Vasarā izdevusi jaunāko dzejas krājumu – „Migla”. Nesen saņēmusi Ojāra Vācieša literāro prēmiju – otrreiz. Ieguvusi festivāla Prozas lasījumi 2012 galveno balvu – pirmo reizi. Sniegusi daudzas intervijas un nogurusi no atkārtošanās. Inga Gaile – par ko viņa domā tagad?
Kādā no kādreizējām intervijām esi teikusi: „Balvas iepriecina, bet tas ir arī liels pārbaudījums”. Kā jūties ar nesen saņemto Ojāra Vācieša literāro prēmiju dzejā? Varbūt vari atsaukt atmiņā arī 2004. gada izjūtas, kad pirmo reizi saņēmi šo prēmiju?
2004. gadā man piezvanīja no Ādažu domes un informēja par prēmiju. Sākumā sapratu, ka esmu tikai tai nominēta, un notiks vēl sacensības. Man likās – es jau esmu dabūjusi Annas Dagdas balvu, grāmata ir skaista, un Kārlis Vērdiņš par grāmatu ir uzrakstījis recenziju, ka es esmu gatava – ko vēl vairāk varētu vēlēties!
(2004. gadā par krājumu „raudāt nedrīkst smieties” Inga Gaile saņēmusi gan Annas Dagdas fonda balvu, gan Ojāra Vācieša prēmiju dzejā.) Bet, godīgi sakot, es biju satraukta, jo tas bija kaut kas negaidīts, kaut arī izklausījās pozitīvs. Tolaik vēl mācījos Kultūras akadēmijas dramaturgos. Un tā drošībai līdzi uz Ojāra Vācieša muzeju es pasaucu visu dramaturgu kursu. Ojāra Vācieša muzejā uzstājās Juris Bartkevičs, un daļa radio kora izpildīja Artūra Maskata klavierkoncertu. Un tad izrādījās, ka es jau saņemu Ojāra Vācieša prēmiju – un visi šie minēti vārdi man likās no tāda plaukta, uz kuru es skatījos, pastiepusies uz pirkstgaliem, zodu izstiepusi.
Tad man iedeva arī tādu milzīgu čeku – kā rāda filmās. Godīgi sakot, tā bija reālāka sajūta: tajā brīdī sapratu, ka man ir nauda, un mēs ar kursa biedriem notērējām mūsu prātam neaptveramu summu – vairāk nekā 60 latus Teātra bārā. Šogad es jau zināju, kas ir Ojāra Vācieša balva, tomēr situācija bija mazliet līdzīga. Es jau biju ieguvusi
Latvju Tekstu balvu, un grāmata, lai gan saņēmusi dažādas atsauksmes, ir izpirkta. Kad man piezvanīja Jānis Oga un pateica, ka esmu saņēmusi prēmiju, es biju tiešām pārsteigta. Bet šoreiz, lasot dzejoļus, jutos drošāka. Starp citu, arī šoreiz uzstājās Juris Bartkevičs, un darīja to ļoti
pa īstam, ko es varbūt savā godbijības sastingumā 2004. gadā novērtēt nespēju. Taču jebkura balva ir pārbaudījums, jo tā ir kā malduguns, kas it kā signalizē, ka nu jau tūlīt mērķis būs sasniegts, lai gan patiesībā varbūt atrodies no tā ļoti tālu. Bet vienlaikus, protams, jebkura balva ir arī liels pagodinājums.
Vai tev patīk lasīt savu darbu recenzijas, ko sarakstījuši jomas speciālisti? Kādas vispār ir tavas attiecības ar kritiku?
Es esmu bailīga, un man tik ļoti gribas patikt, ka lasīt recenzijas man ir grūti. Pats lasīšanas process ir trauksmains. Pēc tam man vajag laiku, lai izlasīto izsvērtu un izanalizētu, un izdomātu, ko no recenzijas es varu paņemt, mēģinot nesākt taisnoties un iekšēji meklēt attaisnojumus, ka tā, redz, nemaz nav, ka tur tās
mājas–kājas ir stils, ironija, nevis „netiku galā” un tamlīdzīgi. Runājot par citiem autoriem un recenzijām: parasti es cenšos vispirms lasīt pašas grāmatas un tikai tad recenzijas.
Izdodot savus pirmos krājumus sastapies ar kāda vērtētāja, kritiķa prognozēm attiecībā uz tavu eventuālo attīstību dzejā? Vai vispār, Tavuprāt, ir auglīgi, ja kritiķis izsaka „prognozi” kāda jauna autora tālākajam ceļam literatūrā, dzejā, iepazīstoties ar pirmo veikumu?
Tādas prognozes gan neatceros. Reiz es gribēju piedalīties jauniešu literārajā nometnē „Aicinājums” un sūtīju uz to savus darbus – bet uz „Aicinājumu” netiku. Varētu teikt, ka jau pašā sākumā bija pavisam otrādi. Arī Elsberga prēmiju un līdz ar to – tiesības uz debijas krājumu – manuskriptu konkursā es ieguvu ar otro piedalīšanās reizi. Arī turpmākajā ceļā, nezinu..., man liekas, ka tamlīdzīgas prognozes nav auglīgas, atbildot uz jautājuma otro daļu: kurš gan var tādas prognozes izteikt, tas jau nav cilvēka zināšanā – šīs lietas. Pirmā publikācija man bija „Karogā” 1998. gadā. Uz „Karogu” dzejoļus aiznesu Irbes Treiles mudināta, un tad Jānis Rokpelnis man piezvanīja, lai es atnākot aprunāties. Un toreiz viņš man teica, ka šajos dzejoļos esot kaut kas tāds, kas neesot citiem rakstošajiem, cik saprotu, tā balansēšana uz banalitātes robežas. Tikko atcerējos, kā izgāju toreiz no Benjamiņu nama un Vērmaņparkā no laimes apraudājos. Ne jau par savu atšķirīgumu, bet par to, ka man būs publikācija un par to, ka „kaut kas tur esot”.
Kas ir aktuālākais Ingas Gailes šī brīža dienaskārtībā?
Kā dramaturģe horeogrāfei Elīnai Lucei palīdzu iestudēt izrādi, kuras pirmizrāde paredzēta Ģertrūdes ielas teātrī 2013. gada februārī. Studēju Latvijas Kultūras akadēmijā – teātra maģistrantūrā. Tās ietvaros vēlos sarakstīt scenāriju izrādei par Silviju Plātu. Es palīdzu Alisei Lī (
Alise Lī ir dzejnieces meita (5 g.)). Nesen Prozas lasījumu Brokastīs nolasīju stāstu „Piena ceļi”.
Kā sākās Tavs ceļš uz prozu?
Pagaidām prozā esmu uzrakstījusi vien divus visai īsus stāstus: vienu par savu vecmāmiņu Elzu un otru – „Piena ceļi”. Ierosme radās no Brīvdabas muzeja; primāri bija konkrēti priekšmeti, ar piena apstrādi saistīti trauki. Iespējams, caur šīm konkrētajām detaļām vienkāršs stāsts par to, kā meitene aiziet no mājām, ieguva kolorītu. Domāju, ka veiksmi Prozas lasījumos noteica fakts, ka lasīju pabeigtu stāstu ar kulmināciju un atrisinājumu. Savā prozaiķes ceļā esmu pašā sākumā un plānoju vēl daudz strādāt. Balva mani ir mazliet samulsinājusi, bet es apzinos, ka to ieguvu tieši tāpēc, ka šis konkrētais stāsts bija atbilstošs Prozas lasījumu formātam.
Kā ar dzeju bērniem? Ir kādas idejas vairāk pievērsties arī kam tādam? (2012. gada 24. jūlijā Inga piedalījās starptautiskajos bērnu literatūras lasījumos Jaunā Rīgas teātra Mazajā zālē.)
Jā, man jāpabeidz manuskripts dzejoļu krājumam „Ģimene” – tas būs bērniem. Ir gandrīz gatavs. Daļa dzejprozā, daļa ar atskaņām un noteiktā pantmērā.
Kāda ir tavas daiļrades laboratorija? Kad tu raksti?
Pirms meitas dzimšanas rakstīju impulsīvāk, rakstīju visādās vietās – pie draugiem ciemos, dažas reizes pat sabiedriskajā transportā. Rakstīju daudz. Bet arī pastāvīgi, paralēli strādāju naudas darbus – televīzijā, reklāmas aģentūrā, atkal televīzijā. Tagad pierakstu idejas un rakstīšanu cenšos plānot. Rakstīšanai vajag laiku, lai koncentrētos. Un – es tiešām palieku nejauka, kad man vajag, kad es gribu rakstīt, bet kāds mani, teiksim, „rausta”.
Vai nākas sevi kādreiz „cenzēt”?
Man ir dzejoļi, kuri nav labi, par kuriem jau rakstot sajūtu, ka tie nav labi, tie pat varbūt nav dzejoļi, vienkārši tāda „rakstīšana laukā”. Es necenzēju sevi, nē. Tie brīži, kad
rakstās pa īstam, patiesi ir tik īpaši, tur jau nu nevar būt nekāda cenzūra. Tekstu es skatos pēc tam, bet tā īsti nav cenzūra, es to sakārtoju; kā jau zināms, rupjos vārdus, ja tie man liekas vajadzīgi, laukā nemetu. Pēdējā laikā mēģinu sev jautāt, vai es nerakstu no vēlēšanās patikt, to vēlmi patikt es mēģinu apzināties un rakstot tikt prom no tās.
Pastāsti, ko Tu pašlaik vai nesen esi lasījusi?
Lasu brāļu Strugacku romānus. „Ļaunuma nogurdinātos”, „Nolemto pilsētu”
. Bet tikko izlasīju arī Mārgaretas Atvudas „Handmaid’s tale”. Tā man ļoti patika. Ļoti. Tur ir gan intriga, gan ideja, gan raksturi, gan vispārinājums, gan spēks, gan valoda. Visu laiku lasu arī dzejoļus. Tagad Šimborsku, T. S. Eliotu, Silviju Plātu. Lasu latviešu autoru, savu kolēģu darbus. Tikai šogad izlasīju Arta Ostupa „Biedru Sniegu”.
Vai ir kāds autors, kura dzeju vēlies lasīt vēl un vēl?
Vizma Belševica, Vladimirs Majakovskis, Arsēnijs Tarkovskis. Edvīns Raups... Es gribētu lasīt tos, kurus vēl neesmu izlasījusi. Jo, piemēram, prozā es kaut kā esmu līdz šim palaidusi garām Strugackus un Atvudu (un vēl daudzus citus), tā man ir vesela jauna pasaule. Vai, pareizāk sakot, pasaules. Arī jaunāko autoru dzejoļi man patīk. Un es tagad domāju, un man visu laiku galvā skrien tāda kā mozaīka ar dzejoļiem – to vajadzētu izlasīt un to. Iespējams, ka vistuvāk apzīmējumam „dzejolis, ko es varētu lasīt vēl un vēl”, ir Andas Baklānes dzejolis „Zēns, kas izlasīja grāmatu tik ātri kā vējš”, bet tagad paralēli domāju, ai, nē, vēl taču ir tas Krivades dzejolis par sudraba stīgu, un vēl Vigulam par dienu, kas sākās ar izlaistiem matiem, Langai par pingvīnu Deivu, Salējam par jūliju, Raupam tas, un Annai, Kārlim un citiem... Man patīk dzejoļi. Es gribu, lai ir daudz dažādu dzejoļu, un man būtu iespējas tos dzirdēt vai lasīt.
Neatceros precīzu citātu, bet romānā „Nodevība” Regīnas Ezeras alter ego jeb pieredzes bagātā literāte kādā vēstulē jaunākai, mazāk pieredzējušai autorei Irēnai uzraksta apmēram šādu domu: pēc bērna piedzimšanas sievietei paveras vēl jo plašāks skats uz pasauli, viņa kļūst vēl jo „redzīgāka”, „dzirdīgāka”, jūtīgāka pret visu utt., viņa saredz daudz vairāk, niansētāk, bet proporcionāli arī daudz mazāk spēj atspoguļot, reflektēt par to, piemēram, rakstot. Kā tu vērtē šo atziņu? Runa nav tikai par fizisku laika trūkumu.
Jūtīgums ir citādāks, jā. Dzīves vērtību un tos īpašos mirkļus, bet arī bēdas un dusmas izjūtu asāk. Pirmajā dzīves gadā bērnam mamma ir ļoti vajadzīga, bet pēc tam mammām jāmācās dalīties pienākumos ar tētiem, lai būtu laiks rakstīt vai darīt to, ko viņas vēlas. Laika ir mazāk, bet tas ir kvalitatīvāks. Bērns ir milzu bagātība. Bērns dod ļoti daudz cilvēka attīstībai un izaugsmei. Grūtības un šķēršļi jau tomēr ir un ir attīstības priekšnoteikums. Protams, tās nedrīkst būt pārmērīgas, un tāpēc ir svarīga sociālā līdztiesība bērna aprūpē. Jo es tomēr domāju, ka vajadzība pēc pašizpausmes – darba – sievietēm ir vajadzīga vairāk, nekā viņas to šobrīd ir gatavas atzīt.
Kādēļ, Tavuprāt, joprojām tik ļoti bieži mūsdienu latviešu kultūrtelpā tiek uzsvērts, piemēram, „sievietes pasaules dzejā”, „dzejā tiek atklāts sievietes „iekšējais es””, „dzejniece x izdevusi krājumu y, kurā lieliski un niansēti pausta sievietes dvēsele”, turpretī visdrīzāk šķistu dīvaini, ja kāds kultūras izdevums rakstītu, ka „dzejnieks h ar patiesu izjūtu iedziļinājies vīrieša izjūtu smalkmehānikā” vai tamlīdzīgi. Kāpēc tiek uzsvērts femīnais moments, sievietes lirika un sieviete dzejā kā Citādais? Ka vīrieša radītā lirika, teiksim, ir „norma”, bet sievietes dzeja – jau savā ziņā Citādais?
Ja, tiktu rakstīts „
labi zināmais un talantīgais dzejnieks f savā jaunākajā krājumā pārliecinoši atspoguļo vīrieša iekšējo pasauli”, iespējams, kāda daļa auditorijas izlemtu, ka autors ir homoseksuāls, ja jau reiz ir uzsvērts viņa dzimums. Lūk, tieši tādēļ ir nepatīkami, ja, runājot par profesionālo darbību, tiek minēts cilvēka dzimums, jo, uzsverot dzimumu, izceļot dzimumu, tiek it kā norādīts uz autora funkciju: autorei primārā ir sievietes funkcija, un no tās brīvajā laikā viņa arī raksta dzeju. Tāpat kā sieviete–kosmonaute vai pat sieviete–prezidente. Es domāju, tas norāda uz runātāja neizpratni par to, ka dzimums ir tikai viens no personību raksturojošiem lielumiem. Un ir pavisam nedaudz profesiju, kur tā (dzimuma) norādīšana ir būtiska. Patiesībā varu iedomāties tikai vienu šādu profesiju, un es savukārt ceru, ka sabiedrības attīstības gaitā tā tomēr varētu izzust.
Vai tu vēlētos vadīt kādu dzejas meistardarbnīcu, semināru ciklu?
Nē. Vienīgi, varbūt tad, ja šai meistardarbnīcā varētu lasīt dažādu autoru dzejoļus un sarunāties par tiem. Tad varētu. Bet es vēl neesmu gatava. Man bail no atbildības, un pašai gribas rakstīt. Teorētiski jau to it kā var apvienot, bet es laikam nevarētu.