Apzeltītā kafijas tase. Laima Kota „Mana turku kafija”

“Manas turku kafijas” mērķis saprotams – iepazīstināt latviešu lasītāju ar Turciju, autores tagadējo dzīvesvietu, cenšoties skaidrot turku dzīvesveidu un lauzt stereotipus, kas šķietami iesakņojušies Latvijas sabiedrībā (viens no tiem, piemēram, ir daudzsievība). Tiek vēstīts par Turcijas vēsturi, pievēršoties interesantu paražu, ikdiena rituālu, ēdienu apskatam. Laima Kota parāda Turciju latvietes acīm un aizrautīgi atzīt to par labu esam. „Mana turku kafija” – kā jau norādīts nosaukumā, no autores pozīcijas stāsta par iejušanos turku vidū, Turcijas kultūras un valodas apguvi. Sievietes loma turku pasaulē ir izejas punkts, un autore ir nokļuvusi tur, kur vīrieši nedrīkst vai negrib ieiet. Autore ik pa laikam pievēršas turku kolektīvisma tēmai, kas tiek pretstatīts Eiropas individuālismam. Rietumu sabiedrības un kultūras pagrimums tiek salīdzināts ar Turcijas dzīvo kultūru un reliģiju pēc melnbaltā principa – redz, pozitīvais un negatīvais piemērs. Bez uzmanības nepaliek paši latvieši, taču šo tautu salīdzinājumā, kam būtu jāpārliecina par reliģijas un tradicionālās kultūras vispārējo pozitīvo spēku un šajā ziņā turku pārākumu pār latviešiem sabiedriski, ētiski un patriotiski, nav tā pārliecinošā spēka, kādu autore ir iedomājusies. Augstā vērtību sistēma, kas, kā raksta Kota, Latvijā un Eiropā, ir degradēta, bet Turcijā saglabājusies, nāk roku rokā ar aizspriedumiem un māņticību. Pēc brīža, kad šķiet, ka Laima Kota argumentējusi savu viedokli, parādās neviennozīmīgi vērtējama informācija, piemēram, par dzīvnieku upurēšanu vai dzimumu nevienlīdzību. Cenšoties lauzt aizspriedumus, autore tos arī rada. “Pasakas” par turku kolektīvismu, kas tiek traktēts kā sabiedrības ideālsstāvoklis, liek uz tekstu raudzīties skeptiski. Demokrātiskais Eiropas modelis, neskatoties uz tā individuālistiskajiem trūkumiem, tikai nostiprinās lasītāja apziņā kā pieņemams. Nokļūstot svešatnē, ienācējs vienmēr salīdzina jaunieraudzīto kultūru ar savējo. Un, ja tā ir tuva un saprotama, pielāgošanās var notikt ātri. Priekšstati par to, kas svešajā zemē tiks redzēts, ierasti nāk no lasītā vai filmās skatītā, vienīgi šie avoti bieži vien apcer tautas pagātni. Svešatnei piesaista eksotika. Diemžēl mūsdienās tā ir reti sastopama pieredze, kas līdzinās vēlmei atrast civilizācijas neskartu vietu zemes virsū. Bet ko vēlas tūrists parastais? Viņš vēlas to saglabāt. Līdzīgu sajūtu sniedz arī Laimas Kotas negatīvais, daļēji pamatotais vērtējums: Eiropa nelāgi ietekmē Turcijas kultūru. Tradīciju kopšana un saglabāšana ir apsveicama, bet autore neņem vērā tautas un valsts nākotni, jo laiku neiekonservēsim. To labi raksturo Kotas attēlotā vilšanās sūfiju prakses falšumā: virpuļojošie dejotāji ir studējuši horeogrāfiju, viņiem nav tiešas saistības ar šo reliģiski mistisko kustību, un, saņēmuši algu par deju, “sūfiji” visticamāk, dodas mājās pie ģimenēm, ieslēdz televizoru vai internetā skatās kaķīšklipus. Antikulminācija. Eksotika nevarot eksistēt eksotikas pēc, jo aiz tās stāv reāli cilvēki, kas dzīvo reālu dzīvi, un daži savu nākotni redz eiropeiskā sabiedrībā. Briesmīgi vai ne? Laimai Kotai – jā. Kotas vēstījums ir nepārprotami subjektīvs gan formā, gan saturā. Ir interesanti un saistoši sekot līdzi autores personīgajai pieredzei, taču nepamet sajūta, ka kāds paliek aiz lapaspusēm, nepieminēts. Nevis apzināti noklusēts, bet neieraudzīts. Turki kauj aunus, kuru ķermeņa daļas tiek izdalītas nabagiem; trūcīgo bērniem pašvaldība nodrošina apgraizīšanas svētkus; radi rūpējās viens par otru; vīriešu pienākums un gods ir nopelnīt tik daudz naudas, lai uzturētu savu ģimeni; ubagi uz ielām esot sava aroda profesionāļi, reliģija prasa nodevas, tādēļ no labdarības iespējams pārtikt. Bet kur reālās nabadzības analīze? Vai tad turki nejūtas pazemoti, ja tomēr nespēj uzturēt ģimeni? Un kā viņi jūtas, dodoties saņemt žēlastības dāvanas? Kādas ir vietējo turku attiecības ar daudz brīvdomīgākiem Vācijā dzīvojošajiem tautasbrāļiem? Kādēļ Laima Kota neko nesaka par šīm izjūtām vai arī – kādēļ viņa tik bieži neko nejūt? Atliek vien cerēt, ka atbildes sniegs dzīva iekļaušanās Turcijas sabiedrībā – gan mums, gan rakstniecei pašai. Gaidīsim nākamo iespaidu grāmatu, kurā, cerams, pirmais sajūtu vilnis būs norimis, turku kafijas tases zelta maliņa apbružājusies un pamanītās sīkās plaisiņas piešķirs papildus vērtību.