Jelgavas Erasms. Aivars Eipurs “Minimas jeb zemestrīce zābakā”

Jau 2010. gadā, sarunā Zemgales Ziņās A. Eipurs atklāj, ka strādā gan pie sava pirmā romāna tapšanas (tā pagaidu nosaukums esot „Lubene 2009”), gan jauna minimu krājuma: „Rakstot pirmo grāmatu, sapratu, ka man šis žanrs padodas, arī apjoms ir ļoti parocīgs, „kaulus nelauzīs”. Situācijas uzrodas pašas, atliek tikai pierakstīt. Ar to arī minimu tapšana atšķiras no romāna rakstīšanas, kas vairāk ir tāda „klinšu bluķa velšana”. Var jau situāciju kā epizodi ielikt romānā, bet brīžiem šķiet, ka minima kā patstāvīga vienība nostrādā labāk.”

Aivars Eipurs (1956) raksta un publicē sarakstīto kopš 1985. gada un ir pavisam 8 dzejas krājumu autors: „Dejas” (1991), „Ainava kliedz” (1996), „Jā” (1996), „Vasaras sniegs” (1999), „Es pagāju” (2001), „Jauns medus” (2006), „Sāras mīlestība” (2008), „Sakvojāžs” (2011). Kopš 2006. gada gan periodiskajos izdevumos, gan kopkrājumos publicējis dažādus īsprozas darbus – stāstus, esejas, kā arī pašradītā minimu žanra darbus. Uz grāmatas „Minimas jeb vienā istabā ar Antonu Vēbernu” aizmugurējā vāka autors ar pirmatklājēja pašapmierinātību, taču bez lielības, paskaidro: „Es radīju minimu kā literāru žanru, jo tādi apzīmējumi kā refleksija, miniatūra vai maksima derēja tikai dažos gadījumos. Minimas ir sadzīviskas, te valda nevis doma, bet notikumi un izdoma. Šeit es rādu publikai nejaušu savas sirds portretu [..].” Lai gan A. Eipura sniegtajam minimas žanra skaidrojumam piemīt zināms metaforiskums, abos krājumos lasāmajiem, formas ziņā anekdotēm līdzīgajiem fragmentiem (arī minimas var definēt par īsiem kāda jocīga notikuma atstāstiem, kuros lielākoties darbojas sabiedrībā zināmas vai autoram svarīgas personas) raksturīga arī metonīmija. Minimas nesavienojas īstos stāstos, tikai dažviet kādai no tām seko turpinājums, tāpēc apbrīnojami, kā katrā minimā (tik lakoniskā tekstā!) parādās paša autora vai viņa radītā varoņa vaibsts.

Sensenā sarunā ar Gunti Bereli A. Eipurs atzīstas: „[..] es jaucu tēla un autora attiecības. Es faktiski darbojos kā tēls, un brīžiem ir ļoti grūti kļūt par autoru.” Rakstnieka biogrāfijas pārzinātājs un daiļrades cienītājs noteikti nepalaidīs garām A. Eipura un viņa radītā „Minimu” varoņa pārsteidzošo līdzību it visā, tāpēc autora izvēle – dot grāmatas varonim savu vārdu un uzvārdu – nepārsteidz. Rakstnieks necenšas izlikties labāks, kārtīgāks, tievāks, stilīgāks, tāpēc ironiski dēvē sevi par „simtkilogramīgo latviešu goliātu” un sievišķīgā manierē atzīstas: „No mugurpuses man patīk kājas, bet rumpis nav tik izteiksmīgs, to varētu vēlēties labāku. Liekas, ka esmu sastellēts no diviem cilvēkiem.” Un vēl „Minimu” Aivars ir mūsdienu rakstniekam neraksturīgi kautrīgs – Salamana Rušdi romānu viņš sāk lasīt no piecdesmitās lappuses („kaut kā neērti pretimsēdētājam izrādīt, ka [..] „Niknums” vēl nav mani pārņēmis”) un kautrējas uz ielas fotografēt vecus cilvēkus ar sunīšiem, kā arī cieš no netipiskas alerģijas „pret plauktos gadiem stāvējušu avīžu vai grāmatu papīru” un jūtas neērti, kad svētku dienās sabiedriskajā transportā jābrauc bez biļetes.

„Minimās jeb Zemestrīcē zābakā” manāmas 3 galvenās darbības vietas: Jelgava (pilsēta, kurā rakstnieks dzīvo), „ūdensgalva” Rīga (pilsēta, kurā rakstnieks strādā un bieži apgrozās literāru vajadzību dēļ) un Itālija jeb „zābaks”, uz kuru rakstnieks aizbraucis ekskursijā un tur piedzīvo trešo zemestrīci savā mūžā. Lai gan krājumā nav fiksēti konkrēti datumi un laiks, to iespējams uztvert kā savdabīgu, lai arī hronoloģiski haotisku dienasgrāmatu, kurā autors labprāt dalās ar lasītāju savās atmiņās, vērojumos, neparastākajos piedzīvojumos un fantāzijās, atklājot lasītājam tādas savas personības iezīmes, par kurām visticamāk nenojauš pat viņa tuvākie draugi. Tomēr „Zemestrīcē zābakā” (salīdzinot ar pirmo minimu krājumu) A. Eipurs mazāk runā par sevi, vairāk par citiem. Šeit ir stīvā Emīlijas mamma, kas vienmēr ģērbusies mētelītī un rokā tur mazu somiņu, „sajūsminātā” speķa pārdevēja no „ELVI”, rupjais krievs kafejnīcā ar sarkanu uzrakstu uz jakas – „P A G A N I N I”, „kojinieka” Jura kauslīgā sieva Robežstabs un daudzi citi kolorīti un atmiņā spēcīgi paliekoši tēli, kā arī neskaitāmas alūzijas un reminiscences par sabiedrībā zināmiem cilvēkiem un aktuāliem notikumiem.

Viena no pārsteidzošākajām grāmatas iezīmēm – „Minimu” Aivars beidzot ir kļuvis monogāms! Viscaur „Zemestrīcei zābakā” figurē viena un tā pati sieviete jeb draudzene, tātad arī viens un tas pats „Pateicības pauguriņš” (krājuma „seksīgākā” minima lasāma 28. lappusē!). Mazliet žēl, ka otrajā krājumā nav ne miņas no tās Henrija Činaska (amerikāņu rakstnieka Čārlza Bukovska alter ego) latviskās reinkarnācijas, kas izteikti dominēja „Minimās jeb Vienā istabā ar Antonu Vēbernu” un kur dažādas tuvības pakāpes sakari ar sievietēm tika fiksēti teju katrā otrajā minimā – pašmāju literatūrā šādas komiskā veidā pasniegtas intimitātes tiešām trūkst. „Zemestrīcē zābakā” autors tuvības vietā labprātāk atklāj savu sajūsmu, kas pārņem, uzzinot par minimu pirmā krājuma iznākšanu Braila rakstā, izstāsta pārīti dzīvespriecīgu atgadījumu, kas saistīti ar sajauktiem kaķu dzimumiem, un kā svarīgākos piedzīvojumus no ekskursijas uz „zābaku” min nobīšanos no pāvestu skulptūrām, gides roku fotografēšanu un bikšu kabatā izkusušo sviestu.

„Minimas jeb Zemestrīce zābakā” noteikti nav grāmata masām. Īpaši konservatīvajiem lasītājiem, kas no katras grāmatas cer gūt vienīgi intelektuālo un māksliniecisko baudījumu, nevis vienkārši labu pēcgaršu – tiem vispār teikšu – nepērciet! A. Eipura īsproza izglīto pa savam, un to vienā no pēdējām krājuma minimām apliecina arī pats autors: „Šajā grāmatā pats nevaru sameklēt nekādas lielās gudrības, lai gan ārpus rakstīšanas arī es nereti mēdzu kavēties dziļās (?) intelektuālās pārdomās. Taču mani neatstāj pārliecība, ka arī no savas un citu muļķības var daudz mācīties.”