Konans visuma centra meklējumos. Vilis Lācītis "Garais ceļš uz Hantimansijsku"

Ar savu spēju stimulēt lasītāju pievērsties atsevišķām nodaļām vēlreiz un vēl romāns nedaudz atgādina tādus darbus kā Aivara Runģa „Pats esi kungs, pats”, kā arī Tālivalža Ķiķaukas „Leonardu”. Un tas nenotiek tādēļ, ka lasītājam būtu bijis grūti koncentrēties, bet gan dažādu līdzīgu, aizraujošu elementu atkārtošanās dēļ visā romāna gaitā. Par otru romāna autoru Šmidzi Klonatanu Vāvertu var rast ļoti nelielu informācijas daudzumu, taču ir zināms, ka “Garais ceļš uz Hantimansijsku” ir viņa pirmais nopietnais uznāciens rakstniecībā. Romāna galvenais varonis ir dzejnieks Konans, kas ieslīdzis dziļā alkohola atkarībā, mēģinot ar reibinošu vielu palīdzību risināt darba meklējumu, privātās dzīves, kā arī citas pašpozicionetā „vientuļā indivīda” problēmas (sabiedrībā spēj iejusties tikai dzērumā). Varbūt šo grāmatu nav vērts lasīt tiem, kam arī ir šādas problēmas. Tātad jāsaprot: nedzeriet (pārmērīgi daudz!), mīļie lasītāji, tas jūs aizvedīs līdz tādai murgu pasaulei, kādā nokļuva Konans. Savukārt tiem, kas apzinās savas pagātnes nozīmi šīs dienas problēmu virknē, V. Lācītis ar savām teorijām nebūs nekas vairāk kā muļķīgs spēļu lācītis. Tomēr var just, ka abi autori labi pastrādājuši ar zinātniskiem terminiem un vēsturisku personību biogrāfijām, īpaši bez jau minētajām dabaszinātnēm pievēršoties mūzikas un alkoholisku dzērienu tēmām. Šķiet, ka ir cilvēki, kas prieka pēc laiku iznieko, pāršķirstot mājās enciklopēdijas, meklējot, piemēram, ciršļa, celulīta definīcijas vai dzeņu sugu aprakstus. Šāda informācija ir atklāta “Garajā ceļā uz Hantimansijsku”, norādot uz galvenā varoņa Konana agrāko lasīšanas kaisli. Terminu skaidrojumi atklājas dažādos veidos, veidojot pat dzejas rindas, taču saturiski kalpojot Konana analītisko spēju raksturojumam. Pat t.s. pritona iemītnieki romānā darina dziesmu tekstus, ņemot talkā LPSR enciklopēdiju. Lai notiek! Var jau arī tā. Tikai gribētos uzzināt, vai V. Lācītis šo dzejas un dziesmu darināšanas tehniku nav smēlies no dzejas meistardarbnīcas kursiem. Alkohola lietošanas motīvs caurvij visu romānu – vēstītājs spēj atklāt cilvēka apziņas plašumu, ne bez reibinošu šķidrumu, cigarešu un urīna “parfīma” lomas akcenta. V. Lācītis saviem varoņiem liek piedzīvot tik pierasto “deja vu”. Mūzika, dziesmu teksti, personības, enciklopēdiju šķirkļi (“cirslis”, “Artūrs Madrevičs”, “celulīts”) Konana galvā atkārtojas dažādos kontekstos, noritot nebeidzamai spēlei starp tagadnes un pagātnes laikiem. Lasītāju tas var intriģēt, jo viņš savā naivumā jautās: kas būs tālāk un ar ko tad autors viņu atkal centīsies pārsteigt? Un tad V. Lācītis izvēlas galvenā varoņa pašhipnozi un pašanalīzi, lai tādā veidā parādītu kompleksu atmešanas procesu. Varonis ļaujas un savā fantāziju spēlē iesaista arī pazīstamus rokmūziķus. Viņš uzsāk ceļu no vietas vārdā Grundīne (kurā, starp citu, iepazinies ar rūķīti Gotlību Sālīti), un savā fantāzijas ceļojumā iesaistās cīņā ar lidojošām nezināmām būtnēm, bruņukreklos un ķiverēs tērptiem karavīriem, spārnotām ķirzakām, kā arī pūķiem un rūķiem. Šeit lasītājam varētu apnikt jautāt par to, kas būs tālāk... Bet kas ir “buļļā”? Un kas ir “Lielā Muša”? Šķiet, ka V. Lācītis un Š. K. Vāverts piedāvā jaunas, pašceptas vai adaptētas teorijas par cilvēka psihes darbību. Romānā “buļļā” parādās pat trijos kontekstos, no kuriem svarīgākais – tikšanās ar Tundras Mārtiņu: „Dūšīgs sirms vīrs baltā tērpā ar resnu pogu uz labā pleca un zelta diegiem uzšūtu vārdu Mārtiņš Tundra.”¹ Tundras Mārtiņš iepazīstina galveno varoni Konanu ar savā miteklī mājojošo “Lielo Mušu” – var nojaust, ka tā nāk no metafiziskas sfēras un piemīt katram cilvēkam kā aura vai harizma. Kad cilvēks apzinās savu ”Lielo Mušu”, viņš esot spējīgs arī kalpot savai iekšējai pasaulei. Kāpēc ceļojums uz Hantimansijsku? Kāpēc ne? Tā nav paša Konana, bet rokmūziķu izdomāta spēle. Proti, varoņi sasēžas aplī, iedomājas ģeogrāfiskas, visiem zināmas vietas nosaukumu, no kuras sākt ceļojumu savā prātā. Un tad visi kopā dodas viena cilvēka (romānā – Konana) vadītā tripā. Ceļojuma vadītājam tiek tā atbildība visus aizvest arī atpakaļ. Tomēr romāna autors nepiešķir savam varonim pietiekami lielu motivāciju. Kāpēc gan nevarētu atvērt acis un atgriezties realitātē, ja murgā var iet bojā? Termins “buļļā”, pēc romāna teksta spriežot, apzīmē garīgā un materiālā savienojumu, kura rezultātā cilvēks spēj iegūt enerģiju no visuma. Romāns vēstī, ka tieši rokmūziķi zinot, ko nozīmē “buļļā”, jo viņi spēj aizsniegties pie lielā informācijas lauka, kas atrodas pašu apziņā. Kā redzams, “buļļā” ir tad, kad varonis veiksmīgi iegājis savā iedomu telpā un spēj atrisināt zemapziņā ierakstītos kompleksus. “Ceļojums uz Hantimansijsku” būtu ļoti interesants visiem, kas joka pēc vēlas ieskatīties zemapziņas dzīlēs un izprast dažādus savas personības slāņus. Te ir gan bērnības telpa (hobiji, vecāki, draugi), gan karjera (dzeja, mūzika, sievietes) gan indivīda tuvākā sabiedrība. Romāns pretendē būt ideju kompilācija tiem, kas vēl nav domājuši par savu izaugsmi, likteņa ironijas lomu un zemapziņas nozīmi sapņu un murgu veidā. Romāna „Garais ceļš uz Hantimansijsku” autorus Vili Lācīti un Šmidzi Klonatanu Vāvertu vārētu dēvēt par bērnišķīgiem psihoanalīzes pētniekiem. Kā nu ne – abi autori iepazīst pasauli un to var izlasīt latviešu valodā daži miljoni. Varbūt ir suģestējoši, ka viņi 21. gs. atzīstas: zemapziņa pilna ar noslēpumiem, un piekļūšana tai ir katram intriģējoša. Savukārt latviešu literatūras nacionālais “jaunās trimdas” autors V. Lācītis apliecina, ka spēj ne tikai reālistiski skatīties uz pasaules telpu, bet izdarīties ar saviem varoņiem arī sirreālistiski. 1 Lācītis V., Š. K. Vāverts. Garais ceļš uz Hantimansijsku: sviestroka un mikroromāns. Apostrofs. 2012. – 56. – 57. lpp.