bet manis nav
ielā, pa kuru tu katru dienu staigā,
domā, kuru tu nekad nespēj izdomāt.
Kristiāna Kārkliņa Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātē studē Baltu filoloģiju, ko jūt kā savu īsto vietu, jo nākotni vēlas saistīt tieši ar literatūru. Tāpēc arī brīvajā laikā tuvu esoša ir literatūra, daudz tiek lasīts, lai paplašinātu redzesloku un domu apvārsni, neizpaliek arī kultūras pasākumu apmeklējumi.
Dzeju Kristiāna raksta impulsu, ne mērķu vadīta – labās emocijas izdzīvojot sevī, bet negatīvās un mieram traucējošās
izliekot uz papīra. Kristiāna par sevi saka: „
Ar vienu kāju uz zemes – tā ironiski raksturoju savu iekšējo pretrunīgumu un dziļdomīgumu.”
***
aiziet kuģi, mūs atstājot krastā
pilniem koferiem nobružātu atmiņu citātu
starp aizpūstām pēdām smiltīs,
pie apdrupušā mola, kur čuksti
kā zvaigžņu atlūzas viļņos slīka.
ostas tualetē aizmirsta lapiņa
ar neidentificējamu kardiogrammas rakstu
un vientuļu piezīmi – es jūtu tevi.
kuģi ir projām, mēs skatāmies ūdens atspulgos
un meklējam durvis,
bet ir tikai siena
ar aizklātām fotogrāfijām ieplaisājušos rāmjos.
Mājās
izdegušas naktis izvaro domas
saviem kaulainajiem pelnu pirkstiem
tās žņaudz,
es izskatījos laimīga,
nogalinot Kalibanu sevī.
ar kokaīnu ūsās kaimiņš
meklē siltu plaukstu, čukstot
man ir bail aizmigt.
tur, kaut kur no augšas
asaro patiesība, bet
es nespēju pacelt galvu
un neaizvērt acis,
neaizvērt acis saduroties ar gaismu.
nav, kas uzdrošinātos noliegt -
šī elle ir mūsu mājas
manis šeit nav un nebūs
aiziet durvis, smaržu atspīdus atgrūžot
melnu asiņu saķepušās lappusēs,
lūdzu, atmiņu skeletus Viņai atdod
Laiks savā negausībā mūs rīs un klusēs
sagriežos ar septīto debesu lauskām
šīs plaisas ir tālāk par mani un jums
drupas, uz kurām mēnesnīcā kāpām,
Mārtiņ, patiesi zeme pēc mums skums?
Brodskim nav taisnība, nolādēts
paradīzes putni nedzīvībā klusē
par daudz pelnu uz spārniem klāts
sapuvušas sirdsapziņas trulās saknes
sālīts lietus, pravietis, lien mirkļa brūcē
sekunžu soļi, tikšķi, nē, sairst kāpnes
***
mēs paslēpjam pases
un izdomājam sev jaunus vārdus.
tā nebūs mūsu āda
ar skrāpējumiem un nenosakāmām smaržām,
ar atdzisušiem lūpu nospiedumiem,
bet dīvāns mitrā jumta istabā
vairs neatcerēsies mūsu izplūdušās aprises.
tās nebūs mūsu pēdas
pa vidu nē un varbūt tomēr
uz slideno pagriezienu fona.
tās nebūs mūsu izsalkušās acis
uz katras jūsu ķermeņa šūnas,
kas uzsūks sevī asinsrites tirpas
un mūsu jaunos vārdus,
uz kuriem atsauksies kāds cits.
mēs izdomājam sev jaunus vārdus
un bēgam no pāršķirtajām lapām.
***
viņi prasīja vai sāpēs,
sāpēs ļoti
vairāk nekā, kad straume aizrāva sev līdzi,
un asi noplunkšķēja atvadas pretējam krastam
kā frekvences maiņa iemīļotas dziesmas vidū -
you changed the way
you kiss me.
and never change back.
***
aizdurvē pamesti klaudz tavi smiekli
es iepļaukāju Mefistofeli un sekoju kājām,
kas pazīst nepareizos virzienus.
bet manis nav
ielā, pa kuru tu katru dienu staigā,
domā, kuru tu nekad nespēj izdomāt.
starmeši mūs izmetīs Kolumba neatklātajā Amerikā,
kur piedzērušas priedes mēģinās satvert debesis
ar dziestošo sauli, kurai būs tava seja.
neklauvē pie durvīm, es vienmēr atstāju vaļā logu
***
vienmēr
sveces apdzisīs,
benzīns beigsies,
brūcēs birs sāls,
laiks satecēs
mazā krūzītē un izlīs,
kamēr
ar drupainiem instinktiem,
tu lāpi savu eksistenci.
---------------------------------------------
2012. rudens – 2013. janvāris