais ir izdomājis un kurš tad arī nodarbojas ar literatūru, jo tos, kas raksta tiešā veidā – „kā grib”, „kā patīk” utt., bez šī izdomātā rakstnieka starpposma, ieklasificē grafomānu plauktiņā un izmet miskastē. Tiešā veidā visas šīs teorētiskās un vēsturiskās būšanas nav izmantojamas, ja nu vienīgi runa ir par tādām tīri formālām niansēm, kuras vienkārši nepieciešams zināt, bet tas viss ir vajadzīgs tajā procesā, kurā cilvēks kļūst par autoru. Vēl trešā lieta – literatūru rada ne tikai autora dzīvošanas pieredze, bet lasīšanas pieredze, kas, iespējams, ir vēl svarīgāka par dzīvošanas pieredzi. Par ko Ubi Sunt kā jaunai vietnei noteikti vajadzētu uzrakstīt? Ja es sāktu dot padomus, bet Ubi Sunt klausīt, tad tas arī būtu Ubi Sunt gals. Ja es sāktu dot padomus, bet Ubi Sunt darītu visu pilnīgi pretēji, tad vismaz jēga tam būtu. Bet, ne vella, nekādus padomus nedošu, baigais prieks – dabūt pa galvu! 1 Berelis G. Divi rakstnieki uz slidenas taciņas. Karogs, 7. nr., 1998, 168. lpp. 2 No: Jeerīts J. Mainīgais. – Rīga: Mansards, 2012, 390. lpp.