Laiktelpa Gunta Zariņa un Jāņa Klīdzēja trimdas prozā

Būtisks mākslinieciskās pasaules ainas raksturlielums ir laiktelpa. Mihails Bahtins norāda, ka telpa un laiks funkcionē vienotā veselumā, nevis kā atsevišķi lielumi¹. Jau filozofs Svētais Augustīns sacījis, ka ,,(..) laiks ir Dieva radītā Visuma telpas neatņemama sastāvdaļa”². Jebkura teksta laiktelpa ir daudzslāņaina, katrs tās elements tiek veidots ar atbilstošu semantiku, marķēts no rakstnieka ētisko, estētisko u.c. vērtību pozīcijām. Bahtins konstatē, ka laiks un telpa ir kategorijas, ar kurām cilvēki uztver un strukturē apkārtējo pasauli³. Tā laiktelpa jeb hronotops nosaka ne tikai žanra specifiku, bet arī literāro varoņu specifiku⁴. Tekstā var pastāvēt trīs hronotopa līmeņi: 1) topogrāfiskais, 2) psiholoģiskais un 3) metafiziskais. Šie līmeņi lielā mērā noteikti, balstoties uz jēdzieniem vide – augsne – zeme, kurus kā noteicošos izvirzīja B. Bernšteins. Topogrāfiskais hronotops saistīts ar konkrēta vēsturiskā laika un notikumu atpazīšanu daiļdarbā, un tajā ir jūtama autora klātbūtne, piešķirot tekstam lineāru sižetiskumu. Ar topogrāfisko hronotopu cieši saistīts psiholoģiskais hronotops. Tas ir personāžu hronotops, kas atspoguļo katra varoņa iekšējo laiktelpu. Metafiziskais hronotops ir tā daļa tekstā, kas nosaka apraksta valodu un ļauj runāt par metavalodu, respektīvi, tekstā vārdi ir zīmes, kas sniedz konkrētu informāciju katra par sevi un arī kopumā. Teksts iegūst heterofonisku būtību – hronotipi ir atšķirīgi teksta veidošanas līmeņi, bet tie sadarbojas, lai izteiktu kopējo mākslas darba ideju⁵. Cilvēks un viņa laiks ir nozīmīga tēma filozofijā, literatūrā un mākslā, jo „laiks ir visu parādību vispār apriors nosacījums, un proti, iekšējo parādību (mūsu dvēseļu) un ar to netieši arī ārējo parādību tiešais nosacījums”⁶. Laika tēli var būt biogrāfiska (bērnība, jaunība, briedums, vecumdienas), vēsturiska (laikmeta maiņu īpatnības, paaudžu maiņa, svarīgi vēsturiskie un sabiedriskie notikumi), kosmiska (priekšstati par mūžību), kalendāra (gadalaiku maiņa, gadskārtas), diennakts (rīts, diena, vakars) kā mainīguma, tā nemainīguma priekšstati⁷. Laiktelpas jēdziens literatūrzinātnē ir aktuāls, jo atklāj cilvēku ārējās (objektīvās) un iekšējās (subjektīvā pārdzīvojuma) dzīves struktūru, kur saistošākais ir „psiholoģiskais laiks jeb laiks, kurā cilvēks izdzīvo savas domas un jūtas, nav tas pats laiks, kas tiek mērīts ar pulksteņa palīdzību.”⁸ Tādējādi laiktelpa kļūst par atskaiti uztvertajam, par atklāsmes un uzskatu sistēmas spoguli. „Cilvēciskajā pārdzīvojumā fizikālais laiks var transformēties, var pārtrūkt ierastais laika ritējums – pagātne, tagadne, nākotne var savīties neatšķetināmā kamolā. Kāds negaidīts (dažkārt ļoti gaidīts) notikums var piešķirt krāsu, jēgu visai indivīda dzīvei, liekot pagātni, tagadni, nākotni vērtēt tikai šī notikuma gaismā.”⁹ Trimdas prozā tēlotajai laiktelpai ir vairāki līmeņi, un tā ir semantiski piesātināta: trimdiniekam, atrodoties mītnes laiktelpā, tiek pārtraukta ierastā fiziskā saikne ar savējo laiktelpu (organisku saikni gan panākot ar atmiņu palīdzību), līdz ar to aklimatizēšanās process kļūst problemātisks. Tā laiktelpas vektora virzība tiek postulēta kā orientācija no harmonijas uz disharmoniju un strukturēta pēc bipolārā modeļa, kura pamatā ir pretstats “dzimtene – svešatne”; arī duālā sistēma “vakar – šodien” kļūst par vienu no galvenajām antinomijām trimdinieka apziņas modelī, kas nemitīgi tiek diferencēts un triādes “pagātne – tagadne – nākotne” caurausts, atklājot komplicētus laiktelpas korelēšanās variantus. Laiktelpa nemitīgi tiek dalīta antinomijās. Jurijs Lotmans uzskaita pamatorientierus, kas ir klātesoši telpas modelī, proti, augsts – zems, labais — kreisais, tuvs — tāls, atvērts – slēgts, ierobežots — neierobežots, diskrēts – nepārtraukts, iegūstot arī noteiktu semantiku (vērtīgs – nevērtīgs, savs – svešs, labs — slikts utt.). Pēc J. Lotmana domām, līdztekus pretstatījumam augša – apakša (telpas dalījums pa vertikāli) teksta telpiskajā struktūrā būtiska loma ir opozīcijai slēgts – atvērts. Slēgto telpu biežāk reprezentē sadzīviski telpiski tēli (māja, pilsēta, dzimtene), ko raksturo tādas pazīmes kā drošs, dzimtais, savs, kam tiek pretstatīta “ārējā” telpa ar šādām iezīmēm: svešs, naidīgs, auksts¹⁰ . Otrā pasaules kara beigās (1944–1945) liela daļa latviešu (vairāk nekā 150 000), baidoties piedzīvot otrreizēju padomju okupāciju, politisku apstākļu dēļ pamet Latviju, un pēc 1950. gada viņu mītnes zemes aptver plašu ģeogrāfisko areālu – Lielbritāniju, Kanādu, ASV, Austrāliju, Brazīliju, Vāciju, Dāniju, Zviedriju u. c.. Viņi kļūst par trimdiniekiem, un daudzi no viņiem tostarp ir arī rakstnieki, tādējādi daļa latviešu literatūras top ne tikai Padomju Savienībā, bet arī ārpus Latvijas teritorijas. Būtiski trimdas prozas laiktelpas reprezentētāji ir Jānis Klīdzējs (1914–2000) un Guntis Zariņš (1926–1965). Raksta uzmanības lokā ir divu atšķirīgu paaudžu rakstnieki ar savdabīgu attieksmi pret trimdu, dzimteni un literārās izteiksmes veidu, taču jāuzsver, ka biogrāfiskā metode tekstu analīzē netiek izmantota. Autori ir interesanti, jo viņu daiļrade kļūst par laikmetīgu vēsturiskā laika liecību. Tēmas izvēli nosaka autores padziļināta interese ne tikai par trimdas literatūru, bet vēlme iedziļināties minēto autoru daiļradē un plurālas laiktelpas modeļos, kas zīmīgi atklājas viņu literārajos darbos. Raksta novitāte attiecas tieši uz minēto rakstnieku daiļrades padziļinātu izpēti, jo līdz šim laiktelpa viņu trimdas prozā nav interpretēta detalizēti. Laiktelpa mūsdienu literatūrzinātnē ir saistošs pētnieciskais elements, jo paredz daudzslāņainus līmeņus, tādējādi tekstā caur to var atklāt dažu “jaunu ameriku”. J. Klīdzēja trimdā tapušās daiļrades nozīmīgu daļu veido teksti, kuros tiek modelēta 20. gs. 20.-30. gadu Latvijas starpkaru laiktelpa. Romānā “Cilvēka bērns” dzimtene parādās tās lokālajās izpausmēs, tātad tiek aplūkota nevis Latvijas laiktelpa vispār, bet gan noteikta vieta laika nogrieznī (tā ir Latgales laiktelpa, atsevišķos gadījumos – Rīgas vai citas pilsētas laiktelpa, kur gan uzturēšanās ir īslaicīga). Tā ir „reālā humanizētā dzimtenes telpa miera dzīves apstākļos”¹¹. M. Bahtins apcerē “Laiks un hronotops”, vērtējot Ļeva Tolstoja daiļradi, lieto dabas un ģimenes idilles hronotopu¹², un šo uzskatu var visai precīzi attiecināt arī uz J. Klīdzēja tekstiem. Lauki, daba ir savdabīgas ideāltelpas, kurās var realizēties pilnvērtīgi, tā ir labā (kā vērtību mēra) koncentrācijas telpa. J. Klīdzēja romānu raksturīga iezīme ir dabas ainavu apraksti, kuros galvenie varoņi piedzīvo vislielākos katarses brīžus. Piemēram, lai izbēgtu no gājiena uz pirti kopā ar sievietēm, romāna „Cilvēka bērns” galvenā varoņa Boņuka drošības garants un katarses iespēja ir lielā eglaine, kur kā „(..) atpestīšanas dziesma pār Boņa galvu iešalcas egļu platies zari”¹³. Šajā brīdī meža laiktelpu var identificēt ar mājas jēdzienu (centra laiktelpu). Kā atzīmē Janīna Kursīte, neomītismā būtisku lomu ieņem panteisms (priekšstats par dievības iemiesošanas visā)¹⁴, kas akcentēts arī šajā romānā. Piemēram, Boņuks, pēc vakariņām iziedams ārā, spriež, ka „Dievs ir mīlīgs un labs un ka viņš sēž rijas galā un klausās, kā naktī dzied laimīgi cilvēki un kā pļavās sprauslo priecīgi zirgi”¹⁵. Mītiskā mājas laiktelpa ir noslēgta un ģeogrāfiskos izmēros neliela, taču ārpus šīs teritorijas laiktelpas dimensijas iegūst kosmiskas proporcijas. Dzīve lauku mājā noris dabas klātbūtnē, un indivīda telpiskā izjūta prioritāri saistās ar viensētu un tās apkārtni, tādējādi iziešana ārpus pazīstamās viensētas sistēmas ir saistāma ar svešā un nezināmā kategorijas ienākšanu romānā. Citāda kategorija saistīta ar svešo telpu: tā, spriežot par savu radu Lidijas un Jezupa telpu, konstatē Boņuks: „Tur pat saule nelec tā kā te, Pāvulānos.”¹⁶ Atvērtību un plašumu reprezentē dabas telpa ārpus savu māju modeļa – no Boņuka skatupunkta tā ir bezgalības laiktelpa: „(..) pasaulei nav kaktu nekur, visur var iet uz priekšu un redzēt jaunas lietas.”¹⁷ Starpkaru Latvijas laiktelpa J. Klīdzēja romānā “Cilvēka bērns” veido savdabīgu ideālās pasaules modeli un realizējas kā savējā un drošā laiktelpa, kur būtisku centra vietu ieņem lauku māja kā mītiskā un sakralizētā atainojums, prevalējot vienotību un harmoniskumu. Dzimtenes laiktelpas ilustrācijā cilvēka tēlā, šai gadījumā bērnā, dominē harmoniskums un ētiskā kvalitāte: J. Klīdzēju interesē ne tikai bērna iekšējās pasaules atveide, bet arī viņa attiecības ar apkārtni, Dievu, ģimeni. Trimdas autoru mākslinieciskajā pasaulē ceļa kategorija gūst jaunu saturu un funkcionalitāti. Tieši J. Klīdzēja īsprozā viena no mobilitātes, laiktelpas šķērsošanas simboliskajām zīmēm ir ceļš, kas šķir svešo un savējo laiktelpu. Ceļa laiktelpā būtiskākais ir vektors “mājas – svešais” (piemēram, stāstos “Četri zvani”, “Sirmgalvis”, “Tumsā”), kur dinamika, mobilitāte, fiziskās saiknes pārtraukšana ar savu telpu un iekļaušanās svešajā ir dzīvības saglabāšanas priekšnosacījums. Šajā laiktelpā zīmīgu lomu gūst svešā kategorija, kas asociējas ar nezināmo, taču iegūst arī papildniansi, respektīvi, kara situācijā svešā laiktelpa asociējas ar drošības garantu. Stāstā “Sirmgalvis”, braukdams vilcienā, kas ir vidutājs starp divām laiktelpām, vecs vīrs secina: „Tagad mēs visi esam kā koka ratu riteņi bez dzelzs apkaluma. Kad ar tādiem brauc… un vēl bez ceļa… tad kur tik atsitas, tur drūp un nodrūp pa gabalam. Ceļš ir! Ir ceļš, meitiņ!”¹⁸ Tā tiek akcentēts, ka cilvēks atrodas neziņā, jo pastāv tikai ceļš bez mērķa, kas kļūst par neatņemamu dzīves sastāvdaļu. Ar ceļa laiktelpas starpniecību tiek atainota binārā opozīcija “humānisms – antihumānisms” un kara patiesā tiekšanās uz sakartotību, miera iegūšanu. Ceļš ārēji var atgādināt reālu pārvietošanos ģeogrāfiskā telpā, taču būtiskāks ir cits fakts: tas ir meklējumu, izziņas iespēju raksturotājs. Par ceļa laiktelpu var uzskatīt identitātes meklēšanu, kas aktualizēta J. Klīdzēja romānu diloģijā “Bārenis” un “Gribējās saullēkta”. Romānu kontekstā var runāt par to, ka laiktelpā ir sliekšņa situācijas, kas saistās ar identitātes krīzi, dzīves pavērsieniem, kardinālu, dzīves ritējumu mainošu robežu. M. Bahtins sliekšņa laiktelpu raksturo kā emocionāli vērtējoši intensīvu, konstatējot, ka slieksnim būtiskākais „(..) piemītošais jēdzieniskais piepildījums ir saistīts ar priekšstatu par krīzi, dzīves pavērsienu.”¹⁹ Peninsulā, Amerikā dzīvojošais Keizijs cenšas atrast savai dzīvei pamatu, ar to saprotot latvietību: „Gribējās tikt pie latviešiem kaut cik atpakaļ. Atrast savas pēdas. Caur to vairāk saprast sevi. Arī visu to, kas bijis pirms manis.”²⁰ Tā latviešiem nozīmīgs ir ceļš atpakaļ uz dzimteni, latvietību, tādējādi tas eventuāli izsaka visas latviešu nācijas centienus atgriezties savos pirmsākumos, respektīvi, mājās. Tradicionāli no haosa tiek radīts kosmoss²¹, taču romānā notiek pretējs process: Keizijs metaforiski no kosmosa atgriežas haosa situācijā, lai pārradītu savu pasauli un nonāktu atpakaļ kosmosa situācijā, sakārtotībā un harmonijā. No metaforizētā labirinta uz centru jāpārvar vairākas robežas, un tikai romāna finālā labirinta šķēršļi kļūst pārvarami un tā sazarojumos var atrast centra (mājas) laiktelpu: „Vairs nebūšu kā tumši svītrains olis Klusā okeāna krastmalā, kas izskalots no nezināmiem ūdeņu vai zemes dziļumiem. Es kļūstu pats sev un visiem citiem zināmais. Man ir sava vietas eksistences un Universa notikšanu ritējumā. Neesmu ne nulle, ne arī kāds X vairs.”²² Tādējādi J. Klīdzēja daiļradē zīmīgu vietu ieņem ceļa laiktelpa kā vektors no svešās laiktelpas uz savējo, kas, izejot iniciāciju un labirintu, paredz atgriezties dzimtenes laiktelpā pie savas identitātes un centra laiktelpas. Savukārt G. Zariņa īsprozas krājumos, piemēram, „Dieva mērkaķis” un „Ceļā uz pasaules galu” dominē destruktīva pilsētas laiktelpa disharmoniskos apstākļos. Pilsētas laiktelpas zīmējums G. Zariņa versijā atklāj pasauli, kur par īpašu zīmi kļūst karš, tehnikas dominējums, kas ir harmonisko pasauli pārtraucošs, citādas dzīves signalizētājs (iezīmē telpā absurdā ļaunuma kvintesenci), tā ir „dramatismā tverta pasaule”²³, kad visapkārt ir “vaidi, cīņas un nāves”²⁴. Pasaule kara antihumānajā situācijā tiek tēlota kā absurda, un cilvēks ir iemests un pamests absurdā, bezjēdzīgā pasaulē. Par zīmīgiem kļūst tieši eshatoloģiski motīvi, piemēram: „Viss likās kā ar milzu arklu uzarts. Dzelzs siju un betona bluķu mudžeklis. Bedres un nelieli uzkalni.”²⁵ Šo krājumu kontekstā var runāt arī par ekspresionistiskiem tēlojumiem. Broņislavs Tabūns aktualizē uzskatu, ka ekspresionistu pārstāvētajā dzejā pilsētvide ir galvenais intereses objekts. Līdzīgi notiek arī G. Zariņa īsprozā. Kā konstatē B. Tabūns, „latviešu ekspresionistu veidotāju dzīves pieredzes un pasaules uzjūtas pamatā ir kara un revolūciju laikā redzētais un pārdzīvotais”²⁶. Tieši pilsētas laiktelpas raksturojumā var runāt par ekspresionisma virziena iezīmēm, piemēram, rakstnieks dramatismu panāk ar verbu palīdzību, kas ir „visdinamiskākā vārdšķira”²⁷ ekspresionismā. Piemēram, G. Zariņa stāstā „Gaisu!...” vērojams šāds pilsētas laiktelpas zīmējums: „Pilsēta vēl vienmēr deg. Liesmu izdzēstie nami sabrūk viens pēc otra, kā izvandīts skudru pūznis izskatās šis bumbu grausts. Ļaudis bezpalīdzīgi skraida no vienas vietas uz otru. Veltīgi! Viss veltīgi... Liesmas rij kā izbadējies suns, un zem viņām sabrūk nams pēc nama.”²⁸ (izcēlumi mani – L. L.) G. Zariņa īsprozā pilsētas laiktelpa modificējas caur kara tēlu kā katalizatoru, tādējādi šī ekspresionistiski tendētā laiktelpa konkrētos disharmoniskos apstākļos ir destruktīva, fragmentāra un apokaliptiska. Pilsētas laiktelpa ir izpostīta un haosa pilna, proti, karam piemītošais destruktīvais raksturs izmaina pilsētu līdz nepazīšanai, tā pilsētas laiktelpa iekodē informāciju par karu un trimdu kā absurda un ļaunuma kvintesenci, kas iznīcina cilvēkus gan fiziski, gan garīgi. J. Klīdzējs šādu laiktelpas niansi kā mākslinieciskās pasaules rādītāju neizmanto. Abu autoru tekstos pilsētas laiktelpa trimdinieka skatījumā ir kaleidoskopiska, vitāla, asociējas ar brīvību un drošību, būtisku vietu ieņem istabas un pilsētas duālais raksturs, kas attiecīgi reprezentē slēgtu un atvērtu laiktelpu. Piemēram, G. Zariņa stāstā “Un tad nāca miegs...” trimdinieka ķermeniskais statiskums disonē pilsētas vitalitātei, enerģiskumam, rosībai un cilvēka domu iluminācijām. Istaba kā tukša un sastingusi laiktelpa ir pretstats pilsētai, kas simbolizē dzīvību un nepārtrauktu kustību: „Iela, plata un kustīga. Cilvēki, automašīnas. Karstas dienas elpoja putekļu un darvas smaku. Ielā viņš pazina katru pēdu, tik tālu, cik tālu acs varēja redzēt. Katru nama ķieģeli, apmetuma spraugu, izkārtni un cilvēkus viņš bija iesūcis sevī.”²⁹ Atšķirībā no G. Zariņa viņa laikabiedra J. Klīdzēja tēlotais trimdinieks lielākoties vēlas attālināties no pilsētas laiktelpas: „Man gribas tikt ārā no pilsētas un redzēt, kādi šeit ir tīrumi, zemnieku mājas un meži.”³⁰ Tātad tiek meklētas paralēles un alūzijas latviskotajā kultūrtelpā, jo pilsēta nav latvietības reprezentācijas zīme. Trimdinieka skatījumā pilsētas laiktelpa G. Zariņa tekstos asociējas ar brīvību un atvērtas laiktelpas iespējamību, kur būtisku vietu ieņem istabas un pilsētas antinomija, turpretī J. Klīdzēja varoņiem pilsētas laiktelpa lielākoties šķiet sveša. Abi autori portretē dažādu paaudžu trimdiniekus: gan tādus, kas spēj pielāgoties mītnes laiktelpas dzīves ritmam un vērtību sistēmai, paredzot, ka viņi neizjūt principiālu atšķirību starp dzīvi dzimtenē un svešumā, gan tādus, kas nespēj veidot dialoģiskas attiecības ar jauno telpu un tās ļaudīm. Ir arī daļa, kas iemācījušies apvienot divus dzīves modeļus vienā laiktelpā: principiāli nezaudē savu nacionālo latvisko identitāti, vienlaikus mēģinot veidot pilnvērtīgu komunikāciju ar mītnes laiktelpu. Trimdas situācija kā svešās laiktelpas faktors paradoksālā veidā sakņojas izpratnē par dzimto laiktelpu (mājām, novadu, dzimteni), kas ir drošās esamības pārtraukums. Viens no rakstnieku veidotās mākslinieciskās pasaules raksturojuma aspektiem ir māja. Trimdas situācija nosaka specifiska mājas tēla konstruēšanu, jo iepriekš stabilā mājas telpa būtiski transformējusies, līdz ar to ir vērts aplūkot, kāda iespējamība ir svešajā laiktelpā reanimēt māju modeli un, tā kā mājas mikropasaulē būtisku vietu ieņem ģimene, aplūkot ģimenisko attiecību veidošanas variantus. Neiemājotības situāciju abu autoru tekstos pastiprina varoņu atrašanās pagaidu stāvoklī, ko raksturo, piemēram, Andrejs J. Klīdzēja stāstā “Tas otrais”. Andrejs Amerikā atrodas jau 20 gadus, „gadu no gada (..) dzīvoja tā, it kā šie gadi būtu tikai tādi pagaidu gadi, kad nebija vērts neko nopietnu pasākt”³¹. Dzīve mītnes zemē nereti tiek postulēta šādi: „Tā nav nekāda dzīve. Pusdzīve. Jā, pusdzīve! Tā ir tāda stacija, kur esmu apstājusies, Pusdzīves stacija. Vilcieni no tās iet uz visām pusēm, bet maniem vilcieniem nekur nav gala stacijas.”³² Šie piemēri atspoguļo to, ka trimdinieki atrodas ceļa laiktelpā un apzināti nemeklē piesaisti svešajai laiktelpai. Slēgtā komunikācija ar tuviniekiem un latviešiem un indiference pret jauno mītnes zemes kultūru rada ģimenes un māju iekārtošanas neiespējamību, piemēram, G. Zariņa garstāstā “Trimdas augstā dziesma” tiek reflektēts: „Mums tagad vienalga, kur dzīvojam, nekur mēs nebūsim mājās!”³³ Mājas situācijā, savā mikropasaulē autoru varoņi lielākoties ir vientuļi, tiem nākas atzīt: „Es esmu vientuļš savā istabā (..).”³⁴Abi autori atklāj arī neiespējamas attiecības ģimenē, piemēram, J. Klīdzējs tēlo ģimenes modeli, kur dominē centrbēdze vienam no otra un trūkst savstarpējas garīgās komunikācijas: „Mēs esam vienu asiņu, viena ģimene, dzīvojam zem viena jumta, bet kāpēc mēs dzīvojam tik tālu viens no otra?”³⁵ Iemājotības stratēģija visbiežāk ir aplūkota J. Klīdzēja tekstos, kad trimdinieki veiksmīgi adaptējas svešajā laiktelpā, radot novatoru kultūrvidi un izomorfu Latvijas laiktelpas reanimējumu. Trimdinieks konstruē savu telpu, kas ir Latvijas mikrotelpas klons. J. Klīdzēja gadījumā šī telpa veicina pozitīvi marķētas emocijas. Piemēram, lai saglabātu latvisko telpu, vecās paaudzes pārstāvis Jēkabs Ludza romānā “Gribējās saullēkta” konstruē surogāttelpu, ko dēvē par Mazo Latviju un Zaļo muižu, paskaidrojot savu rīcību: „Atklīdušam šinī – otrajā pasaules galā, tā kā gribējās kaut cik atveidot latviešu zemnieka sētu, kāda tā izskatījās Latvijā…”³⁶ Šī daļēji Latvijai izomorfā laiktelpa nosacīti ir noslēgta, jo funkcionē mītnes zemes paralēlā dimensijā un ir latviešu pārstāvēta. Atšķirībā no G. Zariņa koncepcijas J. Klīdzējs norāda, ka iespēja veidot ģimeni pastāv. Tā romānā “Dženitors”, pievēršot uzmanību arī varoņu vārdiem, Viktors veido attiecības ar Selgu; romānā “Gribējās saullēkta” Keizijs – ar Marutu. Harmoniskai mājai raksturīga iemājotības iespējamība, telpa pārsvarā demonstrēta dabiskuma zīmē, savukārt disharmoniskā mājā ģimenes konceptam raksturīgas vientulības, neiemājotības un norobežotības konotācijas. Stāstos un romānos tiek kombinēts tagadnes un pagātnes laiks, kur atmiņa ir viena no mākslinieciskās pasaules pamatkategorijām, kas īpaši dominē J. Klīdzēja tekstos, kuros figurē atmiņu kategorija, kas lielākoties saistās ar dzimtenes laiktelpu vai arī kara raksturu un varoņu pieredzi šinī laiktelpā. Piemēram, stāstā “Laidiet! Laidiet! Laidiet!” Juri nomoka pagātnē piedzīvotais, respektīvi, tagadnē tiek aktualizēts vēsturiskās laiktelpas konteksts: „Kā vētras lietū nomirkuši smagi, melni putni sasēdās smagas domas jaunietim uz pleciem un uz galvas, pie sejas un ausīm un neskanīgi kliedza. Nāca laukos, pilsētās, vilcienos un kaujās redzētās ainas un ļaudis – izpostīti, noguruši un bez cerībām.”³⁷ Pagātnes laiks asociējas ar nostaļģiju un “zudušo laiku”, taču pretstatā tagadnei tas ir laiks, ko nevar atjaunot; faktiski ilgas pēc mājām ir identiskas vēlmei atgriezties pagātnē. J. Klīdzējs akcentē viedokli, ka pagātnes laiktelpā „viss bija labāk nekā šodien”³⁸. Tieši dabas laiktelpa impulsē kontemplatīvu domu virmojumu, tajā notiek savdabīga laika nogriežņu saplūšana, jo zūd robežas starp tagadni un pagātni; pagātne atdzīvojas tagadnē un funkcionē kā līdzvērtīga realitāte. J. Klīdzēja stāstā “Ziemeļu smagums” trimdinieks apzināti norobežojas no realitātes, lai atrastos iluzorā un estetizētā pagātnes laiktelpā. Šī garīgā atgriešanās Latvijas laiktelpā simbolizē arī atgriešanos harmoniskā dzīves posmā, un iedomās projicētā laiktelpa ir iespēja izrauties no realitātes un aizstāj dzimteni: „Vārpu līmeņi tīrumos sāk šūpoties gaismā, un šo ainu redzot, Čems nomierinās un ir gandrīz laimīgs. Tad viņš iemieg un guļ kā pieguļnieks, kā zirgu gans pie Daugavas pirms gadiem (..).”³⁹ G. Zariņa varoņi lielākoties sevi postulē kā tagadnes cilvēkus: „Viņi dzīvoja no dienas dienā, no nedēļas nedēļā un no gada gadā – tikai šodienai. Viss bija nozudis šķietamā apmierinātības saulrietā.”⁴⁰ Atmiņu kategorijas klātesamība G. Zariņa varoņu ikdienā liedz izveidot pilnvērtīgas attiecības ar mītnes laiktelpu un ievieš apātiskuma dominanti trimdiniekā, jo atmiņas ir pārāk spēcīgas. Kā atzīst literatūrzinātniece Dace Lūse, trimdas literatūrā „faktiski īstā dzīve ir dzīve pagātnē, respektīvi, neīstā esamība”⁴¹. Piemēram, G. Zariņa stāstā “Cilvēki straumēs” (krājumā „Dieva mērkaķis”) Anna fanātiski dzīvo pagātnes laiktelpā. Kā norāda B. Tabūns, „Zariņa skatījumā tā ir pseidodzīve, kas sastāv no (..) pagātnes atlūzām, kurām trūkst jēgas un dzīvības”⁴². Kopumā atmiņas paredz trimdiniekam iespēju vieglāk pārdzīvot svešās laiktelpa dominanti un nosaka pozitīvi marķētu psiholoģisko stāvokli, taču nereti liedz izveidot harmonisku komunikāciju ar mītnes laiktelpu un izraisa apātiskumu un fanātiskumu. Trimdas laiktelpā būtiska ir opozīcija „cilvēks – sociums”. Trimdinieki ir vientuļnieki (G. Zariņa prozā izteiktāk), kas apzināti vai netieši novēršas no sociuma laiktelpas: šādas inerces iemesli ir sabiedrības negatīvais marķējums un nespēja atrast kopīgus saskares punktus ar apkārtējo sociumu un/vai ģimeni, kā arī vēlme atjaunot identitāti dabas laiktelpā. G. Zariņa varoņi bieži izvēlas vientulību kā dzīves fundamentu: „Cilvēka likumi viņam nekā vairs nenozīmēja, viņš tagad varēja radīt pats savus likumus! Viņš bija ārpus laika un sabiedrības – viņš bija viens ar savām domām!”⁴³ Arī J. Klīdzēja trimdinieki nereti ir introverti: „Mēs katrs esam klosterī. Katrs savu domu, savas tumsas un neziņas klosterī.”⁴⁴ Trimdinieks jūt diskomfortu viltotā, amorālā un samākslotā sabiedrībā, atsakās no uzturēšanās tajā. Apzināta izolācija no sociuma atainota J. Klīdzēja romānā „Zilais kalns”, kur piedāvāta tendence ir kustība no pilsētas, sociuma uz dabas telpu, kur šķiet, ka „(..) dzīve vēl staigātu bez atkarības no pulksteņa”⁴⁵. Attālinoties no urbanizētās vides, dabas telpa garantē harmonisku garīgo attīstību un funkcionē kā varoņa psiholoģisko izjūtu raksturotāja, un šajā laiktelpā zīmīgu kontrastējumu gūst antinomija “daba – civilizācija”. Trimdiniekam pieņemamais dzīves modelis ir norobežošanās, attālināta atrašanās no sociuma (ko reprezentē urbānā vide), tādējādi notiek telpas maiņa, kad lielākoties trimdinieks dzīvo dabas tuvumā, kas zināmā mērā funkcionē kā dzimtenes aizstājējtelpa; dabas komponenti ir tie, kas atgādina Latvijas ainavu, kurai „ir dvēsele”⁴⁶. Jākonstatē, ka šajā laiktelpā abu autoru varoņi ir vientuļnieki. Vientulība kļūst par fatālu nenovēršamību, tāpēc dominējošais statuss ir klaidonis/vientuļnieks, kas vienmēr atrodas ceļa situācijā. Nākotnes kategorijas aktualizēšana vai gluži pretēji – minimāla marķēšana – zināmā mērā nosaka tagadnes uztveri un attieksmi pret to. J. Klīdzēja un G. Zariņa varoņi atšķirīgi raugās uz nākotnes perspektīvu, atklājot gan pesimistiska, gan optimistiska interpretējuma iespēju. G. Zariņš piedāvā bezperspektīvu esību; rakstnieka prozā nereti nākotnes kategorija nemaz nefigurē un netiek atzīta: „Man nav nākotnes, ir tikai tagadne un pagātne.”⁴⁷ Garstāstā “Trimdas augstā dziesma” Pudiķa izteikumu var aplūkot kā visas trimdas sabiedrības viedokli: „Mēs dzīvojam, tāpat kā kara laikā, no vienas dienas uz otru, man pat liekas, mēs nedomājam, kas notiks rītdien, nemaz nerunājot par nākošo nedēļu vai mēnesi.”⁴⁸ Nākotnes kategorijā iezīmējas arī latviešu nācijas pastāvēšanas vīzija. Pudiķis skeptiski netic latviešu nācijas pastāvēšanai: „(..) es nedomāju, ka mēs varēsim ilgi šeit pastāvēt kā tauta, mūs lēnām apēdīs, pārtautos – izklīdinās.”⁴⁹ Jāteic, daļa J. Klīdzēja varoņu tāpat netic atgriešanās iespējamībai Latvijā: „(..) es neredzu cerību un dienu, kad varētu būt tur.”⁵⁰ Tomēr J. Klīdzējs kopumā ir optimistiskāks – visspilgtāk to manifestē romāns “Zilais kalns”, kur tiek izteiktas prognozes par latviešu tautas pastāvēšanas iespējām svešumā: „Viņiem vēl ir zilie kalni. Šai tautai vēl ir zilie kalni. Vēl ir kāda augstāka dzīve, uz kurieni viņi grib sevi pacelt. (..) cilvēku gaisma vēl zied arī tur – verdzībā.”⁵¹ Var secināt, ka nākotnes kategorijas līmeņa atainojumā dominē divi uzskati: ticība latviešu nācijas pastāvēšanai un Latvijas Republikas neatkarības atgūšanai, ietverot prognozes arī par savu likteni; dzīvošana tagadnes laiktelpā un sevis pozicionēšanu kā cilvēku bez nākotnes, nedomājot par nezināmo rītdienu. J. Klīdzējs nākotnes kategoriju nereti saista ar jauno paaudzi. G. Zariņa prozā var manīt eksistenciālistiski pozicionētu laiktelpu: cilvēka pakļautība likumībām un absurdam; pasaule bez Dieva un ticības; robežsituācijas, kas lielākoties akcentē pāreju no dzīvības uz nāvi kā esamības fundamentu un brīvību; izvēles brīvības un pašnāvības motīvs; vainas apziņa un pasaules kārtība, kuru nevar pārtraukt pat ar dumpja palīdzību; atbildības un vainas uzņemšanās kā savas rīcības sekas utt. Šīs iezīmes kvantitatīvi vērojamas un atkārtojas jebkura žanra G. Zariņa darbos. Padomju Latvijas laiktelpas ilustrācija no trimdinieka skatupunkta J. Klīdzēja romānos “Bārenis”, “Gribējās saullēkta” un stāstā “Satikšanās Rīgā” rāda, ka pirmskara Latvija nav bijusi atsevišķa un noslēgta telpa, un tā nav saglabājusies tāda, kādu trimdinieks to atceras: Latvijas laiktelpa ir transformējusies ārēju, destruktīvu spēku ietekmē, dzimtene nav bijusi atsevišķa un noslēgta telpa, kas būtu saglabājusies un palikusi nemainīga arī tagadnes situācijā. Būtiska antinomija ir “sava – svešā” laiktelpa, kā arī Rīgas centra un nomales pretstatījums kā urbānas un dabas laiktelpas raksturotājs. Negatīvo marķējumu pastiprina arī trimdinieku atmiņas par pirmskara Latvijas laiktelpu, jo valsts neatkarības posms tiek idealizēts. Liela nozīme trimdas pārstāvju vērtējumos ir arī patriotismam un nostalģijai: „Atveru logu un skatos nakts ugunīs uz Krišjāņa Barona ielas pusi, jo arvien vēl patīk pasildīties šīs atmiņu ainavas saulainumā, kas dzīvota un izjusta jau pirms 40 gadiem, mūsu toreiz vēl brīvajā Rīgā.”⁵² Padomju ideoloģijas radītā laiktelpa ir iluzors, mākslīgi veidots modelis: Padomju Latvijas laiktelpa tiek raksturota kā „melu impērija”⁵³, kas „pasaules acīs (..) cenšas spēlēt humāno sistēmu.”⁵⁴ Kopumā veidojas komunikācijas barjera ar dzimto laiktelpu, kas ir kļuvusi sveša un neatbilst tam standartam, kāds palicis trimdinieku atmiņās. J. Klīdzēja un G. Zariņa trimdā radīto tekstu laiktelpas izpētē dominē bināro opozīciju sistēma (savs – svešs, atvērts – slēgts), kā arī trīsdimensionāla struktūra, kas konstruējas starp tagadni, pagātni un nākotni. Galveno varoņu emocionālā pasaule arī ir ambivalenta, lielākoties figurē disharmoniskais. Ņemot vērā šo trimdas rakstnieku popularitāti nu jau 20. gs. beigu neatkarīgajā Latvijā, jādomā, ka tieši laiktelpas neviennozīmīgo izjūtu ziņā, Klīdzējs un Zariņš varēja ietekmēt 90. gadu jauno latviešu prozistu postmoderno atsvešinājumu. 1^ Bahtins, M. (1999.) Laiks un hronotops // Kentaurs, Nr. 19, 111. lpp. 2^ Ķikāns, V. (2007.) Ojāra Vācieša lirikas poētika. Rīga: Raka, 179. lpp. 3^ Morson, G. S., Emerson, C. (1990.) Mikhail Bakhtin: Creation of a Prosaics. Stanford, CA: Stanford University Press, p. 367. 4^ Бахтин, M. (2000.) Пространственная форма героя. //Автор и герой в естетицеской деятельности. Санкт-Петеръург: Азъука, c. 50. 5^ Xронотоп. slovar.lib.ru/dictionary/hronotop.htm [tiešsaitē 2012.04.25] 6^ Kants, I. (2011.) Tīrā prāta kritika. Rīga: Zinātne, 69. lpp. 7^ Хализев, В. Е. (2000.) Теория литературы. Москва: Вышая школа, c. 212. –213. 8^ Watson, G. (1979.) The Story of the Novel. New York: Barnes&Nobles Book, p 94. 9^ Kūlis, R., Kūle, M. (1996.) Filosofija. Rīga: Burtnieks, 463. lpp. 10^ Лотман, Ю. (1970.) Проблема художественного пространства. // Структура художественного текста. Москва: Искусство, c. 267. 11^Tabūns, B. (1999.) Jānis Klīdzējs. // Latviešu rakstnieku portreti. Trimdas rakstnieki. Rīga: Zinātne, 183. lpp. 12^ Bahtins, M. (1999.) Laiks un hronotops // Kentaurs, 177. lpp. 13^ Klīdzējs, J. (2011.) Cilvēka bērns. Rīga: Jumava, 199. lpp. 14^ Kursīte, J. (2002.) Dzejas vārdnīca. Rīga: Zinātne. 198. lpp. 15^ Klīdzējs, J. Cilvēka bērns,, 89. lpp. 16^ Turpat, 146. lpp. 17^ Turpat, 101. lpp. 18^ Klīdzējs, J. (1948.) Cilvēki uz tilta. Gincburga: Latvija, 134. lpp. 19^ Bahtins, M. Laiks un hronotops, 116. lpp. 20^ Klīdzējs, J. (1995.) Bārenis. Rīga: Zinātne, 152. lpp. 21^ Eliade, M. (1996.) Haoss un Kosmoss. // Eliade M. Sakrālais un profānais. Rīga: Minerva, 35. lpp. 22^ Klīdzējs, J. (1995.) Gribējās saullēkta. Rīga: Zinātne. 266. lpp. 23^ Tabūns, B. (2003.) Ekspresionisms, // Modernisma virzieni latviešu literatūrā. Rīga: Zinātne, 83. lpp. 24^ Zariņš, G. (1959.) Dieva mērkaķis. Mineapole: Tilts, 20. lpp. 25^ Turpat, 35. lpp. 26^Tabūns, B. (Ekspresionisms. // Modernisma virzieni latviešu literatūrā, 80. lpp. 27^ Turpat, 87. lpp. 28^ Zariņš, G. (1962.) Ceļš uz pasaules galu. Mineapole: Tilta apgāds, 36. lpp. 29^ Zariņš, G. (1963.) Dvēseļu bojā eja. Čikāga: Alfrēda Kalnāja apgāds, 9. lpp. 30^ Klīdzējs, J. (1955.) Dženitors. Čikāga: Šķirmants, 137. lpp. 31^ Klīdzējs, J. (1973.) Tās balsis, tās balsis. Bruklina: Grāmatu Draugs, 17. lpp. 32^ Turpat, 113. lpp. 33^ Zariņš, G. (1967.) Trimdas augstā dziesma. Mineapole: Tilts, 109. lpp. 34^ Zariņš, G. Dvēseļu bojā eja, 66. lpp. 35^ Klīdzējs, J. (1967.) Dzīvīte, dzīvīte… Mineapole: Tilts, 155. lpp. 36^ Klīdzējs, J. (1995.) Bārenis. Rīga: Zinātne, 278. lpp. 37^ Klīdzējs, J. (1984.) Laidiet! Laidiet! Laidiet! Bruklina: Grāmatu Draugs, 37. lpp. 38^ Klīdzējs, J. (1973.) Tās balsis, tās balsis. Bruklina: Grāmatu Draugs, 17. lpp. 39^ Klīdzējs, J. (Laidiet! Laidiet! Laidiet! 118. lpp. 40^ Zariņš, G. (2001.) Mieles. Dvēseļu bojā eja. Rīga: Karogs, 29. lpp. 41^ Lūse, D. (2000.) Guntis Zariņš. // Lūse, D. Latviešu trimdas proza. Rīga: Jumava, 152. lpp. 42^ Tabūns, B. Jānis Klīdzējs. // Latviešu rakstnieku portreti. Trimdas rakstnieki, 141. lpp. 43^ Zariņš, G. Dvēseļu bojā eja, 20. lpp. 44^ Klīdzējs, J. Tās balsis, tās balsis, 140. lpp. 45^ Klīdzējs, J. (1960.) Zilie kalni. Bruklina: Grāmatu Draugs, 11. lpp. 46^ Klīdzējs, J. Zilie kalni, 9. lpp. 47^ Zariņš, G. Dvēseļu bojā eja, 120. lpp. 48^ Zariņš, G. Trimdas augstā dziesma, 59. lpp. 49^ Turpat, 117. lpp. 50^ Klīdzējs, J. (1954.) Viņi un viņas. Toronto: Astra, 107. lpp. 51^ Klīdzējs, J. Zilie kalni, 294. lpp. 52^ Klīdzējs, J. (1989.) Satikšanās Rīgā. Ņūtona: LaRAs grāmatu klubs, 193. lpp. 53^ Klīdzējs, J. Gribējās saullēkta, 53. lpp. 54^ Turpat, 59. lpp.