Ceļš cauri miglai. Inga Gaile "Migla"

Ne velti Ingas Gailes līdzšinējā daiļrade novērtēta un atzīta par mākslinieciski augstvērtīgu: pirmais dzejoļu krājums „Laiks bija iemīlējies” (1999) apbalvots ar Klāva Elsberga prēmiju, otrais – „raudāt nedrīkst smieties” (2004) – ar A. Dagdas fonda balvu un O. Vācieša literāro prēmiju, savukārt trešais – „Kūku Marija” (2007) ieguvis Dzejas dienu Lielo balvu. Jaunākajam dzejnieces devumam tikusi piešķirta žurnāla „Latvju Teksti” dzejas balva par gada spilgtāko oriģināldzeju, kā arī Ojāra Vācieša literārā prēmija. Krājums „Migla” apliecina, ka dzejniece turpina veiksmīgas un spilgtas dzejprozas žanra un brīvā panta pārstāves ceļu latviešu literatūrā. Ingai Gailei vienlīdz svarīgi ir eksperimenti ar valodu, formu un saturu, kā arī intertekstualitāte un arhetipisku telpu izmantošana, rotaļāšanās ar tēliem un sižetiem, turpinot būtisku 21. gadsimta latviešu dzejas iezīmi – spēles elementa uzsvaru. Ingai Gailei raksturīga arī vēl kāda cita īpatnība: viņa raksta eksistenciālu jautājumu piepildītus dzejoļus, un bieži vien uz šo sarežģīto jautājumu virkni nav atbilžu. Līdzīgs paņēmiens bija vērojams jau krājumā „Laiks bija iemīlējies”, kurā dzejniece uzsver, ka dzīve nemēdz sniegt skaidras atbildes, jautājumi krāsies un neapstāsies, tāpat kā mūžs: ar cilvēku tajā vai bez. Tomēr atšķirībā no iepriekšējiem krājumiem „Migla” pozicionē daudz konkrētākus, tiešākus un skarbākus jautājumus, aplūkojot sievietes psiholoģisko stāvokli un vietu mūsdienu sabiedrībā, un šādi tiek izkristalizēta arī sociālā realitāte 21. gadsimta Latvijā – redzama virzība no konkrētā uz vispārīgo, no viena cilvēka likteņa līdz fatāliem notikumiem visas nācijas kontekstā. Krājuma nosaukums precīzi norāda uz Ingas Gailes dzejas cilvēka (sievietes) dzīves raksturu, taču jāpiebilst, ka, lai gan miglas tēls savā būtībā ir neskaidru izjūtu ainas izteicējs, lielākoties tas ataino dzīves skarbo un rūgto pusi. Migla kā neziņa, pagātnes ēnas, necaurredzamība, bezcerīgums, liktenis, dzīves grūtības un skarbums, pārbaudījumi atklāj liriskās „es” šaubas, maldīšanos, pat klejojumus labirintā. Krājuma kompozicionālajā attīstībā miglas negatīvo nozīmju gradācija pieaug: „Es joprojām neesmu tikusi laukā, / vienīgā atšķirība – migla tagad ir melna.” (47. lpp.) Taču brīžos, kad miglu izdodas izfiltrēt no sevis, apziņa vairs nav negatīvi marķēta (maiga migla). Tādējādi cauri krājumam izvijas migla, kas dzejas sievietes uztverē nav konstanta, un tas kompozicionāli atgādina latviešu tautas brīnumpasaku poētiku, kas arī noslēdzas pozitīvā traktējumā: „caur lielu, lielu miglu / nāk brīnums.” (72. lpp.) Liriskā „es” klīst cauri dzīves miglai, meklējot mājas (vai precīzāk – drošu patvērumu) caur ģimeni un mīlestību, savu eksistenciālo centru jeb dvēseles mājas iekšpuses sakārtotību un harmoniju, secinot, ka mājas tomēr meklējamas cilvēkā pašā. Migla ir tēls, kuru krājuma kontekstā var attiecināt uz cilvēka dvēseles spoguli (droši vien pat vairākiem), kas sasaucas ar dvēseles putekļiem, sāpēm, sakrātajām nogulsnēm tik lielā mērā un tik daudz, līdz negatīvo emociju limits ir izsmelts. Tā sākas virzība uz augšāmcelšanos, par dominējošiem krājumā izvirzot ceļa, robežsituāciju un iniciācijas motīvu (pavasaris – rudens, tumsa – gaisma, migla – redzamība u.tml.). Proti, uzsverot dzīves un nāves riņķveida cikla nozīmi, kas Ingas Gailes dzejas sievietes gadījumā vainagojas ar jaunas dzīvības rašanos un manifestējas tīkamā liriskās „es” augstajā dziesmā dzejas krājuma noslēgumā (dzejolī „Esi sveicināta!”). Mīlestība, vitalitāte un dzīvība parādās kā dzejas sievietes vērtību pasaules galvenie kontrapunkti un dzīves koncepcija, kuru uzsver un izgaismo bērna tēls: tajā iekodēta nākotnes perspektīva. Un var tikai minēt, vai ģenealoģisko saišu biežais minējums ir norāde uz demogrāfiskajiem procesiem Latvijā un to aktualizāciju politiskajā un sociālajā līmenī, jo krājuma kopējā noskaņa liek koncentrēties un atpazīt tieši konkrētās tagadnes notikumu atspulgus Latvijas sabiedrībā. Ingas Gailes dzejas sieviete lielākoties atrodas disharmonijas un diskomforta apstākļos, kuri liek meklēt savu piepildījumu, patību, konstruēt attiecības ne tikai ar sabiedrību un ģimeni. Šī sieviete nav pasīva, vāja, nespējīga vai negriboša verbalizēt savas jūtas un problēmas – viņa būtisku nozīmi velta aktuāliem jautājumiem, kuros personiskais un sabiedriskais ir cieši vienots un nesaraujams. Ingas Gailes dzejas sieviete mēģina izbēgt no ikdienas vienmuļības, meklējot, kā to aizvietot, un risinājumu saskata mīlestībā, maigumā un baudā, taču ir viens bet – tā visa jebkurā gadījumā pietrūks un ir par maz: „Nav piestātnes šajā pasaulē – staigā un samierinies, (..).” (47. lpp.) Var teikt, ka dzejas sievietes ceļam nav robežu un galapunkta: ir nemitīga un nerimstoša virzība uz priekšu, taču gribētais nekad nav sasniedzams. Galvenais šajā ceļā ir garīgās (retāk – fiziskās) tuvības meklējumi: „Es esmu ne tikai zeme. Es esmu ne tikai spainis, no kura padzerties, kad / kāds ir atgriezies mājās pret rītu, pieguļā jājis un jājis.” (23. lpp.) Tieši šajā aspektā ceļa motīvu caurauž ilgas, kas ir prasība pēc stipra rakstura vīrieša, lai kopā ar viņu veidotu harmonisku ģimeni, jo lielākoties liriskā „es” kā māte attiecībās ar bērniem un viņu audzināšanā redzama viena, ievietojot savu dzīvi it kā vāveres ritenī, kas griežas bez apstājas: „Bet man ir jāsteidzas. Mandarīni uz Ziemassvētkiem, šokolāde uz Lieldienām, dāvanas bērniem, mazbērniem, vīriem, mazvīriem. Nav laika, nav laika. / Mans dēliņš mani rausta aiz rokas.” (38. lpp.) Protams, bērni arī iedvesmo, un dažviet liriskās „es” un bērna komunikācijā ieskanas maigas šūpuļdziesmas melodija. Inga Gaile apgalvo, ka mūsdienu  patriarhālajā sabiedrībā sievietei ir minimāla loma: „(..), / viņām ir tik maz vietas / uz šīs vīriešu delnu pasaules, (..).” (21. lpp.) Tas ir sava veida pretstats latviešu mītiskajai apziņai un tās fiksējumiem folklorā, kas sievieti ataino citādāk: latviešu tautasdziesmās vārdi māmiņa, māsiņa, tautu meita, Laima, Māra ietverti pietātes kontekstā. Sieviete folklorā atainota kā mīlestības un iedvesmas avots, viņai atšķirībā no vīrieša piemīt citas, specifiskas un mazliet noslēpumainas zināšanas, gandrīz dziednieces spējas vai pat starpnieces loma starp cilvēkiem un dievišķo sfēru. Krājums „Migla” apliecina, ka šodien sievietes loma sabiedrībā ir mainījusies, bet viņa pati iekšēji jūtas līdzīgi tai senajai, viedajai un skaistajai sievietei, kas margoja dainu pēc dainas un tā tika ievērota un novērtēta. I. Gaile caur folkloras prizmu aktualizē paaudžu aspektu sievietes pasaulē, tādēļ svarīgs krājumā ir mātes arhetips ar mātes beznosacījuma mīlestību un mūža garumā saglabāto saikni ar savu bērnu. Tas ir svarīgs elements, kas savieno pagātni, tagadni un nākotni, vienojot paaudzes un nododot informāciju kā kodus par sievietes likteni. Iekļaujot atmiņas un notikumus no pagātnes, Inga Gaile ar vēsturiskā laika palīdzību (spilgtākais piemērs – dzejolis „Ako un citu ķēniņu sievām un mātēm”) paplašina un paspilgtina liriskās „es” grūtā likteņa tēlojumu, uzsverot, ka cilvēks ir saistīts ar vēsturi, pārmanto tajā iekodētās dzīves formulas. Ingas Gailes dzejas sievietei dzīve dažbrīd ir kā nasta; šī tik bieži minētā migla pārvēršas par dzīves krustu, kas jānes un ko liriskā „es” cikliski kā sava veida pūra devu nodod savai meitai (dzejolis „Sievietes laime”). Krājuma noslēgumā dēla dzimšana ir visai negaidīta; tā atgādina renesanses mākslā tik bieži apjūsmoto Madonnu ar bērnu un norāda, ka zēna dzimšanā iekodēta kāda mesiāniska ideja par dzīves vieglumu vai beidzot sagaidīto pareizo, vēsturiski caur paaudzēm iedzimto dzīves piepildījuma izpratni. Svarīgs aspekts krājumā ir sabiedrības vērtējums, kas savā veidā sasaucas ar Tomasa Stērna Eliota ideju par tukšajiem ļaudīm. Šķiet, Latvijas sabiedrība Ingas Gailes skatījumā ir līdzīga tādiem tukšajiem ļaudīm, respektīvi, dzejniece norāda un uzsver, ka mēs esam nevarīgi, iztukšoti, sašķelti, fragmentāri, sevi pazaudējuši, bez identitātes un misijas apziņas, vārdu sakot, atrodamies vakuuma stāvoklī. Tādēļ itin bieži rodas vēlme Ingas Gailes dzeju citēt (un cilvēki to arī dara – sociālajos portālos dažas rindkopas pārceļo no viena profila uz otru skaņas ātrumā). Dzejas cilvēka atrašanās tik drūmā noskaņā apliecina, ka par šiem sabiedriskajiem aspektiem ir jārunā, uz tiem ir jānorāda un to uzsvērums ir pat ļoti aktuāls – Inga Gaile precīzi un spilgti ietver savos dzejas tekstos 21. gadsimta literatūrai būtisku iezīmi – tagadnes dokumentēšanu. Un lasītājam šis tagadnes klonētais portrets ļauj meklēt paralēles ar savu pieredzi, neizbēgami liekot identificēties ar dzejas lirisko „es” un atpazīt krājumā tādas mūsdienu sabiedrības problēmas kā verbālās un ķermeniskās komunikācijas ne tikai trūkumu, bet pat neiespējamību un zudumu, emigrācijas nebeidzamos un plūstošos viļņus, kas pāriet jau cunami stadijā, tehnoloģiju pārspēku, kas ietekmē cilvēku attiecību veidošanos un paredz attālināšanos vienam no otra, pragmatiskuma pārsvaru pār garīgumu. Dažkārt dzejnieces teksts atgādina Latvijas laiktelpas kompilāciju kā korektu matemātisko formulu. Krājuma dzejas teksti lielākoties ir skarbi un rūgti, tajos nav nedz sievišķīgas valšķības, nedz divkosīguma; koncentrēta, lakoniska ir skarbā rūgtumā vai atturīgā maigumā izsacītā doma. Taču, ja rodas vēlme ietiekties pasaules lietu kārtībā dziļāk, ieteicams šo krājumu izlasīt – iespējams, tur var ieraudzīt dvēseles spoguļattēlu sev, kaimiņam, sievietei, kas tulznainām un skabargainām rokām bērniņu auklē, vecmammai, kas vērpj un auž savu dzīvi viena, un citiem netīšiem garāmgājējiem.