Academic Centre
Sandro Veronēzi romāna „XY” pirmajā daļā izmantojis Frīdriha Dirrenmata citātu, kas kalpo kā visa romāna kopmotīvs: „Notikums nevar saskanēt tā, kā saskan rēķini, kaut vai tāpēc, ka nezinām visus nepieciešamos faktorus, mums ir zināmi tikai daži, lielākoties otršķirīgi, elementi. Un pārāk lielu lomu spēlē nejaušais, neaprēķināmais, neizmērāmais.” (11. lpp.)
Romāna „XY” saturu var izstāstīt vienā teikumā – kādā mazā un noslēgtā ciematiņā Sandžūdā atšķirīgos veidos miruši vienpadsmit cilvēki, notikuma liecinieki ir tikai zirgs un asinīm piesūcinātā un sasaldētā egle. Kurš vainīgs? Islāma fundamentālisti, vēzis, rīklē iesprūdusi maizes garoza, pedofili, sātanisti, orgānu tirgotāji, haizivis? Caur nozieguma un nāves prizmu romānā tiek meklētas atbildes uz plašākiem jautājumiem un kodiem visas cilvēces universālajiem jautājumiem: kas ir labais un ļaunais, Dievs un Sātans, galīgais un bezgalīgais, mūžīgais un laicīgais, esamība un neesamība, nāve un dzīvība, ticība un zinātne?
Romāna struktūru veido viedokļu plūsmas no diviem cilvēkiem – viens otru ar savām patiesībām pārbrēc katoļu pāvests Ermēte un psiholoģe Džovanna Gasjona. Šīs viedokļu plūsmas atgādina taisnes x un y, kas krustojas vienā punktā, pēc tam aiztraucas katra uz savu pusi un saskares punktus vairs neatrod. Romāna notikumu interpretācija ir šādu taišņu skatījums. Sākotnēji otrs kļūst par cilvēku atstatus: katoļu pāvests respektē tikai savas reliģijas noteikumus, psiholoģe – savus freidus un citus lielos kauliņus no psihoanalīzes panteona un diktē savus uzskatus kā noteicošos, taču romāna noslēgumā pēc viņu augstās dziesmas – dialoga – konstatē, ka atrisinājuma nav, tādēļ romānā gan dzīvība, gan nāve kļūst par absurdiem esamības elementiem. Nepārtraukti dzīves atvarā griežas šaubas, mājieni, pagātnes nenokārtotās lietas, nezināmais, minējumi, satraucošas, baiļu izraisošas un negatīvas emocijas: „Esmu kā Darvins, kas uz Beagle klāja ierodas Galapagu salās.” (157. lpp.) Tieši šis traģiskais notikums zinātnes un ticības cilvēkos izraisa krīzes un robežas situāciju, nav vairs pārliecinoša kredo: „Vēl nekad nebiju bijis tik tālu no priesterības kā tajās dienās. Nekad nebiju tik pazudis un bez Dieva. Vairs nespēju pat lūgties.” (50. lpp.) Zem mikroskopa atrodas ne tikai šis slaktiņš, bet arī psiholoģes emocionālās attiecības ar māti, tēvu un Alberto, kas liek saprast, ka absolūti neko nevar atrisināt racionāli. Šie ir galvenie tēli, bet līdzās ievērību gūst arī citu atsevišķu tēlu tuvplāns un viņu nespēja kremēt savu pagātni, kas gan drīzāk tikai samudžina romāna atrisinājumu un vienpadsmit mirušo slepkavas/ slepkavu atrašanu, jo nemitīgi atveras kādas rētas kā statiskās ikdienas korekcijas ieviesējas.
Misticisms un noslēpumainība „vazājas” cauri romānam, kaitinot ar to, ka nedarbojas literatūrzinātnē zināmā hermeneitika, jo romāns nebeidzas Agatas Kristi stilā, kad slepkava vienmēr tiek notverts un nu var izelpot. Atvērtā fināla izmantojums liecina, ka šīs mūžīgi eksistenciālās un filozofiskās tēmas būs aktuālas visos laikmetos. Ne viena, ne otra pārstāvētā nozare nav gana simtprocentīgs instruments baiso notikumu atklāšanai, ir tikai nepierādāmas un maznozīmīgas hipotēzes. Kam tad lai īsti tic?
Lasītājs var kratīt no romāna kabatām laukā informāciju, bet nepietiek, lai sasietu visus mezglus kopā; dominējošais fragmentārisms un dinamiskie notikumu pavērsieni liedz ieraudzīt kopainu: „Nākamās dienas pēc slaktiņa bija ļaunākās manā mūža, un es tikai ar mokām spēju tās atcerēties. Katrā ziņā kā dienas, kā stundas, kas secīgi mēro laiku, es tās atceros ar mokām: drīzāk atceros neizšķiramā veselumā salipušas bažas, braukāšanu šurpu turpu, gaidīšanu, bailes, jautājumus, aukstumu, klusumu, nogurumu, izbrīnu, bezspēcību – un to visu jukjukām sagāztu manā dzīvē, bez jebkādas kārtības, bez noteiktas secības.” (42. lpp.) Nelīdz ne lūkošanās kafijas biezumos, ne stāvēšana un zīlēšana krustcelēs, ne monētas sviešana. Daudz tiek nepateikts un atstāts lasītāja iztēlei.
Šī romāna kontekstā noteikti var vilkt paralēles ar 20. gadsimta ārzemju literatūras tekstu motīviem, pirmkārt, tā ir vainas apziņa (viennozīmīgi visi ir vainīgi, taču neviens neuzņemas atbildību), otrkārt romāna saturiskā puse atgādina Franca Kafkas „Procesu” vai „Pili” – bezrezultatīvs procesu, bākas kā orientiera, loģikas un patiesības, absurdā un nesasniedzamā meklēšanu. Romāns ir ļoti baudāms, it īpaši teksta izsmalcinātais, intelektuālais, aristokrātiskais, filozofiskais un harismātiskais abažūrs – valoda. Rodas sajūta, ka valoda (Daces Meieres tulkojums) šoreiz pārspēj pat sižeta kvalitāti.
Sandro Veronēzi romānos „XY” un „Rāmais haoss” ataino cilvēkus krīzes un sliekšņa situācijās, tādējādi viņu iekšējās pasaules struktūru veido atrašanās starp diviem starpstāvokļiem vai vismaz lēna pārvietošanās uz otru binārās opozīcijas pusi. Centrālais romānu notikums saistīts ar nāvi, kas izraisa refleksijas par pasaules neizskaidrojamo raksturu un divu patiesību sadursmi. Romānos veidojas pozīcija – pēc Lielā Notikuma, kas ir atspēriena punkts, galvenie varoņi meklē identitāti un vēlas izprast dzīvi, kurā viņi ir iemesti kā atvarā. Abos romānos lielu vietu ieņem filozofiskums un absurditāte, kas galvenokārt akcentē, ka cilvēka esamības noslēpums ir neatrisināms; ir skaidrs, ka paši varoņi saprot, ka ir plurāli un patības varianti ir sarežģīti un daudzveidīgi, tāpēc cilvēks nekad nespēs sevi noformulēt pilnībā.
Lai gan S. Veronēzi romānu galvenie varoņi ir netradicionāli, rafinēti un daudzveidīgi, tomēr tos raksturo arīdzam vienmuļība, pasivitāte un paredzamība. Rakstnieka valoda ir mākslinieciski spēcīga, bagāta, koncentrēta, ekspresīva, intelektuāla, svešvārdu piepludināta, vērojams maskulīnais raupjums un tiešums, un tieši valoda var kļūt par romānu lielāko baudu. Šodienas ieskats Sandro Veronēzi daiļradē dod iespēju kaut nedaudz ieskatīties Itālijas mūsdienu literatūras procesos un katram lasītājam pašam izlemt, vai tik tiešām visi ceļi ved uz Romu.
