Šī jau ir ceturtā Fransuāzas Sagānas grāmata kopš 2011. gada, kad izdevniecība “Jumava” bija ķērusies pie rakstnieces darbu popularizēšanas Latvijā. Sēriju iesāka atkārtoti izdevumi romāniem „Esiet sveicinātas, skumjas” un „Brīnišķie mākoņi”, to turpina divi latviešu valodā iepriekš netulkoti romāni „Smeldze” un „Akordi”. Autores daiļrade latviešu valodā ir pieejama jau trīsdesmit gadus – kopš pirmā tulkojuma iznākšanas 1973. gadā, kas reizē ir tikai pāris desmitus gadu ilgs sprīdis pēc Sagānas debijas Francijā ar labi zināmo „Esiet sveicinātas, skumjas”.
Romāna nosaukums „Akordi”, liktenīgais un jau pieminētais jautājums uz vāka, kā arī grāmatas maigi rozā tonis, burtiski pārliecina, ka grāmatā neko citu kā vien elsas un nopūtas par mīlestību, saulrietu un mūziku nevarēs atrast. Sākotnējais apmulsums radās nosaukuma dēļ. Franču valodas zināšanu līmenis lika ķerties pie potenciāli nopietnākiem avotiem, un izrādījās, ka franču „La laisse” angļu valodā parādās kā „The Leash”, krievu valodā „Поводок” un latviešu valodā ir „Akordi”. It kā nav nekas slikts, bieži sastopama parādība kultūras pasaulē, bet kāds nolūks ir šādai darbībai, ja no mūzikas tēlojuma, kuru varētu uzskatīt vismaz par profesionālismu plūsmu, ir vien dažas rindkopas grāmatas pēdējās lapās? Savukārt viss romāns patiešām ir par turēšanu saitītē, pavadā – simboliski attiecinot to gan uz dzīvniecisko cilvēka pusi, gan metaforiskajā lietojumā ierobežojot kustību un redzesloka amplitūdu.
Arī neskatīt vīru pēc cepures nebija iespējams, un šis ir nākamais mulsuma faktors. Grāmatu sērija ir absurdi romantizēta savā vizuālajā noformējumā. Mana attieksme varbūt ir neprofesionāla, slikta, fuj, un tam vispār nevajadzētu pievērst uzmanību, jo galvenais ir saturs utt. Kamēr vairākums ārzemju izdevumu vāku ir ar izteiktām modernisma iezīmēm, minimālismu vai tieši pretēji, provokatīvu noskaņu un arī attēlojumu. Kādēļ tad šis romantiskais patoss latviešu izdevumiem sastopams 21. gs.? Lasītājam nebūtu jākaunās no grāmatas lasīšanas sabiedriskā vietā...
Atgriežoties pie satura – visnotaļ netipiski šajā romānā ir veidota fābula un vēstītājs. Mīlas attiecību sarežģījumos mēdz būt pieņemta sociālā stāvokļa diferenciācija, kurā parasti ir bagāts vīrietis ar ierobežotu laiku sievai, kura ir jauna un skaista un kurai kļūst garlaicīgi/pietrūkst uzmanības; tad pilnīgi nejauši uzrodas kāds skaists, jauns un atlētisks jauneklis no zemāka sociālā slāņa, kas piedāvā patiesu kaisli un brīvību, jo dzīvo bez sabiedrības diktētiem nosacījumiem... Šajā romānā ir veidota pretēja situācija. Sagānai vēstītajs ir vīrietis – izbijis, bet daudzsološs pianists Vinsents no nabadzīgas ģimenes. Viņš nesavaldzina un neiekaro jauno, pievilcīgo un bagāto sievieti Loransu, tomēr tieši viņa bildina vīrieti, ziedojot attiecības ar vecākiem un draugiem. Idillisks iesākums, kurā vēl nevar just sievas privātīpašniecisko dabu. Vinsents nav pietiekami pateicīgs savai uzturētajai. Visi aizvainojumi nāk ārā un ģimenes dzīve sāk šķobīties, kad izrādās, ka virtuozs nopelnījis naudu. Ilgstoši pakļautībā esošajam vīrietim uzrodas egoisms un attīstās pašapziņa.
Mazsvarīgs un mazliet par pliekanu var šķist radošo procesu tēlojums romānā. Parasti radošā sfēra Sagānas darbos ir pamanāma un novērtējama, mākslinieka motīvs vēl vairāk akcentē neiespējamo atbilstību sabiedrības normām, kurās ir ierobežots. Romāna virzītājspēks ir šlāgera sarakstīšana, kas netiek attēlota, tāpat kā ierasti tik spēcīgi rādītie pārmetumi, kad radošā darbība paliek novārtā vai zūd iedvesma, šeit neparādās. Vinsenta impulsīvie uzplūdi, kas ik pa laikam norāda uz viņa dumpiniecisko būtību bija pārāk nemanāmi un dažbrīd nepamatoti sižeta vai varoņa attīstībā, kā arī tie savā starpā bija grūti saistāmi. Daļu psiholoģiskās vērtības zaudēja autores tieksme stāstīt, kā kas izskatās, ko kas jūt un kāpēc tas ir tā. Sajūta, ka pašidentifikācijas variācija tiek novesta līdz primitīvam līmenim. Paliek iespēja pieņemt autora viedokli, ka, piemēram, varonis ir laimīgs, jo citādi izskaidrot to nav iespējams, tas jau ir pateikts priekšā. Autore it kā uzspiež savu dziļāk neinterpretējamo viedokli lasītājam.
Mīlestības tēlojums šajā romānā neparādās. Tas, kas parādās, ir apsēstība, pieradums, atkarība un citas modifikācijas, tomēr zināmajā un tradicionālajā veidā ar rūpēm vienam par otru, kaisli, dziļām, spēcīgām un intīmām jūtām – nē. Galvenie varoņi Vinsents un Loransa ne kopā, ne atsevišķi jautājumu par mīlestības pastāvēšanu nerisina. Viņi tam nepievēršas ne vispārīgā skatījumā, ne savās attiecībās, ne tad, kad tas patiešām būtu jāskata. Retoriskais jautājums „Vai pastāv īsta mīlestība?” ir lieks, tomēr uzstādījumu lieku padara nevis fakts, ka atbilde iztrūkst – atbildes meklējumi nemaz nenotiek.
Divu cilvēku attiecības ir tik dziļi bezpersoniskas, ka viņi viens otrā neredz acīmredzamo. Šeit atklājas romāna problemātika, kopā ar citu – materiālo apziņu, mēģinot saprast vai attiecībās ir iespējams būt nopirktam un vai attiecībām, kas balstītas naudā, ir nākotne. Tas ir atklājams un saprotams tikai pēc vairākām intrigām un notikumiem, kuriem jūtama pragmatiska nostādne parādīt izvēlēto rakstura īpašību, speciāli izvēlētā ainā, kurai varbūt nebūs nekādas retrospektīvas nozīmes turpmākajā stāstījumā. Kā arī vēl viens tipiskais Sagānas motīvs, kas parasti ietilpst arī risinātajā problemātikā – egoisms kā pamats it visam, ko dara varoņi.
Iespējams, visšarmantāk Sagāna ir spējusi attēlot vidi – dabu, pārvietošanos telpā kopā ar darbību utt. Beidzot ir iespējams identificēties un sajust rakstnieces radīto pasauli. Diemžēl, Sagānas rokraksts ir tik spēcīgs un pamanāms, ka iecere rakstīt caur vīrieša redzējumu, īsti nešķiet izdevusies. Tas, protams, palīdzēja risināt vairākus notikumus citādā gaismā, nekā tas būtu iespējams caur sievietes perspektīvu, tomēr sievietes rokrakstu viņa nav spējusi nomainīt pret mazāk detalizētu, mazāk sīkumainu un ne tik aprakstošu. Jebkurā gadījumā situācija apgrieztā veidā, kad vīrietis atrodas zemākā sociālā slānī un sieviete upurējas un materiāli nodrošina ģimeni, turklāt centieni rādīt to no vīrieša redzējuma, ir kodols, kas uztur šo romānu.
Katrā vārdā ir jūtams Francijas gars, katrs veidotais vārdu salikums vai izvēlētās metaforas ir iespējamas tikai franču valodā, lai spētu izjust patieso Fransuāzas Sagānas burvību, kur izsmalcinātais stils varētu vairāk attēlot muzikalitāti šajā darbā, nekā tas bija izdevies sižetiski. Varu piekrist tiem, kuriem Sagānas stils un darbi patīk, viņas vārdam piemīt atmosfēra, kaut kas starp skumjām, Parīzes bohēmu un pavasari. Šajā romānā nebija jūtams nekas no tikko minētā, un tas uzreiz padarīja darbu svešāku. It kā atņemot iepriekš apsolīto, neizgaismojot iemeslu.
Sagānas slava un pasaules atzinība, viņas vārdā dēvētais laikmets un termins „sagānisks” ir absolutizējies cilvēku apziņā. Viņa bija fantastiska personība un populāra rakstniece, kas spēja ar savu pirmo romānu vienā mirklī panākt to, kas daudziem neizdodas nekad. Duālisms starp viņas dabu un veidotajiem tēliem ir pārsteidzošs, kaut vai pieminot viņas slaveno citātu, par to, ka mīlestībai viņa netic, tikai kaislei un romānu varoņiem, kuriem aktuāli ir atrast patieso un īsto mīlestību.